Agripina ļoti drīz noprata, kādas briesmas viņai draud no Popejas. Popeja uzreiz uztvēra Agripinas jūtas. Viņa pamudināja Neronu nogalinat māti, kurai viņš bija pateicību parādā par visu, un, atbrīvojusies no Agripīnas, atbrīvojusies no Bura, drīz atbrīvojusies ari no Senekas, atbrīvojusies no Rufa Krispina, beidzot atbrīvojusies no Otona, kad Tigelins bija iecelts par pretoriāņu prefektu, viņa pēc Kartafila padoma palūdza Neronam, lai viņš atbrīvojas ari no Oktāvijas. Oktāvija tika izsūtīta uz mazo Pandaterijas saliņu pretī Kūmai un, tāpat kā daudzi citi, saņēma pavēli pārgriezt vēnas, sēžot vannā.
— Kādas šausmas! — Marija iesaucās.
— Es neesmu svētais, — Simons teica.
Nerons apprecēja Popeju. Tie bija nepieredzēti svētki. Pēc daudziem gadsimtiem Venēcija tie vēl iedvesmoja pēdējo madrigālistu un polifonistu, pirmo garajā lirisko operu komponistu virknē — to, ko tolaik sauca par dievišķo Monteverdi. Pūlī, kas sajūsmā noklausījās Incarnazione di Poppea pirmizrādi, kurā tēmu variācijas, personu un jūtu dažādība, traģiskā un komiskā sajaukums iejundīja modernās operas melodrāmu, diezgan necilā lomā bija kāds ebrejs — Venēcijas tirgotājs, kas nodarbojas ar augļošanu un ko viņa klienti pazina te kā Džovanni Butadeo, te kā īzaku Lakedcmu, te kā Šeiloku. Ar sev raksturīgo sarkasmu ebrejs slēpa diezgan spēcīgas jūtas: pirms daudziem gadsimtiem viņš slepenībā, kā jau pieklājas, jau bija kopā ar ķeizarieni nosvinējis triumfu, kas gan vienam, gan otram nozīmēja daudzu pūliņu un neskaidru cerību vainagojumu — Popejas kāzas.
♦
Viss kustējās. Vēsture elsoja. 5. maijs, 20. jūnijs, 23. jūnijs, 14. jūlijs, 15., 16. un 17. jūlijs, 4. augusts, 26. augusts, 5. oktobris: dažās dienās, dažās nedēļās sabruka vecā pasaule un radas jauna. Pirms desmit vai divpadsmit mēnešiem, par spīti ekonomiskajai krīzei, par spīti finansu krīzei, par spīti demogrāfiskajām kustībām un augsto ierēdņu reakcijai, par spīti milzīgajam salam nevienas vēl neiedrošinātos paredzēt, ka kaut kas beigsies. Pēc desmit vai divpadsmit mēnešiem neviens vairs nevarēja šaubīties, ka ir kaut kas sācies. Mūžīgā tagadne beidzot bija satricināta. Galu galā es sāku domāt, ka visiem — pilsoņiem, zemniekiem, kareivjiem, nabagiem, ebrejiem un atstumtajiem, iespējams — pat man ir nākotne.
Biju atstājis Merevilu, tās īves un pļaviņas. Biju kļuvis par patriotu, pilsoni, sankilotu un ļoti drīz — par vienu no niknākajiem. Grābekli un slotu biju apmainījis pret pīķi. Galvā man bija jocīga, sarkana mice. Mani redzēja, ieņemam Bastīliju, mani redzēja, dodamies uz Versaļu, mani redzēja visās asamblejās pēc kārtas, klubos un tribunālos. Es joprojām skrēju, bet — grupā. Es biju universālas sirdsapziņas avangardā. Es viens pats biju revolūcija un tās norisē.
Revolūcija! Vai jus zināt, kas tā tāda? Ta ir cerība, tas ir entuziasms: nabagie kļūs bagāti, vergi kļus par kungiem. Es metos piedzīvojumā ka atpestīšanā. Manī nebija nekādas kaislības, jo nebija cerības. Ja kādam jelkad ir izdevies iedvest man drusciņu kaislības un cerības, ko nepazinu, tie ir 1789. gada vīri un revolūcijas otrā gada kareivji. Viņi man lika cerēt, ka pasaule mainās. Un, iespējams, ta arī mainījās. Visi, kas bija pār to valdījuši, — hercogi, prinči un karaļi — bija iznicināti. Un pēc tam kādā jauka rītā paši sev par lieliem brīnumiem kalēju, viesnīcnieku, pasta priekšnieku dēli pamodās troni vai galma tērpā: viņi bija kļuvuši par maršaliem, par hercogiem un prinčiem, daži pat par karaļiem. Vēsture sāka līdzināties pasakām, ko stāsta nabagu bērniem. Tā kļuva te par filozofisku un moralizējošu stāstu, te par klasisku traģēdiju, te par opereti vai par antīku drāmu. Galīgi apjukušie ebreji pamanīja, ka ir kļuvuši līdztiesīgi katoļiem vai protestantiem. Tā tie, kuriem nepiederēja nekas, atriebās, cērtot galvas tiem, kuriem piederēja viss. Giljotinētāji dziedāja pasalkanas pastorāles un kareivīgas himnas. Giljotinētie radīja vārdus. Citās revolūcijās bija kaut kas drūms, baismīgs un pliekans. Šī revolūcija bija priecīga un asiņaina. Pirms vēsture kļūst par gara odiseju cīņā ar laiku, tā ikvienam ir brīnumains piedzīvojums. Es metos iekšā šajā piedzīvojumā, jo arī man bija, par ko atriebties visiem tiem, kas tik ilgi mani nemitīgi atstūma un nicināja vienīgi tādēļ, ka man nepieder nekas, ka man nav nekādu senču un ka nav labu attiecību ar Visvareno.
