Mariju no Magdalas, Barabu, Jūdu Iskariotu vai Kartafilu.
♦
Vai nav tā, ka jūs vienmēr esat tur, kur kaut kas notiek? — Marija jautāja. — Vai jūs gadījumā neesat… nu, ka lai pasaka…
Es uzliku roku uz viņas ceļgala, lai novērstu jebkādus aizvainojošus izteikumus. Viņa strauji atgrūda manu plaukstu.
— Vai neesat tāds kā vēstures snobs?
Simons skaļi iesmējās.
— Tiešām, — viņš beidzot sacīja, — es biju Jeruzalemē, kad Kaifa un Poncijs Pilāts lika sist krustā Jēzu no Nacaretes. Ja vēlaties, var sacit, ka tās tiešām bija vēstures labākās ložas. Bet tolaik tas bija tikai nesvarīgs kriminālhronikas fakts. Ja neskaita saujiņu fanātiķu, nevienam ne prātā nenāktu pieņemt, ka šī krustā sišana varētu piederēt pie notikumiem, ko pasaule atcerēsies. Es lieliski būtu varējis iztikt bez šīs izrādes, es būtu labāk darījis, ja atrastos kaut kur citur. Un šovakar esmu te, Venēcijā, pie Jūras muitas kopā ar jums. Nedomājiet, ka nejūtos pagodināts, ka varu ar jums abiem sarunāties. Bet galu galā… atzīstiet, ka snobisms mani vestu kaut kur citur.
— Tu viņu neesi apzagusi, — sacīju Marijai.
Viņa man uzmeta niknu skatienu.
— Drīzāk mani pārsteidz neskaitāmie notikumi, kuros neesmu bijis klāt. Es nebiju Kairā, kad tur notika "Aīdas" pirmizrāde, brīdī, kad pabeidza Suecas kanāla rakšanu, es nestāvēju Leonardo aiz muguras, kad viņš gleznoja Monu Lizu, man nav ne nojausmas, kas bija slepkava, kurš Londona sūtīja laikrakstiem vēstules ar parakstu Džeks Uzšķērdējs": "Vai jums nekas nav pretī, ja es lietoju mākslinieka pseidonīmu? Nākamreiz es nogriezīšu dāmai ausi un aizsūtīšu to policijai. Tikai joka pēc…"; neesmu piedalījies nevienā Andrinopoles kaujā, kaut gan tās bija vairākas un visas — izšķirošas, nekad neesmu saticis Kārli Lielo, kuram bija zināma loma Rietumu vēsturē, un ar nožēlu man jūs jāinformē, ka nebiju Ronsero bridi, kad Rolands pūta tauri vai varbūt ziloņkaula ragu. Es vienīgi zinu, ka ir kāds itāliešu profesors, kas nesen apgalvoja, ka Rolands, kas tika uzskatīts par Kārļa Lielā brāļadēlu, īstenībā ir asinsgrēka auglis — viņa un viņa māsas Žizeles dēls. Tā var izskaidrot, kāpēc imperators raudājis tik rūgtas asaras, kad uzzinājis par nelaimi.
Es negribu jums iegalvot, ka visu savu laiku esmu pavadījis šīspasaules vareno tuvumā. Esmu klaidonis, ceļavīrs. Esmu klīdis pa visiem ceļiem un celiņiem, kad tādi vēl bija, pa meža stigām un kalnu takām. Tādās vietās reti var sastapt šīspasaules valdniekus. Citi karo, pelna naudu, pārvalda valsti, zvejo zivis, pārdod apģērbus vai maizi, dzied publiskās vietās, ārstē slimniekus, kopj zemi, būvē ērģeles, tiltus, mašīnas, ražo lielgabalus, raksta mūziku vai traģikomēdijas. Mana vienīgā nodarbe ir iešana. Man nav ģimenes, nav dzimtenes, nav māju, nav pavarda. Nekur es neesmu savā pajumtē. Līdz ar to man nav aizstāvamu zemju, īpašumu vai interešu. Tā kā man nav savu interešu, man nav arī spriedumu. Ja man nav spriedumu, esmu atšķirts no šīs pasaules, pa kuru bez gala klīstu. Es eju, nedomādams, kurp, es skatos, es vēroju, ko citi dara, un klausos, ko viņi runā. Vai domājat, ka es viņus visus neapskaužu? Viņiem ir lielas izredzes zināt, kāpēc viņi iet un kam tuvojas.
