Jau Popejas māte bija ļoti skaista. Kā par nelaimi, viņā neprātīgi iemīlējās neskaitāmie imperatora Klaudija pirmās sievas Mesalīnas mīļākie. Ķeizariene deva divkāršu triecienu: vispirms viņa savu sāncensi apsūdzēja par to, ka tā ir pasakaino Lukulla dārzu īpašnieka mīļākā — šos dārzus viņa slepus iekāroja jau sen — un ka viņa kopā ar Lukullu vērpj intrigas pret imperatoru, un tā viņa Popejas māti nogalināja un sagrāba visas Lukulla bagātības. Meita revanšējās: viņa kļuva par sievu pretoru gvardes komandierim — ja gribat, varat pieņemt, ka tas bija KGB vai CIP ekvivalents, vai varbūt mazliet lielākā mērā militarizēts Fušē, vai, ja jums tā labāk tīk, — Alkapones vai Lakija Lučiāno virsnieks, kas iekārtojies Baltajā namā, un Popeja piederēja pie šaurā izmeklēto loka, kurus imperators spēja paciest. Tieši pretoriāņi pēc Klaudija nāves cēla Neronu imperatora godā. Līdz ar to Nerons pretoriāņiem gan neuzticējās, gan arī īpaši par viņiem gādāja. Savukārt pretoriāņu prefekts zināja visu par savu varenību un briesmām, kas viņam draudēja: pretoriāņi cēla tronī un gāza imperatorus, bet imperators no savas puses bija kungs pār kareivju un viņu komandieru dzīvību un nāvi, un katrs valdnieka untums varēja viņus piespiest izdarīt pašnāvību. Šajā šaurajā sabiedrībā visi cits citam glaimoja, cits no cita baidījās, kopā dzīvoja, kopā dzīroja, kopā apmeklēja teātri, noskatījās cirka asiņainās spēles un ne mirkli nemitējās cits citam neuzticēties un cits citu uzmanīt. Popeja mazliet garlaikojās. Viņa vairs nemīlēja savu vīru, ja vispār kādreiz bija to mīlējusi. Viņa alka pēc kaut kā cita, bet pēc kā? Pagaidām, kamēr nekā labāka nebija, viņa pievāca Kartafilu pie Ara Pacis.
Pār Romu jau satumsa nakts. Ar ādas aizkariem cieši aizsegtajā nesamkrēslā, pretoriāņu gvardu ielenkta, viņa sajuta baudu, ko jo asāku vērta briesmas. Viņa atklāja kaut ko tādu, ko vēl nepazina.
♦
^Beigas sākās ar Alarihu. Līdz viņam romieši vēl varēja domāt, ka nemieri, barbari, kristieši, zaudēti kari, imperatoru muļķība vai nekaunība ir tikai grūts brīdis, kas jāpārlaiž, un ka Mūžīgā pilsēta atgūs savu diženumu un pastāvēs mūžīgi, kā vienmēr ir pastāvējusi. Sabiedrībām, tāpat kā cilvēkiem, nekas nav grūtāk, kā nojaust, vai noriets un nāve būs jāpiedzīvo jau rīt, vai viņi varēs pagaidīt vēl dažas stundas, dažas dienas, dažus gadus, dažus gadsimtus. Kristieši nešaubījās par pagānu Romas neizbēgamo krišanu, bet ļoti daudzi cieši jo cieši ticēja, ka arī pasaule vairs sevišķi ilgi nepastāvēs, ka Pastarā diena ir tuvu un Kristus savā slavā un visvarenībā drīz vien ieradīsies Josafata ielejā. Daudzi tradīcijās sakņoti dzejnieki un valstsvīri juta vienīgi nicinājumu pret histēriskajām vīzijām un no Apokalipses ņemtajām pasaciņām: leģioni vēl bija vareni, un pilsēta joprojām bija mūžīga.
Alarihs piederēja pie aristokrātiskās balthu dzimtas, kas vestgotu tautai bija devusi daudzus karaļus. Viņš bija dzimis kaut kur Donavas deltas apvidū. Imperators Teodosijs Lielais, kas bija apvienojis Austrumus un Rietumus un impēriju pirms sabrukuma apveltījis ar pēdējo spožumu, bija spiests ar Alarihu rēķināties un neskopoties ar viņa godināšanu. Alarihs to izmantoja, lai iebruktu Trāķijā, apdraudētu Konstantinopoli, izpostītu Grieķiju, ieņemtu Itāliju un sagrābtu Romu. Bija pagājuši gandrīz tieši astoņi simti gadu — kopš gailu iebrukuma 390. gadā —, kad Mūžīgā pilsēta nebija piedzīvojusi ienaidnieka iebrukumu.
