— Jā, tad nu iznāk, ka jūs tiešām esat jauns cilvēks.
— Vai tad jūs par to šaubījāties? — Simons jautāja.
♦
Šķiet, viņa mani milēja, cik vispār spēja mīlēt. Es biju vai traks pēc viņas. Viņai bija visskaidrākā seja, vispareizākie sejas panti — es daudz viņā raudzījos. Kuplie dzintarkrāsas mati garās cirtās glaudās ap kaklu. Lielās, dzidrās acis dzirkstīja. Viņa nemitīgi smējās. Šī jautrība, šī skaidrība savienojās ar vistrakāko pārdrošību. Viņa uzdrīkstējās visu. Viņa nebija tik nežēlīga kā Mesalīna, jo viņai patika jautrība. Viņa nebija tik varaskāra kā Mesalīna, jo alka baudas. Pirmoreiz, kad ieraudzīju viņu pie Ara Pacis saulrietā, kareivju ielenktajā nesamkrēslā — tie, taisnība, bija viņai dziļi padevīgi un tādā vai citādā veidā viņa bija nopirkusi to klusēšanu —, es viņai devu visu iespējamo baudu.
Viņa pati vēlējās mani satikt atkal. Viņa vairs nevarēja paciest savu pretoriāņu prefektu. Viņa to vēl izmantoja. Ar viņas un prefekta starpniecību es nonācu pie pretoriāņiem. Es pratu cīnīties. Viņi mani pieņēma. Kļuvu par leģionāru visslavenākajā kohortā. Naktī es bieži gāju pie viņas. Viņa mani gaidīja. Vispirms satiku kalponi, kas pārliecinājās, ka ceļš ir brīvs. Divas vai trīs reizes vajadzēja atkāpties, jo Rufs Krispins negaidot bija atgriezies vai arī gan viņam, gan viņai nakts vidū bija steidzami jāierodas pie imperatora, kas vēlējās spēlēt lautu vai deklamēt dzejoļus, vai jautrā sabiedrībā noskatīties, kā izpilda nāvessodu kādam aiz izbīļa stīvam nabaga velnam, un abiem pakaļ tika sūtīts Tigelīns vai Petronijs — elegances šķīrējtiesnesis un baudu superintendants. Ja nekādu šķēršļu nebija, kalpone mani aizveda līdz Popejas guļamistabai, kur viņa nepacietīgi staigāja šurpu turpu. Turēju rokā kasku ar spalvu pušķi, biju ģērbies pretoriāņu kohortu uniformā ar bruņām un ādas zābakiem. Laikam jau tas viņu uzbudināja. Viņa bija gandrīz kaila. Gandrīz kaila, bet ne pavisam kaila. Viņa lieliski pārvaldīja suģestēšanas mākslu, caurspīdības un atkailināšanās mākslu. Viņa grozījās man apkārt. Viņa mani kairināja. Viņa spiedās man klāt, pēc tam — liedzās. Viņa nokrita pie maniem ceļiem, viņa mani apskāva, piespieda galvu pie mana vēdera. Es viņai norāvu drēbes. Viņai tas patika. Viņa kliedza. Es viņai aizspiedu muti. Viņa mani sakoda līdz asinīm.
Kalpone, kas mani veda pie viņas, laikam bija verdzene vai pārdrošniece — tā bija ļoti tumšiem matiem un ādu un dīvainu smaidu. Pāris reižu es jokodams, pirms iegāju pie Popejas, piekļāvu viņu sev klāt. Popeja mūs redzēja. Viņa man jautāja, vai meitene man patīk.
— Mazāk nekā tu.
Tā bija taisnība.
— Ja viņa tev patiktu…
— Ja viņa man patiktu?…
— Viņa man arī tīri labi patiktu.
Divata, trijatā, reizēm četratā vai sešatā mēs piedzīvojām neaizmirstamas naktis. Un tad, kad pēc mīlestības palikām divi vien, kad bijām pārāk noguruši, lai darītu ko citu, sākām sarunāties. Viņa man stāstīja, kas notiek imperatora pili; galu galā es par Ncrona galmu zināju tikpat daudz, cik zināja elegances likumdevējs, — par asiņainiem svētkiem, par nebeidzamām dzīrēm Lukulla dārzos vai Palatīna nogāzēs, kur visi, pirms galīgi apreiba, pierijās ar pildītām gaiļu sekstēm un Apikija gaumē medū ceptām fazānu un pāvu mēlēm, par imperatora deklamēšanas māniju — viņa vārsmām aplaudēja pērkonīgi —, par Tigelīnu, par Otonu, pat pašu Petroniju, par Nerona tuvāko loku.
