— Viņš nemaz nav daudz lielāks briesmonis, kāds bija Ķīnas imperators, kā feodālo laiku senjors, kā lielākā daļa no tiem, kuri, lai kas viņi būtu, ir iemantojuši drusciņu varas. Es jums pastāstīšu kādu notikumu…
— Vēl kādu! — Marija iesaucās. — Kā būtu, ja mēs vispirms pabeigtu stāstu par Popeju?
— Nē, nē, — Simons sacīja. — Joprojām ir runa par sievietēm un vīriešiem un par to, kā viņu kaislības iejaucas vēsturē. Jūs redzēsiet: liekas, ka tas ir citādi, bet īstenībā tas ir viens un tas pats.
— Vai stāsts būs tikpat drūms?
— Tikpat drūms, — Simons sacīja. — Tikpat neaizmirstams. Tas ir stāsts par mīlestību.
— Stāsts par mīlestību? — Marija pārjautāja. — Ak tā, tad stāstiet gan!
Viņa mazliet sapurinājās kā jauns suns un ērti iekārtojās,
nolikusi galvu uz maniem ceļgaliem.
♦
Vai jūs Parīzē pazīstat Laborda ielu? — Simons jautāja Marī.
— Laborda ielu? Parīzē?
— Parīzē, — Simons apstiprināja.
— Protams, — Marija sacīja. — Svētā Augustīna baznīcas, Malezerba bulvāra un Osmana bulvāra tuvumā.
— Tā nosaukta kādas franču ģimenes — Labordu ģimenes vārdā. Patiesību sakot, viena viņu dārznieka vārdā. Vai, teiksim, dārznieka palīga vārdā. Es vedu zemi. Es ārdīju mēslus. Skraidīju pa dārzu ar maisu uz muguras. Mēs būtu varējuši satikties: tas bija tieši tas laiks, kad jums gribētos būt veļas šuvējai, dejotājai vai grāfienei.
Bosas Irepuā — Merevilas pilī, kilometrus divdesmit uz dienvidiem no Etampas netrūka nedz dejotāju, nedz grāfieņu, nedz veļas šuvēju. Marķīza kungs bija dzimis Spānijā. Viņš bija apmeties Bajonā. Viņš bija kļuvis par baņķieri un galveno nodokļu ievācēju. Viņam piederēja miljoni. Viņš bija kulturāls, liberāls, iecietīgs un ļoti laipns. Viņš bija aizdevis naudu karalim septiņu gadu kara laikā un arī amerikāņiem, lai viņi varētu atbrīvoties no angļiem. Bagātos nekas nepadara tik lielā mērā vēl bagātākus kā naudas aizdošana. Viņi to atgūst simtkārtīgi. Bagātība cilvēku padara valdzinošu. Marķīzs Labords — aiz pateicības karalis baņķieri bija padarījis par marķīzu — bija ļoti valdzinošs. Viņam bija nevainojama gaume, un viņš mīlēja skaistas lietas. Tas bija skaistuma amatieris, celtnieks, mākslinieks. Viņš nopirka Merevilas pili un lika, lai parku uzzīmē gleznotājs Ibērs Robērs. Vai pazīstat Ibēru Robēru?
— Vai drupas? — Marija iedrošinājās atbildēt.
— Bravo! — Simons teica. — Iztēlotas drupas. Antīki monumenti un gleznieciskas ainavas. Izkliedēta gaisma. Pirmsromantisma melanholija klasiskās dekorācijās. Tādu gaumi viņš bija iemantojis Romā, kur viņu uzaicināja Luija XV vēstnieks pie pāvesta Bonifācija XIV — nākamais hercogs de Šuasels, kas arī bija pilnīgi neatvairāms liberālis, ateists, brīvdomātājs un zinātnieks, un liels skaistuma mīļotājs. Bet ar skaistumu ir tā, ka vispirms ir vajadzīgi vergi, lai tas varētu rasties. Mūsu mīļotajai kultūrai tik dārgie pieminekļi ir neatklāti slepkavas. Akropole, piramīdas, Lielais Ķīnas mūris un Versaļa, Lielā Mogola pils Faterpursikrī ir nogalinājuši tikpat daudz cilvēku kā lielā bada gadi un kari. Sākumā šīs celtnes devušas viņiem iespēju dzīvot, pēc tam — nonāvējušas. Merevila bija nogalinājusi mazāk nekā Heopsa vai Teotihuacana piramīda. Bet tur bija saimnieku pasaule un vergu pasaule. Es pazinu gan vienu, gan otru. Vismaz tajā laikā es piederēju pie vergu pasaules.
Marķīzam de Laborda kungam, manam saimniekam, kuru biju redzējis tikai pa gabalu augstu senjoru un galmadāmu ielenkumā, bija burvīga meita. Viņa bija dzimusi visādai laimei. Viņu sauca par Natalī.