Romas krišana satricināja ne tikai impēriju, bet arī pasauli. Tā sacēla milzīgu troksni. Visi juta: kaut kas, kas bijis dižens, patlaban beidzas, un vēsture turpinās uz jauniem pamatiem. Konservatīvi un pesimistiski noskaņotie apsūdzēja kristietību, ka tā vājinājusi impēriju un pasteidzinājusi tās norietu. Viņi apgalvoja: ja Roma būtu palikusi uzticīga saviem dieviem un tradīcijām, ta būtu glābta. Atbildot uz šim žēlabām un satriekto pagānu sarūgtinājumu, svētais Augustīns Ziemeļāfrikā — Hiponā netālu no Bonas uzrakstīja vienu no visu laiku lielākajām gramatām: Dieva pilsēta. Pirms viņš ķērās pie labā un ļaunā problēmas un pasaules radīšanas, viņš izskaidroja ne vien to, ka kristietība ne vismazākajā mērā nav vainojama Romas nelaimēs, bet ka Romai — varenības un lepnības pilsētai — tā vēl ir veiksme, ka to iekarojuši kristieši, kas visus savā ceļā neapslepkavo, kas cieni dzīvību, baznīcas atmiņas par slavu un reliģiju. Kristītā barbara un ariānieša Alariha, pagātnes sagrāvēja un nākotnes iejundītāja, uzvara pār tradīciju Romu ir pamats kapitālajam darbam, kas gadu simteņiem ietekmēs kristietības vēsturi: pirmā grāmata ir iespiesta Itālijā Subjačo 1467. gadā un saucas Dieva pilsēta.
Romas kapracis bija neizglītots barbars, kuru fascinēja kultūra. Viņš sapņoja nevis par dārgumu un tradīciju iznicināšanu, bet par to piesavināšanos. Viņš bija saaicinājis pie sevis romiešus, gaiļus, grieķus, bizantiešus, kas viņu apžilbināja ar savām zināšanām, savu gaumi un spēju orienteties skaistumā. Uzaicināto vidu bija Dēmetrijs — bizantiešu gramatiķis un retors, par kuru vislabāk informētie — un tie kā vienmēr kļūdījās — sačukstējās, ka viņš istenibā ir romietis, ka viņš kalpojis impērijas leģionos un ka viņu sauc par Kartafilu.
— Vai tu esi romietis? — Alarihs viņam vaicāja.
— Protams, nē, — Dēmetrijs atbildēja.
— Es tev ticu, — Alarihs atbildēja.
— Tu dari pareizi, — Dēmetrijs teica. — Es esmu žīds.
Alarihs raudzījās viņā. Vestgotam ebrejs bija kā no citas
pasaules nākusi būtne, kā neiespējama radība, kaut kas līdzīgs leģendas briesmonim.
Dienu pirms ieiešanas Romā Alarihs, kad bija pieņēmis aplenktās pilsētas sūtņus un apsolījis viņiem žēlsirdību, lika iesaukt Dēmetriju savā telti. Patlaban gatavojās milzīgs notikums. Barbars vēlējās aprunāties ar cilvēku, kura gudribu atzina jo daudzi.
— Es jūtu sevi kaut ko tādu, kas mani mudina neatstāt no Mūžīgās pilsētas ne akmeni uz akmens.
— Ko tad tu atstāsi romiešiem, kuri ir valdījuši pār pasauli? — retors jautāja.
— Dzīvību, — Alarihs atbildēja.
Dēmetrija prātu nelika mierā milzīgās, izpostītās pilsētas. Viņš atcerējās Neronu un Romas ugunsgrēku, atcerējās, ka Tits nopostīja Jeruzalemes templi. Iespējams, viņš no postīšanas un slepkavošanas bija noguris. Iespējams arī, ka dvēseles dziļumos, pašam neapzinoties, viņu bija pārņēmis žēlums pret grūstošo diženumu, ko viņš tik ļoti bija ienīdis un tik ļoti apbrīnojis un kam beidzot bija atriebies. Viņš mēģināja atrunāt Alarihu no Romas nopostīšanas.
— Ja es atstāšu pilsētu neskartu — kā tad es iezīmēšu uzvaru, kā iezīmēšu savu gaitu?
— Ar tikko manāmu un izcilu žestu, kas uz visiem laikiem ierakstās cilvēku atmiņā daudz spēcīgāk nekā laupišana un dedzināšana, — Dēmetrijs atbildēja.
— Ko tu iesaki? — Alarihs ar zināmu neuzticību jautāja.
— Izbeigt kaut ko tādu, kas ir pastāvējis vienmēr. Tu nevis postīsi, kā dara pilnīgi visi, bet izdarīsi kaut ko jaunu, kas paliks gadu simtos: tu uguni nevis iedegsi, bet nodzēsīsi.
Un tā Alarihs 410. gada vasarā, pēc Ahasvēra padoma atsacījies pārvērst Romu pelnos, tā radot arī Augustīna grāmatas Dieva pilsēta pamatu, nodzēsa svēto uguni, ko vestālietes
bija dedzinājušas Romā vairāk nekā tūkstoš gadu.
♦
Marija gribēja atgriezties Skjavoni krasmalā kopā ar Simonu Fusgengeru un apskatīt Vitores Karpačo gleznoto svētā Augustīna portretu. Viņa ilgi stāvēja pie gleznas un klusēdama tajā lūkojās, kaut gan pirmo reizi kopā ar mani smiedamās bija ievērojusi vienīgi mazu, sprogainu sunīti, kas sēdēja kreisajā pusē pie baznīcas tēva kājām, un gleznotājs viņu bija iemūžinājis mirklī, kad dievišķā gaisma, kas sastindzina cilvēkus un lietas — pat balto pūdelīti, ko bija pārsteidzis un satriecis tik milzīgs gods, — plūda pa logu labajā pusē, lai pavēstītu Augustīnam svētā Jeremijas — Bībeles tulkotāja un viņa kolēģa un sāncenša cilvēku un Dieva zinībās — nāvi.