Augusta Miera altāra — viņš ieķēpājās kautiņā gaužām muļķīga iemesla dēļ. Viņš bija viens pret trim spēcīgiem tēvaiņiem: vienu no Gallijas vai varbūt Bretaņas nākušu milzi un diviem neganta izskata, pēc ķiplokiem smirdošiem tumšmatainiem brašuļiem. Barabas skolā viņš bija iemācījies cīnīties. Viņš atbrīvojās no visiem pretiniekiem, pievārot tos citu pēc cita. Kad, pēc cīniņa vēl apstulbis, izspūris, aizelsies, ar asinīm nošķiestu seju un augumu Dēmetrijs pacēla galvu, viņš ieraudzīja vairākus vīriešus, kas stāvēja ap mazu nesamkrēslu. Nesamkrēsls bija apstājies. Vīrieši, kas bija karavīri, viņu vēroja zobodamies. Viņš raidīja tiem negantu skatienu: ne jau par uzjautrinājumu šiem muļķiem viņš bija saņēmis tik daudz sitienu un devis vēl vairāk. Nīgrums mazinājās, kad viņš ieraudzīja nesamkrēsla aizkaru mazliet pašķiramies un spraugā parādāmies roku. Roka bija balta un smalka. Tā liegi pamāja, liekot kareivjiem atkāpties, tā deva Dēmetrijam zīmi tuvoties. Viņš pagāja dažus soļus uz priekšu. Atskanēja tikko sadzirdams sievietes čuksts:
— Kāp iekšā man blakus!
Viņš nelika to sacīt divreiz, viņš aizmirsa savainotos locekļus un asinis, kas tecēja pār zodu, viņš uzreiz ierāpās nesamkrēslā, kur jauki smaržoja, un sabiezējošajā vakara krēslā ieraudzīja visskaistāko sievieti, kādu vien bija redzējis pēc Marijas no Magdalas.
♦
Vai jūs vispār mīlat sievietes? — Marija jautāja.
— Jūs man ļoti patīkat, — Simons atbildēja.
— Ak, es gribēju jautāt — citas sievietes, sievietes vispār, — Marija neatlaidās.
— Ko gan vīrieši bez viņām iesāktu? — Simons Fusgengers atbildēja. — Pasaule virzās uz priekšu un pastāv tāpēc, ka ir sievietes un vīrieši, un tāpēc, ka viņi rada bērnus. Jums, kas neesat mūžīgi, mīlestība aizstāj nemirstību.
— Varbūt pienāks diena, kad sievietēm vairs nebūs vajadzīgi vīrieši, lai radītu bērnus, — Marija iebilda. — Un varbūt pienāks laiks, kad bērni radīsies paši no sevis.
— Tas ir pilnīgi iespējams, — Simons piekrita. — Viss ir iespējams. Iespējams arī, ka mēs atstāsim šo planētu. Jūs taču zināt, vai ne, ka Zeme nav mūžīga un ka tai pienāks gals.
— Tā ir vēsture, — Marija atbildēja, — kaut kas līdzīgs jums, kas rīko konferences.
— Es nekad nerīkoju konferences, — Simons ļoti maigi atbildēja.
— Nu, vārdu sakot, tiek sarīkota konference, kurā izskaidro, ka Saule nolietosies kā veca baterija, izdegs kā svece, kā pavards, kas pamazām izdziest, — apmēram četru miljardu gadu laikā, un tad uz Zemes vairs nebūs nekādas dzīvības. Tajā mirklī kāds no klausītājiem sabrūk nesamaņā. Pāris dāmu steidzas tam klāt, saslapina tam pieri, papliķē vaigus un to atdzīvina.
— Kas noticis? — viņas jautā.
— Vai tad jūs nedzirdējāt?
— Ko nedzirdējām?
— Ko sacīja runātājs.
— Ko tad viņš tādu pateica?
— Ka pasaule pēc četriem miljoniem gadu ies bojā.
— Nē jel! Viņš runāja par četriem miljardiem gadu.
— Ak tā! Un man likās — viņš minēja četrus miljonus.
Un klausītājs nomierinājies pieceļas.
— Jā, tā tas ir, — Simons teica. — Mazliet agrāk, mazliet vēlāk, varbūt cilvēku vainas dēļ mazliet agrāk, četri miljardi vai četri miljoni — neviens jau skaidri nezina. Bet tai pienāks gals.
— Jo labāk jums, — Marija sacīja.
— Jā, protams… Jo labāk man… Bet cilvēki ir tik viltīgi, tik neprātīgi un viltīgi, viņi ir kļuvuši tik stipri, ka izgudros kaut ko jaunu. Viņi pārcelsies uz citu planētu, uz citu galaktiku. Vai uzbūvēs jaunu Sauli.
