Viņa atriebības publiskā un kolektīvā daļa patlaban piepildījās. Barabas ēna pārspēja impēriju. Kādreizējais Poncija Pilāta durvju sargs vienā paņēmienā nokārtoja rēķinus. Pašlepno metropoli iznīcināja lielāka uguns — lielāka par to, ko Jūdejā un Galilejā, Samarijā un Palestīnā jebkad bija iedeguši Romas algotņi. Vajadzēja gūt vēl vienu revanšu. Un tas bija sentimentālas un privātas dabas.
♦
NatalI dc Noajai prātā bija viena vienīga doma: doties pie vira uz Londonu, kur viņš dzivoja emigrācijā. Šis cienijais nodoms nepavisam neiepriecināja jauno Šarlu dc Noaju. Viņš darija visu iespējamo, lai sievu no plāna atrunātu. Paklausot vira jucekligajiem norādījumiem, Natalī, it kā kārtojot maznozimigus ģimenes darījumus, brauca te uz Šveici, te Vāciju, te — Holandi. Taču viņa nezaudeja cerību beidzot ierasties Londonā un mesties mīļotā vira skavās. Virs cerības neatbalstīja. Šarls — dārgais un skaistais Šarls bija tikpat iemīlējies kā viņa jaunā un glītā sieva. Nelaimīgā kārtā viņš mīlēja citu. Natalī liktenis jau bija izlemts.
Laikabiedru uztverē misis Ficherberta nebija jauna sieviete: viņa tuvojās ceturtā gadu desmita slieksnim. Viņa jau bija divreiz precējusies, kad salika Velsas princi — nākamo Georgu IV. Princis viņā iemīlējās. Viņa kļuva par prinča mīļāko un drīz arī par morganātisko laulāto draudzeni. Visas iedomājamās grūtības sākās ļoti drīz, un princis viņu aizraidīja pie Noaja. Misis Ficherberta bija bijusi burvīga sieviete. Viņa joprojām bija valdzinoša, saglabājot skaistuma pārpalikumus. Natalī vīrs, kuram par sievu bija viena no Francijas visvaldzinošākajām sievietēm, neprātīgi iemilējās daudz piedzīvojušajā dāmā. Kaislībā nesaprotami ir nevis tās noziegumi, bet tās kļūdas.
Kopā ar istabenēm un uzticības personu — kādreizējo tēva dārznieku, kuru, kā stāstīja, viņa bija satikusi terora laika cietumā un kuru sauca par īzaku, Natalī ieradās Londonā ar visām savām ilūzijām. Franču emigrācija Londonā veidoja ļoti noslēgtu un diezgan neskaidru vidi, kas, pastāvigi papildinoties ar jaunpienācējiem, nemēdza atvērt robežas. Natalī ierašanās stipri atgādināja skaista akmens iekrišanu varžu dīķi. Visi šajā šaurajā lokā bija lietas kursā par viņas laulības likstām, par kurām viņa vēl nezināja itin neko, un visi, jo sevišķi — vīrieši bija gatavi izteikt viņai līdzjūtību un mierinājuma vārdus. Viņai patika patikt. Viņa patika. Taču viņa nebija noskaņota ļaut sevi mierināt pārlieka tuvībā. Jo šī sieviete, kurai tā patika valdzināt, vairak par visu mīlēja savu viru. Viņa joprojām juta pret Šarlu vislielāko kaislību. Bet Šarls domāja tikai par vienu: ka no viņas atbrīvoties, lai pēc sievas ierašanās Londona varētu dzīvot tapat kā pirms tās: no Velsas prinča mantotās mīļākās skavās.
Elegances un izsmalcinātības zieds — vikonts de Noajs galu galā sāka dusmoties uz teroru, ka tas nav turpinājies pietiekami ilgi. Kada velna pēc un ka vārdā tas bija palaidis pasaulē tos, kurus turēja savos cietumos? Londonas klubos un salonos viņš nemitīgi bija drūms kā nakts, un mazāk atjautīgie nesaprata sliktās omas cēloņus.
— Kādus pārbaudījumus, — viņi sacīja vikontam, — kādus pārbaudījumus jūs esat pārcietuši! Bet nu jau ir nojaušami priekšvēstneši revolūcijai revolūcijā, un nežēlīgais Robespjērs…
— Ak, — vikonts izdvesa, — cik mēs bijām laimīgi…
— Pirms viņa? — šļupstēja muļķi, kas ar nepacietību gaidija bridi, kad varēs mesties dzīves jaukumu pliekanā apcerēšanā.
