♦
Vakaru pēc vakara uz Izdziedināšanas baznīcas pakāpieniem vai Juras muitas raga Simons Fusgengers mums stāstīja šos un daudzus citus notikumus, kuru atstāstīšana prasītu pārāk daudz laika. Mēs ļāvām sevi aizraut stāstu lavīnai. Mēs pat vairs nejautājām, vai notikumus viņš pats ir piedzīvojis, vai ari tos izgudro. Reizēm, kad nakts bija pavisam tumša, mums likās, ka paši dzīvojam dēkām līdzi un ejam viņa pēdās. Atstājām Venēciju, Bučintoro pansiju, Piazzetta un Merserijas cilvēku drūzmu, Karpačo gleznas un svētā Marka lauvas, lai dotos Mongolijas tuksnešos, klīstu pa Umbrijas pakalniem, ar karavelam pilnās burās atstātu Palos de Mogeras ostu, Grēva laukuma giljotīnu un Romas kūpošās drupas. Simona tēlotās dekorācijās, personāži, viņa draugi, viņa atmiņas vai sapņi pilnīgi pārņēma mūsu dzīvi. Ne par kādiem pasaules labumiem mēs neatsacītos no satikšanās pie Jūras muitas. Venēcija, tās lagūna, tās gondolas, maskas, tās šķietamība bija vairs tikai tramplīns iztēlei, uz citām pasaulēm un citiem laikiem atvērtas durvis.
Simons Fusgengers runāja ātri, ar lielu detaļu bagātību, ko mans talanta trūkums neļauj vienmēr saglabāt, reizē precīzi un nevērīgi, tā liekot joņot un sajaukties laikmetiem un intrigām. Es mēģināju savās piezīmēs šo jūkli kaut kā sakārtot, bet, iespējams, būtu labāk, ja es Simona stāstus atstātu tādus pašus nesasukātus, nevaldāmai straumei līdzīgus. Galu galā viņš aizņēma visas mūsu dienas ne tikai tāpēc, ka mēs nepai ietībā didījāmies, gaidīdami vakaru, vai, staigādami pa Zateru vai Skjavoni krastmalu, sarunājāmies par iepriekšējā dienā dzirdēto, bet ari tāpēc, ka ar Marijas palīdzību pavadīju krietnu daļu rita cēliena un reizēm ari pēcpusdienas, rakstot uz muzeju pastkartēm, rūtiņu burtnicā, ko bijām nopirkuši kādā Merserijas bodītē, uz visādām papīra driskām, kuras pagadījās pa rokai, svarīgāko no tā, ko viņš, nuju starp kājām turēdams, stastija savā nevienmērīgajā valodā. Tas nebija viegls darbs. Mums vajadzēja atcereties daudzus svešus vārdus, neatstāt novārtā starpgadījumus, kas vienmēr bija neparedzēti un lielā skaitā, atjaunot kaut kādu loģiku, kas pastāvīgi zuda, sekot vēslures pavedienam, kura reizēm nemaz nebija. Viena doma viņu aizveda pie citas domas, viņš veikli pārvietojās telpā un laikā, reizēm vienlaikus stāstīja vairākus notikumus. Kāda seja, kāda situācijā vai formulējums viņam atgādināja citus formulējumus, citas situācijas un citas sejas.
— Nē jel, — Marija iesaucās, — jus taču atkal nesāksiet braukt ar trijiem zirgiem reizē!
— Nē, nē, — viņš smiedamies mierinaja, — katrai lietai savs laiks.
Un tūlīt pat viņš jauca kopā satikšanos Samarkanda ar dzejnieku Omāru Haijamu kadā publiskā namā, kur viņi pavadījuši nakti, glāstīdami meičas, skaitīdami dzejoļus, raudzīdamies zvaigznēs un, galvenais, dzerdami vinu, ar kādu tumšu lietu, kas saistījās ar dārgakmeņiem izrotātu zelta hostiju trauku, kuru Limas katedrāle nozagusi kāda it kā Baltijas baronese, kura bijusi policijas priekšnieka mīļākā, un ilgu uzturēšanos Neapolē karaļa Mira un karalienes Karolinas laika kopā ar kadu poļu aktrisi, kas bijusi nepārspējama otrā plana lomas Sankarlo teātri un laikam bija viņam palikusi visai dzīvā atmiņā.
— Augstais Dievs! — viņš izsaucās. — Cik uzjautrinoša gan ir šī dzīve, kas burzguļo un paiet, cik burvīga ir šī pasaule, ja beigās var to pamest! Vai zināt, ka es gribēju uzrakstīt kaut ko līdzīgu grāmatai? Jā, jā, par to domādams, es pat sarakstījos ar Dezirē…
— Ar Dezirē? — Marī pārjautāja.
