— Viduvējība, — Simons atbildēja. — Izņēmums bija intrigas un slepkavības, kur viņš bija īsts spīdeklis. Buram un Scnekam bieži pietrūka vīrišķības. Viņam pietrūka sirdsapziņas. Nerons par savu reputāciju lielā mērā ir pateicību parādā tieši viņam.
— Mēs esam viņam lielu pateicību parādā, — Popeja sacija. — Galu galā tas bija viņš, kas lika krist Oktāvijai.
— Laulības pārkāpšana, — viņš teica. — Lielisks atradums!
— Tu jau biji tas, kas visu izgudroja, mīļā sirds, — Popeja sacīja, paceldama uz viņu acis un paņemdama viņu mutē.
— Laulības pārkāpšanas dēļ! — Marija iesaucās. — Jums gan netrūka dūšas. Es sāku pārliecināties, ka neesat nekāds svētais.
— Man jau apnicis to mūždien atkārtot. Vajag man ticēt.
— Es tev ticu, dārgumiņ, es tev ticu, — Popeja kliedza, baudā vaidēdama.
— Es jums ticu, — Marija teica.
— Nu, zināt, iespējams, nevienai no jums nav taisnība. Varbūt man nemaz nevajag ticēt?
— Vai ticēt? — Nerons jautāja Tigelinam. — Viņš man ieteica kaut ko tādu, kas liekas ļoti kārdinošs. Es vēl vilcinos.
— Senjor, — Tigelins sacīja,—jūsu vārds paliks paaudžu paaudzēs — jūs esat vienīgais imperators, kas bijis mākslinieks, un vienīgais mākslinieks, kas bijis imperators. Kartafila ideja var tikai kuplināt jūsu slavu.
— Vai viņi vispār ir dzīvojuši — reizēm es neesmu pārliecināta, ka tāds Burs, Tigelins, tāds Rufs un nezin kas vēl, tāda Popeja un Nerons vispār ir eksistējuši? — Marija sacīja.
— Un tāds Kartafils? — viņš jautāja.
— Man reibst galva, — Marija teica.
— Man reibst galva, Popeja sacīja. — Man reibst galva. Es vairs nekā nezinu. Es daru, ko tu vēlies.
— Klausies labi uzmanīgi, — viņš teica, saņemdams viņas galvu rokās un skūpstīdams viņas lūpas un krūtis, — klausies labi uzmanīgi: tas, ko tu vērosi, būs visskaistākais skats, kāds jebkad redzēts.
— Vai es noskatīšos? — Nerons jautāja.
— Tu noskatīsies, — Popeja teica, saņemdama viņu savās garajās un smalkajās plaukstās un tuvinādama mutei.
— Es vairs nekā nesaprotu, — Marija teica.
♦
Vēsture ir briesmīgi mulsinoša. Tā nemitīgi pastāv un tomēr kustas. Tā to vien dara kā mainās un paliek tā pati. Tā virzās uz priekšu, tā auļo, tā griežas atpakaļ. Tā visiem spēkiem jauc pēdas. Tā jauc kārtis, visu izkustina, apgāž galdus un diezgan skadri ievieš kārtību. Tā metas meklēt kaut ko jaunu — un atrastais ir tas pats vecais. Kurš ir augšā? Kurš — apakšā? Kas ir slikts? Kas labs? Nekas nav saprotams. Baņķieri, galveno nodokļu piedzinēju, karaļa ģimenes draugu un tautas badinātāju jau minēto Labordu giljotinēja Parīzē 1794. gada aprīlī. Viņa sievu un meitu Natali ieslodzīja Piesī aresta namā. Tur es viņas atradu. Man bija veiksme — es pratu rakstīt un lasīt, tāpēc kļuvu par FukjēTenvila palīgu — par vienu no viņa neskaitāmajiem rokaspuišiem un skrīveriem.
Minētā Noaja laulātā draudzene, kuras vīrs bija emigrācijā, pilsone Laborda, bija daudz zaudējusi no savas koķetērijas un elegances. Taču viņas kakls joprojām bija ļoti balts, burvīgo sejiņu ieskāva cirtas, viņai joprojām bija senāk lutināta bērna lielās, melanholiskās acis. Viņa stipri maz līdzinājās Pažē skulptūrai, kas iemieso meitas mīlestību, kā ari Diteijī gleznai, kurā ir attēlota kā medniece — gracioza, mazliet satraucoša, ar bisi pār plecu, cirtainos matus sedz platmale, viņa ģērbusies izšūtā blūzē un vieglās kažokādās. Cietumā viņai mugurā bija pelēka kleita — tik vienkārša, cik vien iespējams.
Tomēr viņa joprojām bija skaista. Un, iespējams, nelaimē viņa bija vel skaistāka neka savulaik bezrūpībā.