— Nepavisam ne! — sarunu biedriem par lielu pārsteigumu Šarls dusmojās. — Viņa laikā, viņa laikā…
Viņš mēģināja no revolūcijas cietuma izbēgušo nometināt tālā Norfolkas nomalē — cik vien tālu iespējams, mālainos un drēgnos līdzenumos, ko klāj virši un dzelkšņi. Viņa neatlaidās. Viņa raudaja. Viņa sūtīja pie vīra Izaku — savu sekretāru visās lietās. Izaks sāka just līdzcietību pret jauno, izmisušo sievieti. Viņš pačukstēja vikontam, kura izdomas spēja nemēdza apsīkt, kādu diezgan spožu ideju, kas izvērtās jo postoša.
♦
Izpostītā pilsēta vēl kūpēja. Ejot cauri drupām, visur varēja dzirdēt ievainoto un mirstošo vaimanas — tie sauca pēc palīdzības. Lielākā daļa romiešu bija zaudējuši visu savu mantu. Tauta kurnēja. Visās sarunās tika pieminēti Tigelīna, Petronija, Popejas un pat imperatora vārds, naidīgums auga augumā. Viņus apsūdzēja nevērībā, vienaldzībā pret visvairāk likteņa piemeklēto ciešanām, cinismā, pretīgā izvirtībā, kuras amorālisms lielākaja daļā iesvēla sašutumu. Tigelīns un Petronijs jau bija labi pazīstami, bet vairums nezināja, kādēļ — ielas ļaudīm, parastajiem pilsoņiem nebija nekādas skaidrības, ar ko īsti viņi nodarbojas. Pietika ar to, ka vienam piederēja vara, bet otrs bija elegants, nevērīgs, mīlēja baudas, lai tie, kuriem vairs nepiederēja nekas, sāktu viņus ienīst. Neronu, kas tronī sekoja Klaudijam, sākumā uzņēma pat diezgan labi. Viņa nežēlība, viņa neprātības, smieklīgās izdarības, Britanika, Agripinas un Oktāvijas nonāvēšana pamazām vērta viņu nepopulāru. Laulības ar Popeju pūli aizrāva un nokaitināja. Slepus runāja, ka Popejai ir postoša ietekma uz imperatoru. Pārdrošākie apgalvoja, ka Neronam pašam ugunsgrēks sagādājis perversu baudu, un šīs runas sēja visļaunākās aizdomas. Tauta, kura kā vienmēr pierādīja pacietības brīnumus, sāka kļūt nepacietīga.
Kartafils pretoriāņu vidē un caur tiem sajuta šīs dzīļu kustības, kas lēnām satricināja drupās guļošo galvaspilsētu. Viņš diezgan drīz saprata, ka apdraudēts ir pats imperators. Un kopā ar viņu — ķeizariene. Viņa atvēra Kartafilam skavas.
— Šis nav īstais brīdis, — viņš norūca. — Romieši ir gatavi sacelties pret tevi.
— Pret mani? — Popeja jautāja.
— Pret tevi. Pret imperatoru.
Popeja piepeši nobāla un atkrita sēdeklī.
— Vini neiedrošināsies!
— Viņi iedrošināsies. Viņi iedrošināsies, jo izpostītajā pilsētā viņiem vairs nav nekā, ko zaudēt, un viņus mudina divi vareni spēki: izmisums un sašutums. Vajadzētu…
— Ko vajadzētu? — Popeja nepacietīgi pārjautāja, un viņas acīs iedegās cerība.
— Vajadzētu novērst viņu niknumu no tevis un no imperatora.
— Bet uz ko?
— Uz ko?… Kartafils atkārtoja.
— Uz Tigelīnu! — Popeja strauji iesaucās.
— Uz Tigelīnu? Pārāk bīstami. Tu labi zini, ko viņš ir izdarījis… Un Tigelīns ir tikpat kā mēs. Būtu pārāk viegli caur viņu nonākt pie manis, no manis — pie tevis, un no tevis — pie imperatora. Nē, nē, uz Tigelīnu nevar.
— Ko tad iesākt? — Popeja jautāja.
— Ir jāatrod kas cits. Vajag…
Popeja piecēlās, pasmaidīja, nometās ceļos pie sava mīļākā kājām, pacēla skatienu uz viņu un klusām teica:
— Tu jau zini!
— Man ir kāda doma, — viņš sacīja.
♦
Izaka plāns bija tāds: Natalī jāiegrūž baudu virpulī, nevis jāliek viņai iznīkt tālā Anglijas lauku kaktā pašās astoņpadsmitā gadsimta beigās. Vikonts de Noajs bija skaists un valdzinošs. Bieži viņš iedomājās sevi viltīgāku, nekā īstenībā bija. Viņš bez liekas prātošanas pieņēma Izaka padomu un no šī sižeta izmargoja nežēlīgu komēdiju, lai paturētu prombūtnē sievu, kas aiz Velsas prinča žēlastības piepeši bija kļuvusi neciešama.