— Ak, piedodiet! Esmu snobs, jūs jau zināt. Ar Erasmu. Viņu sauca par Dezirē, kas ir diezgan dīvains vārds ārlaulības bērnam, kurš drīz vien ticis pamests un ieslodzīts kādā koledžā, lai kļūtu par priesteri. Dezirē jeb Didjē. Tas bija ļoti vienkāršs un burvīgi laipns cilvēks. Viņš man vienmēr atbildēja. Taisnība, pagāja krietns laiks, līdz vēstules pienāca. Vismaz tikpat ilgs vai pat vēl ilgāks nekā Nerona laikā. Bet cilvēku, kas sūtīja vēstules, bija daudz vairāk. Ierēdņi, baņķieri, veikalnieki, kardināli, mīlētāji un literāti… Visi bija sākuši rakstīt. Kāpēc lai es nerakstītu? Mēs sarakstījāmies latīniski. Mēs galu galā sadraudzējāmies, kaut arī ne reizi nebijām tikušies. Viņš mani sauca par Izaku, es viņu — par Dezideriusu. Viņš neslēpa, ka mana grāmata nav ne graša vērta.
— Par ko tā grāmata bija?
— Redzat nu! Pa druskai no visa. Kā šolaiku grāmatas. Tā bija kā glezna, kurā attēlots, ko cilvēki dara, kādi ir viņu arodi, kādas — kaislības, kam viņi tic un kā zaudē prātu. Starp visām muļķībām, ko jūs šobrīd publicējat, ir viena grāmata, kas mani pārsteidza. Tās nosaukums ir Dzīve — lietošanas pamācība. Esmu aizmirsis, kā sauc autoru.
— Žoržs Pereks, — man par lieliem brīnumiem, Marija sacīja.
— Tas nav visai tālu no tā, ko es gribēju uzrakstīt pirms četriem simtiem gadu. Man bija pat nosaukums: Kas liek pasaulei turpināties? vai, vienkāršāk: Ko darīt? Baidos, ka Erasms uzrakstīja vārdu stultitia — tas ir, muļķība vai apmēram tā. Es manuskriptu sadedzināju. Taču es nespēju liegt sev to prieku iepriekš manuskriptu aizsūtīt Johanesam Gensfleišam, ko jūs saucat par Gūtenbergu. Viņš bija sācis to iespiest. Pēc tam radās finansiālas grūtības, kādas dižiem cilvēkiem gadās ik uz soļa. Darbs tika pārtraukts. Zaudējums nebija nekāds lielais. Un tomēr es ilgu laiku vecā somā, ko pametu Krievijā, nēsāju dažas lappuses šī šedevra gotu rakstā ar ilustrācijām, kuras bija veselas bagātības vērtas.
— Un tad? — Marija jautāja.
— Es biju pārāk godkārīgs. Gribēju savā stāstījumā ietvert visu pasauli. Es atsacījos rakstīt. Varbūt tieši šā iemesla dēļ es nemitējos runāt. Varētu sacīt, ka cilvēkiem ir gandrīz tikpat
liela nepieciešamība stāstīt kā klausīties.
♦
Vai tev nav bail? — Popeja jautāja.
— Vai jums nebija bail? — Marija jautāja.
— Protams, nebija, — viņš teica. — No kā lai es baidītos?
— No nāves, — Popeja sacīja, spiezdamās viņam klāt un dīvainā smaidā atsegdama baltos zobus.
— No ciešanām, — Marija teica.
— Man nav bail no nāves. Un, ja cilvēks pārāk cieš, viņš galu galā nomirst.
— Un Nerons? — Marija jautāja.
— Un Nerons? — viņš jautāja.
— Viņš grib tevi redzēt, — Popeja teica. — Es viņam par tevi ierunājos. Sacīju, ka tu esi vienīgais pretoriānis, pret kuru jūtu uzticību.
— Uzticību? — Nerons jautāja. — Uzticību? Tas ir vārds, un tās ir jūtas, kurām esmu iemācījies neuzticēties.
— Iespējams, viņam ir taisnība, — viņš teica.
— Vai jūs ar viņu satikāties? — Marija jautāja.
— Esmu viņu redzējis, — imperators teica Tigelinam. — Viņš man ļoti patīk. Bet galu galā viņš ir atkarīgs no tevis. Tu taču tagad esi pretoriāņu prefekts. Kā bija Rufs Krispins. Kā Burs. Tu par visu atbildi ar savu galvu.
— Nabaga Tigelīns! — Popeja smiedamās sacīja. — Tu viņu būsi nobiedējis līdz nāvei.
— Nabaga Tigelīns! — viņš sacīja, smiedamies un glāstīdams Popejas krūtis, kas bija kuplas un apaļas. — Stāsti vēl…
— Viņš Tigelinam teica, ka tevi padarīs par savu cilvēku, bet atbildīgs būs viņš, Tigelins, jo tu esi pakļauts viņam.
— Kāds tas Tigelins bija? — Marija jautāja.