— Tad tas ir viņš? — Marija beidzot jautāja.
— Tas ir viņš, — Simons Fusgengers atbildēja. — Tas ir un nav viņš. Viņš nepavisam nav līdzīgs tēlam, kas ir jūsu acu priekšā, un es varu apgalvot, ka dekors arī nepavisam neatbilst laikmetam. Nedz tērps, nedz krēsls, nedz galds, nedz grāmatplaukts, nedz bārda nepieder Augustīnam.
— Un kur tad tas viss radies, ja nav radies no Augustīna? — Marija jautāja.
— Tas, protams, nāk no Karpačo. Vai vismaz no viņa laika. Izkļūt no sava laika ir tikpat neiespējami kā izkļūt no sava ķermeņa. Mēs esam daudzu lietu gūstekņi, bet pirmām kārtām mūs tur gūstā laiks, kurā rosās mūsu brīvība vai vismaz mēs ticam, ka tā rosās. Karpačo ģenialitāte nepastāv pagātnes atdzīvināšanā, to nespēj atdzīvināt neviens. Ģenialitāte ir liecināt nākotnei par savu tagadni. Jūsu priekšā ir renesanses humānista darba kabinets. XVI gadsimta cilvēks, kas tēlo IV gadsimta cilvēku, var to izdarīt tikai ar XVI gadsimta līdzekļiem. Palūkojieties uz griestiem — tie ir kasetgriesti. Palūkojieties uz grāmatām — tās ir renesanses grāmatas. Karpačo iet pat mazliet par tālu: viņš glezno ne vien statuetes un skaistumnieciņus, ko būtu varējis veidot tikai Donatello vai Benvenuto Čellīni, bet pāris soļu no svētā Augustīna piekar pie griestiem lielisku gredzenveida debesu sfēru, kas jau izskatās ļoti zinātniska. Protams, palīgā ir ņemta atmiņa un iztēle, un tās ir darījušas, ko varējušas, un tomēr tā ir sava laikmeta atmiņa un iztēle. Karpačo gleznās bieži valda austrumnieciska gaisma un nekustība. No tā varētu secināt, ka gleznotājs ir apmeklējis Konstantinopoli un Svēto Zemi. Turpretī te jūs redzat interjeru, kurā valda zināms mājīgums, kurš ir ļoti spodrs un gandrīz vai flāmisks. Viss ir lieliski iekārtots un nospodrināts, ar nišām un mēbelēm īstajās vietās, kur ir ērti iekārtoties. Tas tāpēc, ka Karpačo pārsteidza holandiešu glezniecība. Viņu var ļoti labi ietekmēt Venēcija, Konstantinopole, Flandrija, Jeruzaleme. Turpretī viņam, tāpat kā jums, tāpat kā mums visiem, ir liegts atkāpties laikā un atdzīvināt svēto Augustīnu tādu, kāds viņš tiešām bija. Telpa un forma ir cilvēka varā, bet laiks ir viņa nespējas forma.
— Starp dažādiem laikmetiem tomēr pastāv saites. Jūs neesat vienīgais, kas mūs saista pie pagātnes. Mēs pat aizvien vairāk un vairāk uzzinām par arvien senāku un senāku vēsturi. Ar izrakumiem, ar filmām un televīziju mēs sākam nojaust, kā cilvēks ir kļuvis par cilvēku. Pat es tīri labi zinu, kā dzīvoja Nerons, Alarihs, Fridrihs II, Kristofors Kolumbs, kā viņi ģērbās un kādi izskatījās. Pat es, kas nezinu neko, neiztēlojos Šatobriānu līdzīgu Petronijam vai Ponciju Pilātu līdzīgu spāņu renesanses laika inkvizitoram. Pat bez jūsu palīdzības mēs viņus atšķiram citu no cita, un mums ir priekšstats par viņu valodu un stāju.
— Mēs viņus izsapņojam. Protams, mēs balstāmies uz liecībām un dokumentiem. Bet vienīgais, ko varam darīt, ir viņus iztēloties apmēram tāpat, kā iztēlojamies leģendu un romānu varoņus un fantāzijas tēlus, kuri nekad nav eksistējuši.
— No viena iekarotāja uz otru, no gleznotāja uz vēsturnieku, no antīko laiku filozofa uz mūsdienu romānistu sniedzas saites, kas sasienas. Augustīns raksta par Alarihu, kas varbūt sapņo par Cēzaru vai Augustu, Karpačo glezno Augustīnu, un Sartrs — redzat, es to atceras — izskaidro Karpačo un salīdzina to ar Tintoreto. Starp gadsimtiem nepaceļas Ķīnas mūris. Cilvēki mirst, un viņi atceras.
