— Tie ir stāsti par kaut ko, kas notiek, par kaut ko, kas attīstās, par kaut ko, kas ceļas. Un kaut ko, kas sabrūk. Tie ir rīta stāsti. Tie būs vakara stāsti. Es vairs neatceros, kurš ir teicis, ka visi lielie romāni pirmām kārtām ir stāsti par indivīdu, kurš sāk, vai par kopību, kas beidz. Manī nekad nekas nesākas, jo nekas nebeidzas. Dievam nav notikumu. Man ari ne. Vienīgais, ko varu darīt, ir stāstīt par citiem. Jo labāk, ja tas jūs izklaidē.
♦
Roma bija pie pēdējās elpas. Šis milzīgais veidojums, kas jau tūkstoš gadus bija tikai audzis un valdījis, gāja boja. Ar gailu iebrukumu un cīņu pret Kartāgu, ar iekarojumiem un pilsoņu kariem, ar Augustu un Neronu, ar Titu un Dominiciānu, ar Trajānu vai Ardiānu, ar Kaligulu vai Komodu tā bija iepazinusi kalngalus un kritienus, triumfus un neveiksmes, pārejošas nelaimes un varenību un slavu, kas nemitējās plesties plašumā. Gandrīz pilnīgi saplūstot ar pazīstamo pasauli, Romas impērija šķita nesatricināma. Diezin vai kādu no valdniekiem jelkad skāra doma, ka Romas mieram un romiešu leģioniem, kas par to gādāja ar asinīm, ari reiz pienāks gals? Lai kā dzejnieki un valstsvīri slavināja mūžīgo pilsētu, kas bija iekarojusi pasauli, skaidri kļuva redzamas plaisas, kas radās varenajā celtnē. Noriets tuvojās no tālienes. Kādā slavena grāmatā — Romas impērijas noriets un sabrukums— Gibons tā sākumu atvedina uz Marka Aurēlija nāvi, kas pienāca mazliet vairāk nekā simt gadu pēc Nerona nāves. Impērijas agonija turpināsies vairāk nekā divus gadsimtus. Tās sabrukums satricinās pasauli. Pasaulei būs vajadzīgi desmit gadsimti vai apmēram tik ilgs laiks, lai attaptos un aizmirstu — tomēr pastavīgi atceroties.
Romas impērijas gals ir neskaidrs un lielisks. Iekarojumi aprij iekarotāju. Pasaules svars kļūst pārāk liels. Divizioni iekārtojas, ģēniju netrūkst, bet tik lielam darbam to ir par maz. Varētu sacīt, ka noriets barojas no norieta, kā panākumi barojas no veiksmes. Nelaimē, tāpat kā laimē, ir kaut kas kumulatīvs. Roma ir mainījusi likteni. Vakar tai viss izdevās; šodien neveiksme seko neveiksmei. Pasaules centrs pārvietojas. Laime pamet pilsētu, kas sevi bija iedomājusies mūžīgu. Fortuna iekārtojas vairāk uz austrumiem — vispirms Bizantijā, tad pārce|as uz Donavas un Panonijas līdzenumu pusi.
Ir jaunas tautas, kuras ierodas no ziemeļiem un austrumiem un kuras vēl nav samaitājusi greznība un pārmērības. Tām nepieder nekas. Tās vēlas visu. Tās ir ārpusē. Tās vēlas iekļūt iekšā. Tās steidzas kļūt bagātas un varenas. Tās sauc par barbarem. Grieķi par barbariem dēvēja visus, kas nebija grieķi, — arī romiešus. Helēnisma pārņemti, pagrimuma laika romieši par barbariem nosauca visas ģermāņu ciltis, kas no Skandināvijas bija aizceļojušas līdz Donavai un rosījās pie impērijas robežām. Nekas nav tik vienkārši. Runa nav par divām naidīgām impērijām. Barbari ir izkaisītas tautas, kas nemitējas kustēties. Kad no Āzijas dziļumiem ar mazajiem, mežonīgajiem zirdziņiem, kas Hoenštaufenu laikā un viduslaiku beigās sēja šausmas Polijā, Ungārijā, Bohēmijā un pat Vācijā, parādās Balamira, Bieda un drīz vien arī Atilas huņņi, pārbiedētie goti piepeši sāk plūst uz rietumiem. Tas ir tautu satricinājums, secīgi grūdieni, biljarda bumbas, kas dzenā cita citu. Goti metas uz Romu, lai izbēgtu no citiem barbariem, ko no Āzijas nākošie huņņi dzen sev pa priekšu. Tāpēc, ka Altajs, Pamirs, Āzijas augstienes padzen no Donavas krastiem skandināvu ciltis, kuras tur nesen apmetušās, tās plūst uz Veronu, uz Lombardijas līdzenumu un uz Mūžīgo pilsētu, kas pēc tūkstoš slavas gadiem ieiet krēslas laikmetā, no kura spēs izkļūt tikai tūkstoš gados.
