Hercogienes ekspedīcija izgāzās ar milzīgu troksni. Viņai par lielu pārsteigumu, dienvidi necēlās aizstāvēt Burbonus pret orleāniešiem. Dienvidi zeltojās saulē, dienvidi spēlēja bumbas, dienvidiem viņas problēmas bija pie kreisajiem sāniem. Mari Karolina bija spiesta pārģērbties par zemnieku, vārdā Petī Pjēru, un paslēpties Nantē māsu Digiņī mājā, no kuras cerēja iedegt jaunu Vandejas karu. Tur es viņu atradu. Man līdzi bija pāvesta vēstule. Viņa mani noskūpstīja un iecēla par baronu.
— Vēl kaut kas! — Marija iesaucās. — Tātad jūs esat barons?
— Es biju barons, — Simons atbildēja. — Bet nepārtrauciet mani visu laiku. Tā mēs nekad nevarēsim beigt.
— Kā tad jūs domājat beigt?
— Jums taisnība, — Simons piekrita. — Papūlēsimies vismaz turpināt. Hercogieni de Berī meklēja visi karalistes spēki. Vārda pēc pazinu kādu vīriņu īkstīša augumā, kas bija sarakstījis grāmatas un kļuvis par iekšlietu ministru: viņu sauca par Ādolfu Tjēru. Es devos pie viņa uz Parīzi. Viņš mani pieņēma. Jautāju viņam, cik man samaksās, ja es viņam izdošu hercogieni. Viņš atbildēja, ka dabūšu simttūkstoš franku. Es pateicu, ka hercogiene slēpjas Nantē māsu Digiņī mājā.
Žandarmi ieradās pie masām Digiņī. Viņi pārmeklēja namu no bēniņiem līdz pagrabiem, bet nekā neatrada. Hercogiene, nolēmusi cīnities līdz galam, bija paslēpusies aiz kamīna plāksnes. Bija novembris. Vairāk kaudamies ar garlaicību neka ar aukstumu, žandarmi iekūra uguni kamīnā, kurā slēpās begle. Vel mēģinājusi nodzēst uguni, kā nu spēdama, tas ir, čurādama tai virsū, viņa bija spiesta padoties. Tā sakās citi notikumi, kad hercogiene bija ieslodzīta Blejas citadelē, kur viņu apsargāja ģenerālis, kam bija lemts kļūt par maršalu un kas saucās par Bižo, un viņa cietumā dzemdēja — pateicoties Tjēra kungam, tas notika atklātībā — meiteni, kuras tēvs bija nezināms. Es ar vienu šāvienu biju nošāvis divus zaķus: šis notikums Burboniem par labu nenaca, bet orleāniešiem sagādāja vēl lielākas nepatikšanas. Leģitīmā monarhija bija apkaunota. Un jūlija monarhija — vēl mazliet vairak.
Vienīgais ieguvejs — ja neskaita jūsu padevīgo kalpu, kas ieguva simttūkstoš franku, — šajā lietā bija vecs, jau malā nobīdīts leģitīmists. Dažās dienās un galu galā, pateicoties man, viņš uzrakstīja pamfletu, kur attēloja princeses tiesāšanu iedomātu zvērināto priekšā. Viņš deva vārdu — "Advokāt, piecielieties!" — pēc kārtas gan aizstāvībai, gan apsūdzības uzturētājiem. Luijs Filips šajā pamfletā bija tēvocis un aizbildnis bārenim, kuru bija apzadzis, un salīdzināja to ar apsūdzības vai aizstāvības liecinieku, kas atsacījās atzīt sevi par "radinieku". Viņš sarīkoja konfrontāciju starp "apsūdzēto" un "lielā nodēvēja pēcteci". Viņš pieprasīja, lai "Iskariots, kura iemājojis Sātans" — jūs jau saprotat, ka tas biju es, — "atklāj, cik grašu par nodevību ir saņēmis". Pēc tam "Kristus tēla priekšā" viņš uz rakstāmgalda kā lietisko pierādījumu nolika kamīnā apdegušās valdnieka dranas, "jo vienmēr ir jābūt tērpam, ko liktenis nomet tur, kur soļus sper Jūda".
Mazliet pēc manas necilās personas apraksta darbs beidzas ar vārdu buķeti, kas tiek mesta slavenajai gūsteknei un kļūst par vienu no slavenakajām autora melodijam, ko gan salonos, gan uz ielas driz atkārtoja visi Francijas rojālisti: "Kundze, slavenā Blejas gūstekne! Jusu dēls ir mans karalis!"