Tajos laikos, tāpat kā vienmēr, ir bijis mazāk baņķieru un galveno nodokļu piedzinēju meitu nekā dārznieku un fermas kalpu: viņa nezināja, kas esmu, bet es viņu pazinu uzreiz. Natali de Labordai aizvien bija paticis valdzināt. Un pat cietumā viņa patika. Viņa valdzinaja apcietinātos, apmeklētājus un sargus. Revolūcijas cietumos, kur bailēs un garlaicībā bija ieslodzītas tik daudzas vecā režīma radītās valdzinātājas un siržu lauzēji, iemājoja daudzi mīlas sakari, kas bija jo kvēlāki tāpēc, ka tiem nebija rītdienas. Piesī cietumā Natali modināja tikpat daudz kaislību ka Merevilā. Man gadījās viņu pārsteigt kāda jauna un skaista vandejieša skavās — Fukjē-Tenvila tribunāla priekšā tas stājās kā "katoliskās un karalim uzticamās armijas zemākās pakapes virsnieks". Es nezinu, cik lielā mērā viņa bija saglabājusi savu pieķeršanos bērnībai un monarhijai. Zinu, ka viņa gribēja sagrozīt galvu arī man. Tas viņai izdevās bez īpašām pūlēm. Es pat sevišķi ilgi neslēpu, ka esmu strādājis viņas tēva muižā un ka mēs jau esat tikušies Merevilas alejās tajos uz mūžiem zudušajos laikos. Viņa apspieda kliedzienu un zaudēja samaņu manās rokās.
Varbūt viņa tikai izlikās. Es arī izlikos. Gan no vienas, gan otras puses visi iegansti bija labi. Ar cietumnieci pie sirds es izskatījos visai aizdomīgs: raudzījos apkārt, iedams spiedos pie sienam un iespruku tumšā kaktā. Kad Natalī šķita samaņu atguvusi, viņa čukstēja:
— Izglābiet mani!
Es neesmu sevišķi uzticams, tas zināms katram. Uz mani nevar paļauties. Nedz labajā, nedz ļaunajā. Pēc tam, kad biju tik aizrautīgi piedalījies revolūcija, es jau biju nolēmis darīt visu iespējamo, lai izglābtu baņķiera meitu, kas bija dzīvojusi karalienes un karaļa tuvuma un gandrīz viņu vistuvākajā loka. Esmu tāds pats ka vēsture: nekas man nepatīk tik ļoti kā pretrunas. Man pat nevajadzēja pierādīt savii pieķeršanos revolūcijai, savu nodevību un jaunās jūtas. Daudzu un dažādu iemeslu dēļ, kas piepeši visi saplūda vienā straumē, citus ap mums pārņēma jaunas jūtas un pretrunas: eksplodēja 9. termidors, Robespjērs tika gāzts, cietumi tukšojās, Natalī atguva brīvību. Viņa mani pieņēma par miesassargu, par uzticības personu, par cilvēku gandrīz visiem uzdevumiem. Biju gatavs sekot viņai vienalga uz kurieni.
♦
TIK tiešām, — Marija sacīja, — es nespēju jūs iztēloties rojālista lomā.
— Es nekad ari neesmu bijis rojālists. Iespējams, man ir gadījies par tādu izlikties. īstenībā es neesmu nekas. Vai, ja jums tā labāk tīk, — esmu viss. Un tāpēc es pirmām kārtām esmu nodevība. Es varētu stundām ilgi runāt par nodevību — tas ir skaists un liels temats. Uzticība ar kādu slepenu saiti saistās ar nāvi. Laupot man nāvi, tas cilvēks mani uz visiem laikiem iegrūda vēstures un laika mainīgajā nedrošībā. Viss, kas pastāv vēsturē, viss, kas pastāv laikā, ir nolemts mainībai. Mainīšanās ir nodevība. Eksistence ir nodevība. Dieva nav, jo viņš ir Mūžīgais. Es eksistēju un mainos. Vai jums kaut ko vēl izsaka Simona Deica vārds?
— Pilnīgi neko, — Marija atbildēja.
— Pilnīgi neko, — es kā atbalss atkārtoju.
— Simons Deics ir no tiem, par kuriem neviens nekad nezina, kad viņi dzimuši un kad — miruši.
— Ak tā! Tad tas bijāt jūs, — Marija teica.
— Tas biju es. Mani uzskatīja par rabīna dēlu. Izaicinājuma dēļ, kā uzjautrinādamies, lai vēlreiz kaut ko mazliet mainītu, es pārgāju katoļticībā, jūlija monarhijas laikā šī lieta sacēla zināmu troksni. Baznīca mani uzņēma atplestām rokām. Pāvests mani pieņēma Romā un ieteica kādai apbrīnojamai itālietei — dzīvai, dēkainai, nepiesardzīgai, familiārai, mazliet trakai, drosmīgai līdz neprātam. Tā bija hercogiene de Berī, no troņa padzītā Šarla X vedekla, hercoga de Berī atraitne — viņas viru, iznākot no operas, nogalināja Luvels —, Bordo hercoga māte, kuras dēlam viņa tēvocis Luijs Filips nolaupija kroni. 1832. gada pavasari, kad trakoja holera, kas aizrāva nāvē Padomes prezidentu Kazimiru Perjē un ģeniālais matemātiķis Evarists Galuā ļāva sevi nogalināt divkaujā sievietes dēļ, kaut ari to nemīlēja, kad Parizē Mari Talioni radīja pirmo romantisko baletu Silfida un ieviesa modē caurspīdīgos baleta svārciņus, kad republikāņu ģenerāļa Lamarka bēres izraisīja Senmerī klostera cīņas, Reihštatas hercogs mira Vīnes drūmajā greznibā, kad, pēdējās mīlestibas atstumts, vikonts de Šatobriāns ļāva divu palīgu pavadītam policijas komisāram sevi apcietināt Elles ielā, hercogiene de Berī ieradās Francijas dienvidos, lai leģitīmās monarhijas vārdā saceltu Franciju pret Luiju Filipu. Būtu visai muļķīgi iedomāties, ka Jūlija monarhijas laikā Francija garlaikojās.