Tieši tā, manuprāt, iedomājās Parīzes noslēpumu autors savā grāmatā, kas veltīta man… Vai esat to lasījuši?
— Kādu grāmatu?
— Ežēna Si Mūžīgo žīdu. Tas ir stāsts par pasakainu mantojumu, ko grasās sadalit Rennepona ģimenes locekļi. Tur ir indiešu princese Džalma, rūpnieks Hārdijs, strādnieks Žaks, ko sauc par "Guļpavisampliks", skaistā Adriāna de Kardovila, divas nelaimes piemeklētas bārenes un indiāņi žņaudzēji… Galvenais — tur ir briesmīgā Jēzus brālība, kurai ierādīta ne visai pievilcīga loma un kura dara visu iespējamo, lai sagrābtu mantojumu. Un vēl tur esmu es, kas cīnās pret jezuītiem un zem Ežēna Sī spalvas saplūstu ar strādnieku šķiru, kas netaisnīgi nolemta mūžīgam nogurumam. Tik tiešām — tas nav nekas jauks. Labāk jau tad lasiet nevis Mūžīgo žīdu, kur es pats nezinu, ko meklēju, bet Parīzes noslēpumus. Tur jums vairāk jautrības sagādās Flērdemari, Rūdolfs, Šorinē, Šuete, skolotājs un vārtnieks Pilē, ko gaida skaista nākotne. Pirms pusotra gadsimta pie Journal des Dйbats kantora pulcējās milzu pūļi, lai drīzāk dabūtu romāna turpinājumu. Es, kā jau zināt, nesaplūstu ne ar vienu. Ja es kaut kas esmu, tādi ir visi. Un bija daži gadi, kad revolūcija bija visi. Es biju revolūcija, kā es biju katedrāles un kā es biju krusta kari. Un vikingu vai barbaru sirojumi. Un Zelta orda. Melnais mēris un Lava sistēma. Es nemitīgi eju un eju. Es esmu tas, kas plūst.
— Jūs taču tomēr nebijāt SS vienībās ar miroņgalvu, kas vajāja ebrejus, nedz arī Hitlera Panzer, kas pārpludināja Eiropu?
— Ak, protams, nē, — viņš teica. — Nē, nē! Protams, ka nē.
Viņa balsi bija saklausāms kaut kas neīsts. Vārdi, ko viņš
izrunāja, purinādams galvu ar pārāk lielu pārliecību, šķita slēpjam sevī kādu ierobežojumu vai varbūt noslēpumu.
— Bet?… — es pačukstēju.
— Bet kas? — viņš jautāja.
— Ir kāds bet, — sacīju. — Atzīstieties, ka ir bet.
Viņš atkal vilcinājās.
— Bet?… es atkārtoju.
— Tas nekad nav kļuvis zināms, — viņš teica.
— Kas tas ir, kas nekad nav kļuvis zināms? — jautāju.
— Nekad nav kļuvis zināms, — viņš runāja ātri un tādā kā niknumā, — kādā nāvē miris tas nelietis, tas mēsls, kuram bija tik liels talants, šis izvirtušais un ciniskais blēdis, kas bijis gan viesnīcas kalpotājs, gan rakstnieks, gan konferansjē un aktieris, NRF lasītāju komitejas loceklis, teātra direktors, šis sutānu nomctušais seminārists, šis protestantu mācītāja kristītais un homoseksuālais znots, šis smirdošais žids, kurš pārdevās gestapo un kura līķis, ko kameras biedri bija pārvērtuši par asiņainu gaļas gabalu, it kā esot izmests suņiem —ja vien kāds noslēpumains flāmu esesietis nav viņam iešāvis pakausī kaut kur Hamburgas apkaimē ar pistoli — vēl nereālāku par viņa vistrakākajām avantūrām…
— Vai Moriss Sašs?
— Tas biju es, — viņš pavisam klusām teica.