Vairākas reizes satiku Natalī jaunkundzi. Tolaik viņa bija tajā nenoteiktajā vecumā, ko mūsdienās bieži rāda Baltusa gleznas: viņa vairs nebija meitene, bet nebija arī vēl jaunava. Viņa pastaigājās pa parku, turēdama virs galvas saulsargu. Viņa devās medībās ar bisi rokā. Viņa dejoja, piedalījās piknikos, valdzināja vikontus, baronus un marķīzus. Viņa valdzināja izbraukuma sulaiņus un fermas puišus.
— Vai viņa jūs savaldzināja?
— Viņa bija skaista, — Simons atbildēja. — Viņa nemaz nebija tāda muļķe, kā jūs varbūt iedomājaties. Es neapgalvošu, ka mēs abi Ibēra Robēra izplānotajās Merevilas parka alejās būtu uzveduši ģenerālmēģinājumu Lēdijas Četerlejas mīļākajam vai mēģinājumus Losey Go-Between. Tomēr divas vai tris reizes viņa apstājās man blakus, bet es turēju cepuri rokā. Viņa ar mani runāja laipni — tā bija izdaudzinātā kungu laipnība —, viņa mani izjautāja par to, ko daru un — es neticēju savām ausīm — par to, vai man kaut kas nav vajadzīgs, vai esmu laimīgs. Jā, viņa par to bija norūpējusies, tas bija laiks, kad dāmas pievērsās aitu ganiem, kad dārznieku palīgiem vajadzēja būt laimīgiem.
Viss notika, kā bija jānotiek. Dažus gadus pēc tam, kad nopirka Merevilas pili, marķīza kungs apprecināja meitu ar vikontu Šarlu de Noaju. Viņai bija tieši piecpadsmit gadu. Vikonts de Noajs piederēja pie vienas no slavenākajām karaļvalsts dzimtām. Viņš bija prinča de Puā dēls, viņš gatavojās kļūt par Mušī hercogu. Tolaik sevišķi aristokrātiskas ģimenes ne tikai mainīja zemes, kā citi maina kreklus, bet varēja ari izvēlēties starp daudziem vārdiem un tituliem: Puā, Mušī un Noaji bija viena un tā pati ģimene. Pēc diezgan sarežģītas sistēmas titulus sadalīja starp ģimenes galvu, vecāko dēlu un jaunākajiem. Vikonts de Noajs bija tikpat jauns, tikpat skaists, tikpat bagāts un valdzinošs kā Natalī de Laborda. Tā bija tīrā pasaka. Viņa vikontu kaislīgi mīlēja.
♦
Popeja vēl nebija kļuvusi par sievu imperatora draugam Otonam, kad jau sāka patikt Neronam. Viņa tam patika līdz neprātam. Tolaik Nerons bija vēl pavisam jauns cilvēks: viņam tik tikko bija palikuši divdesmit gadi. Viņš bija tikai sešpadsmit gadus vecs, kad māte Agripīna, lai dēlu vēl vairāk tuvinātu tronim, lika tam apprecēt Oktāviju — Britanika māsu, Klaudija un Mesalīnas meitu, kurai tolaik bija divpadsmit vai trīspadsmit gadu. Tukls, smagnējs, mazliet atbaidoši vīrietīgs, ļumīgs adēts un neapšaubāms neglītenis, viņš dzīvoja pastāvīgās bailēs, kuras kopā ar nežēlību un infantīlu sentimentalitāti mudināja viņu mīlēt un nogalināt draugus. Viņš neprātīgi aizrāvās ar mākslu, ar estētiku un skaistumu, uz kura pamatiem sapņoja nodibināt jaunu un asiņainu kārtību. Popeja viņu apbūra. Ļoti drīz viņa kļuva par Nerona mīļāko. Kartafils joprojām bija turpat ēnā — Rufa Krispina uzvarētājs, viņš manipulēja ar Otonu, kas neko nenojauta, un ar Popejas, viņu skaistās kopīgās mīļākās, starpniecību bija pavisam tuvu imperatoram, kuru vēl nepazina.
Kādā jaukā dienā Nerons, kas juta lielu un pat sirsnīgu draudzību pret savu favorītu, palūdza, lai Otons viņam atdod Popeju. Otons bija diezgan liela niecība, bet mīlēja Popeju. Viņš atsacījās. Viss galms aizturēja elpu. Petronijs uzjautrinājās no visas sirds. Burs un Seneka, kas vēl bija dzīvi, prātoja, vai viņiem tiešām vajadzētu atzīt vēl vienu noziegumu, ko pašu cildenie principi klusējot nosodīja. Kartafils, kam kļuva žēl
Otona, klusām ieteica Popejai elegantu atrisinājumu: Nerons iecēla Otonu par Luzitānijas pārvaldnieku Spānijas galējo rietumu apgabalos. Otonam nebija izvēles. Viņš rīkojumu pieņēma un devās projām bez Popejas uz Emeritu Augustu, ko mūsdienās sauc par Meridu.