— Un kā tad būs ar jums? — Marija jautāja.
— Es nezinu, — Simons atbildēja. — Es nezinu. Ceru, ka man nevajadzēs klīst pa citu planētu, ka esmu saistīts vienīgi ar Zemi — tādu, kāda tā ir, ar senajiem stāstiem, kas ir tikpat nolietojušies kā es, kur vienīgais veids, kā sievietei radīt bērnus, ir darīt to kopā ar vīrieti. Zināt, veci cilvēki vienmēr ir mazliet konservatīvi. Gadu tūkstošiem nekas nav bijis stiprāks par universālo un tomēr ik reizi citādo pievilkšanos starp vīrieti un sievieti, ko vēlāk kārtības labad, mazliet vairāk uzsverot tās liktenību, nosauca par kaislību. Jūs, bez šaubām, zināt Dievišķās komēdijas pēdējo un visskaistāko rindu:
L'amor che move il sole e l'altre stelle.
— Protams, — es pasteidzos apstiprināt.
— Melis! — Marija iesaucās.
— Cilvēkiem nekad nekas nav bijis stiprāks par šo vājību, nekas nežēlīgāks par šo maigumu, nekas egoistiskāks par šo padevību otram, nekas ilgstamāks vēstures gaitā un nekas spēcīgāks par šo pārejošo jūsmu. Manuprāt, tieši tādēļ mīlestībai ir tik daudz vietas mūzikā, dzejā, glezniecībā un teātrī. Līdz pagājušajam gadsimtam, ja jūs pēc burvja mājiena liktu pazust visam, kas saistās ar reliģiju, izzustu milzīga joma mūsu glezniecībā, tēlniecībā un arhitektūrā. Kas gan paliktu pāri no Rietumu glezniecības līdz XVIII gadsimtam, ja tajā nebūtu krustā sišanas un Svētās ģimenes? Lieciet pazust visam, kas saistās ar mīlestību un kaislībām, no mūsu grāmatām, it īpaši — no romāniem, es neteikšu, ka tad nepaliktu pāri nekas: paliktu ticība un zināšanas, pasakas, fabulas, memuāri, cilvēku piedzīvojumi, Konrādā stāsti, Tīrā prāta kritika, Gara fenomenoloģija, militārās vodeviļas, Alfonss Ailē un Kafka, gabals no Poliekta, Atalī sapnis, Bhagavadgitā un Popol Vuh, fragmenti no Dona Kihota un Gargantijas, Iliādas un varbūt arī Odisejas fragmenti, ibn Batūtas ceļojumi, — un tas jau nemaz nav tik slikti —, taču mūsu bibliotēkas pamatīgi izputinātu vētra, kas, iespējams, būtu veselīga. Jo katram zināms, ka mīlestība, kas likusi griezties zvaigznēm, ar laiku ir kļuvusi par vislielāko trulību avotu.
— Trulību?
— Man vienmēr ir bijusi zināma vājība pret trulumu. Un pret mīlestības stāstiem. Neizsakāmā koncerts pasaulē nekad nav apklusis. " Vai zils putns zem zvaigznēm ir neiespējamība? Taču manas acis to ir redzējušas… Nu labi, papūlies, lai tas būtu skaists stāsts Orontes dārzos." To raksta Moriss Baress, kas, šķiet, mani lāgā necieta, kādā skaistā grāmatā — "Dārzs pie Orontes". Vai esat to lasījuši?
— Nē, — Marija atbildēja.
— Jums vajadzētu gan izlasīt.
♦
Leģendāri skaistā Popeja bija Rufa Krispina sieva. Rufs Krispins bija pretoriāņu prefekts.
Vairāk nekā četrus gadsimtus — no Augusta valdīšanas, kuras laikā pretoru prefekta amats tika iedibināts, līdz pat barbaru invāzijai tas tika uzskatīts par vienu no augstākajiem impērijā. Vārds praetorium sākotnēji apzīmēja galvenā komandiera telti romiešu karavīru apmetnē, vēlāk — pretora mājokli provincē. Konsulu un republikas laikā pretoriāņu vai pretoriāņu gvardes vārdu deva izlases kohortām, kuru uzdevums bija apsargāt romiešu galveno karavadoni, pretoru vai diktatoru. Republikai beidzoties, par pretoriāņiem gluži dabiski sāka saukt desmit vai piecpadsmit kohortas, kas Romā veidoja imperatora gvardi. To nometne bija nocietināta. To vara—draudīga. Impērijas pastāvēšanas laikā pretoriāņi vairākkārt deva un ņēma imperatora varu. Reiz viņi to pat pārdeva vairāksolīšanā. Pretoriāņu priekšnieks bija pretoru prefekts. Rufs Krispins, Popejas vīrs, bija pretoriāņu prefekts.