— Viņi atceras, jā, viņi atceras… Bet atmiņas nav nekas cits kā sava veida iztēle, kas balstās uz realitāti un ko bloķē vēsture. Ikviens rada pats savu vēsturi, ikviens izgudro savu realitāti. Jūs taču zināt, ka ir tik Cēzaru vai Augustu, cik ir vēsturnieku, ka Franču revolūcija nav vienāda, ja tā skatīta no dažādām pusēm, un ka Kārlim Lielajam nebija bārdas. Nekas nav grūtāk kā atrast pagatni, tās neatkartojamo smaržu, tās gaitu, tās noslēpumus. Mums ir grūti atcerēties pat to, ko paši esam redzējuši un pazinuši. Kā gan lai mēs atcerētos to, par ko stāsta grāmatas, izrakumi, tradīcijas, liecinieku hronikas un memuāri — arī tiem ir katram savs viedoklis. Mēs savu pagātni izgudrojam. To pašu dara Karpačo, kad glezno Augustīnu kā renesanses mūku, kas mazliet atgādina kardinalu, fiāmiskā kabinetā venēcieša redzējumā.
— Bet jūs… — Marija iebildās.
Es paskatījos uz viņu. Viņa aprāvās.
— Bet es? — Simons pārjautāja.
— Bet kad jūs, — Marija turpināja,— atceraties Neronu, Alarihu, senlaiku Venēciju…
— Es daru tāpat kā visi, — Simons teica, — es izgudroju, bet — ar atmiņām.
Viņš mirkli vilcinājās.
— Manuprāt, šī ir pirmā reize, kad tik brīvi izsakos. Tiem vajadzēja būt jums un tai vajadzēja būt Venēcijai — tas ir, vienai no salām, kurā ir vairāk burvestību nekā Circejas un Prospero salās —, galantie svētki, vienīgā vieta virs zemes, kurā ir tik maz no zemes. Te, kopā ar jums, mans priekšstats par Alarihu, par Neronu, par Ponciju Pilātu, par Simonu no Kirēnes daudz neatšķiras — tā man šķiet — no jūsu priekšstata par Staļinu, Petēnu, Mao, par ģenerāli de Gollu — par visām personībām, ar kurām esat bijuši tuvi — daudz tuvāki nekā es ar visiem saviem dižajiem vīriem —, jo jūs pa laikam, jādomā, ieskatāties avīzēs un televīzijā. Nekad vēl pasaule nav bijusi tik tuva ikvienam no mums.
— Zināt, — Marija teica, — Petēns man ir kaut kas pavisam tāls. Bet es nevaru saprast, kā jūs spējat atcerēties tik daudzus notikumus un tik daudzas sejas un neapjukt…
— Es nemaz neesmu tik vecs, — Simons teica, — es…
— Ak Dievs! — Marija iesaucās.
— Nepavisam ne, — Simons turpināja. — Nepavisam ne— to varu apgalvot. Ir daudz cilvēku, kas nodzīvo simt gadu. Iedomājieties divdesmit cilvēku, kas cits pēc cita būtu nodzīvojuši tādu mūžu. Simt cilvēku: tas nemaz nav tik daudz. Tiem pilnīgi pietiktu vietas šajā mazajā Svētā Jura skolā, kur mēs aplūkojam Karpačo. Un viņi par visiem būtu redzējuši tikpat daudz, cik esmu redzējis es.
— Es mēģinu iztēloties… — Marija teica.
— Ikviens no jums jau gūst laika pieredzi, tā ritms mainās īsajā mūža posmā. Kad cilvēks ir jauns, mēnesis liekas pagaistam tālā nākotnē. Jo vecāki kļūstat, jo straujāka kļūst nedēļu, mēnešu, gadalaiku un gadu gaita ap jums. Sirmgalvim pavasaris un ziema seko viens otram ātrāk, nekā bērnībā cita citai sekoja dienas. Gadalaiki tikko ir pagājuši, kad tie jau atkārtojas. Tas pats ar mani notiek gadu un gadsimtu gaitā. Es redzu slīdam garām pasaules, kaislības, ticības un reliģijas. Es redzu svētumu izgaistam, jaunumus novecojamies, progresu pārvēršamies par rutīnu, domas vēršamies atpakaļ un ar sajūsmu atklājam to, ko atmetušas pirms trīsdesmit gadiem, jo tas kļuvis apnicīgs vai pretīgs Viss ripo un gāžas, viss iznirst un pazūd brīnumainā ātrumā. Dāmu ceļš, ulāni, krinolīni, diližansi — tas viss jau ir tālu. Barbaru iebrukumi, Tita nopostītais Salamana templis, Romas impērijas sākumi nav daudz tālāk. Tas ir tā, it kā jūs salīdzinātu vakar notikušo ar notikumiem pirms dažiem gadiem, ar Zudušo laiku meklējot vai Hitlera galu. Protams, tā ir cita pasaule. Un tomēr — joprojām tā pati.