— Man reibst galva, — Marija teica. — Par ko īsti jūs runājat?
— Par Šatobriānu, — Simons atbildēja. — Jādomā, viņš, tāpat kā Baress, mani lāgā neieredzēja. Es viņu vienmēr esmu apbrīnojis: viņš prata gan rakstīt, gan dzīvot.
♦
Ugunsgrēks sākās Tigelīna dārzos. Ar Popejas starpniecību — abi bija padevīgi viņai un kalpoja, cik labi vien spēja, — Kartafils bija saistīs ar pretoriāņu jauno prefektu Tigelīnu. Kad posts sākās, pretoriānis bija pie sava prefekta. Steiga atgriezušies Antijā, ko tagad sauc par Anzio un kur viņi gribēja iegūt alibi, imperators un viņa sieva no pils terases debešķīgā nepacietībā jau gaidīja ugunsgrēka sākšanos. Liesmas izplatījās pasakainā ātrumā. Roma dega deviņas dienas un deviņas naktis. Sevišķi naktīs baismais liesmojums pārspēja visas cerības, ko Kartafils bija devis Popejai un Popeja — Neronam. Liesmas izplatījās acīm redzot, tās pa tiltiem pārdrāzās pāri Tibrai, apņēma kvartālu pēc kvartāla, māju pēc mājas, panāca skrejošus vīriešus, sievietes, sevišķi sirmgalvjus un bērnus, kas bēgdami grūstījās. Pils terasē Nerons un Popeja apskāvušies, elpu aizturējuši, apbrīnoja šī zelta okeāna skaistumu, kas patlaban aprija visu.
Pirms pusgadsimta Augusts un viņa draugs Agripa, kam viņš uzticēja lielos pilsētbūvniecības darbus, bija ļoti lielā mērā pārveidojuši republikāniskās Romas seju, uzceļot pirmo Panteonu, saldūdens ieguves iekārtas, jaunas strūklakas, pirmās termas, bibliotēkas, portikus, Marcella teātri, Apollona templi Palatīna kalnā. Helēnisms un marmors bija pārvērtuši pilsētu. Taču vēl visur pa druskai bija palikušas vecās pilsētas saliņas, kur nami bija celti no vulkāniskā tufa un koka. No koka bija būvēti tilti, mājas un pat mazi, ātri zūdoši teātri. Tas viss liesmoja. Ēkas sabruka. Liesmas cēlās ļoti augstu debesīs, veidoja arabeskas, bezgala graciozi dejoja, paverot tumsā pasakainas traģēdijas un epopejas ainavas, un imperators un Popeja apbrīnā kliedza kā bērni, noraugoties ugunsgrēkā, kas noveda pilsētu atpakaļ pie sākotnējiem mītiem, jo neatminamos laikos Enejs, Romula sencis, nezdams uz muguras Anhīsu — savu tēvu — bija nonācis Lātijas krastos, bēgot no liesmu pārņemtās Trojas.
Jau pašā nelaimes sākumā Kartafils aizbēga no Tigelīna dārziem. Viņš uzkāpa vienā no pakalniem, kas veidoja pilsētu, un ari noraudzījās posta plašumā ar rūgtu sajūsmu, kas nepavisam nebija mazāka par Nerona prieku, tikai iemesli bija citi. Viņš bija atriebies romiešiem par savas tautas apspiešanu. Viņš ar līdzcietību domāja par Jūdas, Cadoka, Ēleāzara vai Barabas uzbrukumiem Marka Ambivija, Valerija Grata un Poncija Pilāta leģioniem. Viņš bija iededzis ugunsgrēku pašā apspiedēja sirdi. Bet, raugoties liesmās, kas viņu jau ielenca pavisam ciešā lokā, visskaļāk bija jāsmejas par to, ka ir izdevies ar daudziem manevriem, kuri sākās pavisam iztālēm, panākt, lai ugunsbriesmas izraisa pēc paša imperatora pavēles, — tas vienmēr alka pēc izrādes, pēc kaut kā jauna, pēc mežonīga skaistuma. Vēsture veidojās pati. Varētu sacīt, ka tā būtu varējusi iztikt bez visuresošā Žīda. Tāpat kā tā vēl labāk būtu varējusi iztikt bez tiem daudzajiem, kuri neprātīgā lepnībā iedomājas, ka ir kaut ko darījuši, lai laiks ritētu un viss notiktu, kā notiek. Kartafils kā apžilbis vēroja Romu degam. Viņu ietvēra uguns barjera. To viņš šķērsoja nesteigdamies.