Es turpretī eju bez gala un raugos tukšumā. Es nekad neeju pretī kaut kam, drīzāk es no kaut kā attālinos. Un no kā es attālinos — protams, pilnīgi veltīgi —, kā jums liekas? Es attālinos pats no sevis un no tā, ko neesmu izdarījis. Mana valstība ir telpa — telpa bez robežām, mana valstība ir laiks, turklāt laiks bez robežām. Par cerību man nav zināms nekas. Es eju, un es netieku uz priekšu. Esmu aizstājis politiku ar ģeometriju, maigas pieķērības vai uzticības saites — ar visām metafizikas abstrakcijām, godkāri un bailes — ar fatālismu. Baidos, ka manas kaislības ir zaudējušas iemiesojumu. Dzīvības noslēpums ir tas, ka tā saplūst ar nāvi un ka nav dzīvības, kur nav nāves. Tas no jūsu rakstniekiem, kuru esmu pazinis vislabāk, kaut kur ir rakstījis: "Mūsu cilts dalās divās nevienādās daļās: nāves ļaudīs, kurus tā mīl, un tas ir izredzēto pulks, kas atdzimst, un dzīves ļaudīs, ko tā aizmirsusi, neesības vairākums, kas neatdzimst." Vairāk nekā jebkurš esmu dzīves cilvēks, un tā mani ir aizmirsusi. Nāve mani nemīl, tādēļ es nevaru atdzimt. Es esmu neesības cilvēks. Es mirstu, jo nespēju nomirt. Tieši tāpēc, ka nespēju nomirt, es nespēju arī dzīvot.
Jūs baidāties no nāves. Jūs nepazīstat tās laimi. Nāve jūs balsta. Vai jūs spētu paciest savu dzīvi, ja neticētu nāvei? Pirms krietni daudziem gadsimtiem kādā mazā Polijas pilsētiņā — tolaik biju dakteris, protams, — ceļojošs dakteris — es pazinu sievieti, kas ik nakti sapņoja par dzīvēm, kas seko cita citai. Ik vakaru viņa baidījās no aizmigšanas brīža, viņa cieta kā nolādēta, viņa cieta kā es, un, zināt, — kādu ritu viņa pamodās, sajukusi prātā. Galu galā viņu sadedzināja sārtā, jo viņa iedomājās, ka ir nemirstīga: tā bija viņas mūža skaistākā diena. Visiem jau nav tādas veiksmes. Un es neesmu tas, kas piedzīvos tik skaistu atrisinājumu. Vai jums liekas, ka aiz nejaušības, lai uzrakstītu kaut ko jauku un izskatītos patīkams, visdižākais jūsu dzejnieks ir sacerējis vārsmas, kas šķiet radītas tieši man un ko esmu pieņēmis par devīzi:
Tā ir nāve, kas mierina, kas dzīvot liek:
Tas ir dzīves mērķis un vienīgā cerība
Tā — eliksīrs — mūs balsta un skurbina,
Un dod mums drosmi soļot, līdz vakars klāt.
Zināt, man ļoti patīk vakari. Man ļoti patīk arī riti. Man, kurš nemainās, nekas nav skaistāks par šiem brīžiem, kad atšķirībā no dienas vidus vai dziļas nakts beidzot kaut kas jau mainās. Cik tīkami liekas rīti, kuros ir dienas iesākums, kuros jau ietverta visa diena! Visi dienas prieki ir rītos. Pasaule sastāv tikai no rītiem. Tāpat kā dzīve sastāv tikai no jaunības, kā romāni sastāv no iesākumiem, no uvertīrām, no tā, ko pedanti sauc par incipit. Vai jums arī, tāpat kā man, patīk romānu iesākumi? "1796. gada maijā ģenerālis Bonaparts iegāja Milānā jaunās armijas priekšgalā — tā tikko bija pārgājusi Lodi tiltu — un parādīja pasaulei, ka pēc tik daudziem gadsimtiem Cēzaram un Aleksandram ir radies pēctecis…" Vai: "Diena jau vairākus mirkļus ielūkojās mazpilsētiņas ielās…" Vai: "1840. gada 15. septembrī sešos no rīta Ville-de-Montereau pirms došanās ceļā izlaida pa dūmeni lielus mākoņus Senbernāra piestātnē…" Vai: "Kad kasiere viņam bija izdevusi atlikumu no simt sū monētas, Zoržs Diruā izgāja no restorāna…" Vai: "Tas bija Megarā — Kartāgas priekšpilsētā, Hamilkara dārzos…" Vai: "Man būs jāuzklausa daudzi pārmetumi. Bet ko lai daru? Mēs dzīvojām F., Marnas malā…" Vai: "Pirmoreiz, kad Oreljēns sastapa Berenīki, viņa tam likās neapšaubāmi neglīta…" Vai: "Es neprātīgi mīlēju grāfieni de…; man bija divdesmit gadu, es biju nevainīgs; viņa mani krāpa, es dusmojos, viņa mani pameta…" Grāmatu var gandrīz aizvērt: viss jau ir pateikts. Viss romāns, visa diena, visa nākamā dzīve ir jau tās sākumā Un šim sākumam ir jēga tikai tāpēc, ka tam būs turpinājums. Un tāpēc, ka tam būs beigas. Rīts ir tik skaists tikai tāpēc, ka ir arī vakars.
Manā dzīvē nav vakara. Kā tad lai tai būtu rits? Notikumi, par kuriem es stāstu un ko jūs laipni klausāties, kaut arī vietām saskatāt snobismu…
— Vēlreiz bravo, — es sacīju Marijai visklusākajā balsī — tik klusu, ka nebiju pārliecināts, vai viņa mani sadzirdēs.
Taču viņa laikam gan sadzirdēja, jo pagriezās uz manu pusi un paskatījās man acīs tik ļoti nikni, tik brīnumaini kā nekad.