Impērijas spožuma laikā, kad valdīja Trajāns un Adriāns, Kartafils cīnījās Donavas krastos pret Decebela dakiem. Romas sabrukuma laikā viņš atrodas Bizantijā, kas kļuvusi par Konstantinopoli un ir pa pusei vai par ceturto daļu zinību vīrs, kas māca iebrūkošajiem barbariem latīņu un grieķu valodu. Viņš ir solists un gramatiķis. Bizantija, kas pamazām vien pašā impērijas sastāvā ir kļuvusi svarīgāka par Romu, ir milzīga, raiba, dzīva pilsēta, kura nodarbojas ar tirdzniecību, braucēju sacensībām, tajā ir brīnumaini tirgi un karavānu apmctnes, kur satiekas visas rases. Barbaru skaits ir milzīgs — gūstekņi, ķīlnieki, sūtņi, algotņi, ceļotāji un studenti. Viņu vidū ir svēbi, vandaļi, eruli, bet visvairāk — divu no ziemeļiem nākušo un huņņu spiediena izklīdināto gotu atzaru pārstāvji: vestgoti un ostrogoti, kuru mazliet komiskie vārdi kļūst par uzjautrinošām iesaukām vai arī par lamuvārdiem — tā notiek ar vandaļiem, kuri arī nav sevišķi smalkjūtīgi un nejūt nekādu cieņu pret pieminekļiem. Gan vieni, gan otri ierodas Konstantinopolē, lai gūtu tur zināšanas, varu, naudu, karjeru, dzīves jaukumus. Viņi ierodas tāpēc, ka Bizantijas imperators viņus patur kā garantiju, lai viņu ciltis dzīvotu rāmi un mierīgi. Viņi ierodas tāpēc, ka viņu tēvi, tēvoči, dēli vai viņi paši ir spējīgāki pārvaldīšanas mākslā un kara mākslā nekā grieķi, romieši un bizantieši, kas domā vienīgi par baudām un izpriecām. Viņi nāk arī tāpēc, ka ir kristīgie.
Huņņi ir pagāni. Viņi ir animisti. Viņi paklausa šamaņiem. Visi citi barbari ir kristīgie, un tiem ir bīskapi. Viens no bīskapiem — Vulfila ir pievērsis gotus kristīgajai ticībai. Tiesa, tas gan nav ortodoksālais kristiānisms. Tas ir ariānisms. Ariānisms ir ķecerība, bet kristīga ķecerība. Tā apgalvo, ka Dēls un Tēvs nav viens, ka Dēls nav vienlīdzīgs ar Tēvu, ka viņš tam ir pakļauts un ka Kristus nav Dievs. Nekas tā neaizrauj Kartafilu — pie bizantiešiem viņš saucas par Dēmetriju — kā debates par Jēzus dabu. Vai Jēzus ir Dievs, kā apgalvo Nīkajas koncils? Vai viņš ir dievišķs cilvēks, kā apgalvo ariānieši? Pabeidzis mācīt saviem barbaru skolniekiem visus viņam labi zināmos grieķu un latīņu valodas smalkumus, viņš bieži vien līdz vēlai stundai, kad prostitūtas zem portikiem ķer atvaļinājumā palaistus kareivjus vai vēlīnus gājējus, kas atgriežas no zirgu skriešanās sacensībām starp zaļajiem un zilajiem, viņš ar tiem diskutē par Marijas Magdalēnas sirdij tik dārgā galilejieša dievišķo vai cilvēcisko dabu.
♦
Kad, nākot no Austrumiem, no Illīrijas, no Itālijas ziemeļiem, Kartafils ieradās Romā un, apbrīna pārņemts, steidzās no monumenta pie monumenta, impērija bija sasniegusi apogeju. Aiz muguras jau bija ne mazums noziegumu un zemiskuma, kas saplūda ar varenību. Nākotnē tai vēl bija divi vai trīs diženuma gadsimti. Cēzara un Augusta mantinieks, jauns, padevīgs un par spīti vairākām slepkavībām diezgan populārs imperators atstāja varu savai mātei; viņu sauca par Agripīnu un viņa bija Mesalīnas pēctece imperatora Klaudija gultā, un viņu mocīja milzu godkāre gan sevis, gan arī dēla dēļ. Dēlu sauca par Neronu.
Dēmetrijs, protams, nezināja gandrīz neka par intrigām un cīņām impērijas virsotnē. Vairāk par visu viņu nodarbināja vēl gluži svaigās atmiņas — bija pagājuši tikko divdesmit gadi kopš nacaretieša sišanas krustā — un ebreju tautas liktenis. Tas, kas viņu saistīja pie dzīves, no kuras viņš jau baidījās tikt izslēgts, jo bija tajā ieslēgts, bija liktenis, kāds tiks lemts saujiņai cilvēku, kurus Visvarenais bija izredzējis un kuram tie piederēja; šo tautiņu apdraudēja gan romieši — iekarotāji, kuriem Poncija Pilāta personā bija Jeruzalemē kalpojis, gan arī kristieši, ko viņš neieredzēja un mīlēja — iespējams, līdz neprātam — caur Mariju Magdalēnu un galilejieti.
Romā viņš maldījās, staigāja, izpētīja septiņus pakalnus, izgāja uz Apijas ceļa, apskatīja Framīniju un Salāriju, viņš šķērsoja Sabīnu kalnus un drūmo Maremmu, viņš atguva seno sarūgtinājumu. Kādā rudens vakarā pie Ara Paris —