Jau pirms kāda laika, vēlēdamies atbrīvoties no sāncenša un laupīt mātei šantāžas iespējas, Nerons bija noindējis Britaniku — redziet, cik te nepieciešams Rasins —, kuram bija lielākas tiesības uz impērijas troni nekā Neronam. Popejas gultā es kļuvu par liecinieku sabiedrisku un privātu lietu paralēlajai norisei. Popeja alka pēc godinājumiem un, galvenais, pēc baudām, viņai Rufs Krispins bija apnicis līdz kaklam, jo, par spīti lielajai varai, viņš likās pārlieku apkrauts ar darbiem un par maz slavens. Lai vairāk tuvinātos pasaules valdniekam, kura nežēlība, sliktā gaume un izrādīšanās publikai viņu fascinēja, — viņa metās — vai varbūt viņu iemeta pats Nerons — Otona skavās; tas bija resns, rupjš tēviņš, diezgan gļēvs, greznības pazudināts un parādos iestidzis, taču kopā ar Tigelīnu — imperatora tuvākais draugs.
— Vai jūs bijāt greizsirdīgs? — Marija mirdzošām acīm, uz priekšu paliekusies, ļoti ātri jautāja ar pārdrošību, kas mani bezgala pārsteidza.
— Kā gan es varēju būt greizsirdīgs uz Popejas izrādi, ja pats to biju sarīkojis? Es vairāk biju padomdevējs, inscenētājs un impresārijs nekā mīļākais. Uzdrošinos sacīt, ka, pateicoties man — un viņa nav vienīgā —, Popeja sasniedza sava laika virsotnes. Es gulēju ar Popeju, es glāstīju viņas krūtis un kājas ne reizi vien, un no rīta mēs nespējām neko aiz noguruma vai zināmā mērā ari aiz laimes. Mēs viens otram čukstējām neprātības, mēs zobojāmies paši par sevi. Nedz viņai, nedz man nevarēja būt ne runas par kopdzīvi, vēl mazāk — par precēšanos. Viņa vēlējās greznību un visas baudas. Es nebiju aizmirsis iemeslu, kura dēļ ierados Romā: gribēju palīdzēt saviem brāļiem ebrejiem atbrīvoties no iekarotājiem, gribēju atriebties Romai, kurai tik ilgi biju kalpojis. Šo noslēpumu nebiju uzticējis nevienam, pat ne Popejai. Man šķita, ka visdrošākais ceļš ir dot Popejai — un arī saņemt no viņas — iespējami daudz baudu un tuvināt viņu imperatoram un absolūtajai varai.
Rufs Krispins pazuda no skatuves, kur tikko bija parādījies. Popeja apprecējās ar Otonu. Un tad viss sarežģījās.
♦
SAvāds šausmīgs laikmets! —
Marija iesaucās.
— Tie visi ir cits cita vērti, — Simons teica.
— Vai jums tā liekas? — Marija jautāja. — Manuprāt, ir debešķīgi laikmeti, un ir drūmi laikmeti.
— Es brīžiem domāju, — Simons teica, — vai vēsture, tāpat kā dzīve, to vien nedara kā pūlas atjaunot līdzsvaru. Manuprāt, tas ir Oldoss Hakslijs, kas apgalvo, ka visu eksistenču, visu laimju un nelaimju summa galu galā ir vienlīdzīga. Vislielākajās nelaimēs ielavās drusciņa laimes — un tad jo spožāka. Turpretī laime… laime nolietojas tik ļoti, ka pati sevi iznīcina. Ir jāsagaida, kad tā pagaisis, lai saprastu, ka tā ir bijusi. Es ceru, ka reiz tiks sarakstīta jūtu vēsture, pirmām kārtām — laimes vēsture. Tajā atklātos daudz pārsteidzoša.
— Nu, zināt, man šķiet, ka jūsu Hakslijs nav apveltīts ar veselo saprātu, — Marija teica. — Katram zināms, ka ir gan laimīgāki, gan nelaimīgāki mūži. Un arī vairāk un mazāk apskaužami vēstures posmi.
— Es par to neesmu pārliecināts, — Simons atbildēja. — Manuprāt, visam gan dzīvē, gan vēsturē ir savas kompensācijas.
— Es jums atstāju jūsu kompensācijas. Un es jums tiešām novēlu laimi iziet cauri visiem saviem gadsimtiem.
— Marij! — es paklusām iesaucos.
— Liec mani mierā! — Marija atcirta. — Simons ļoti labi zina, ka neesmu gribējusi viņu sāpināt.
— Jūs mani nesāpināt, — Simons teica. — Varbūt jūs esat pirmā, kas mani tik maz sāpina…
— Es tikai gribēju sacīt, ka nevēlētos dzīvot melnā mēra laikā. Man negribētos būt romietei barbaru lielo iebrukumu laikā. Vajadzētu būt veļas šuvējai, dejotājai vai grāfienei Parīzē astoņpadsmitā gadsimta vidū. Vai dzīvot laukos netālu no Londonas nākamajā gadsimtā. Vai vīrietim vismaz nebūtu sapnis dzīvot Perikla Atēnās? Un jūsu Nerons ir pretīgs briesmonis.