Vikontam bija draugs. Draugu sauca par Ventimiju. Ventimijs un Noajs augām naktīm spēlēja kārtis kādā angļu klubā — Kit Catval White, — kur sievietes netika ielaistas. Kādu nakti mazliet pirms rītausmas Noajs bija paspēlējis visu naudu, kas viņam bija klāt.
— Dod man vēl vienu iespēju, — Noajs sacīja.
— Kā vēlies, — sacīja Ventimijs, kas vienmēr padevās de Noaja gribai.
— Zaudēts vai dubults.
— Zaudēts vai dubults.
— Nelaime tā, — Šarls sacīja, — ka man vairs nav ne sū.
— Tas nekas, — Ventimijs atbildēja, — tev ir laiks.
— Man ienāca prātā kāda doma, — Šarls ieminējās.
— Ak tā? Labi, — Ventimijs sacīja.
— Es lieku uz spēles savu sievu, — Noajs sacīja.
Ventimijs pazina Natalī, kad viņa bija maza meitene
Merevilas dārzos. Viņš Natalī bija pāris reizes pamanījis, kad viņa ieradās Anglijā visā skaistuma spožumā, ko vēl atdzīvināja likteņa pārbaudījumi un prieks, ka pēc tik ilgām cerībām un aizkavēšanās viņa ir kopā ar vīru. Ventimijs tikko bija krietni dzēris. Viņš apbrīnoja Noaju. Viņš ne mirkli nesvārstījās. Viņš pieņēma likmi. Šarls dc Noajs zaudēja atkal.
— Viņa pieder tev, — viņš smiedamies sacīja.
Viņi iedzēra vēl mazliet. Daudzu uztverē Šarls de Noajs bija lupata un nelietis. Taču viņam bija sava goda izpratne, turklāt ļoti izteikta, kas reizēm atgādināja paradoksu. Doma piekrāpt draugu viņam likās nepanesama.
— Saproti, — viņš teica, mazliet šļupstēdams, — īstenībā esmu priecīgs, ka tu vinnēji.
— Ej nu? — Ventimijs jautāja.
— Tu man izdari milzīgu pakalpojumu.
— Esmu tavā rīcībā, — Ventimijs sacīja.
— Es cerēju, ka zaudēšu, — Noajs atzinās.
— Nu tas ir noticis, — Ventimijs atbildēja.
— Esmu tavs parādnieks! — Noajs sacīja.
— Priecīgs tev pakalpot! — Ventmijs teica.
— Tā lieta ir nodarīta! — Noajs sacīja, atļaudamies mazu vulgaritāti, kā mēdz atļauties ļoti augsti senjori.
Un, vārdus meklēdams, viņš ņēmās skaidrot, ka Ventimija uzdevums ir izlikties, ka viņš iemīlējies de Noaja sievā Natalī, apbērt viņu ar milestības pierādījumiem, dienu un nakti kavēt viņai laiku, lai novērstu no vira, kas ir apskurbis no misis Ficherbertas. Viņš pat apjautājās, vai ir īsti godīgi pavērst sev par labu zaudējumu kāršu spēlē. Viņš pat atvainojās, ka uzspiedis vinnētājam tādas mocības. Viņš mēģināja izlūgties piedošanu, apgalvodams Ventimijam, ka Natalī ir apveltīta ar lielu valdzinājumu un tīri glīta.
— Būs jau labi, — Ventimijs teica, — būs jau labi. Tu man atdod savu sievu. Es to ņemu. Mēs esam norēķinājušies. Par to vairs nerunāsim. Es pat nevēlos zināt, kurš ir vinnējis, kurš šajā lietā ir ieguvējs un kurš — zaudētājs.
Tas, kas toreiz norisinājās Viljama Bleika, Džordža Romneja un otrā Pita laikā, ir traģiska vodeviļa, ko sarakstījis pirmsromantisma un revolūcijas laikmeta Feidijs un kurā beļģu bagātnieku un provinces zostiņu vietā tēlo emigrācijas laika franču augstākā aristokrātija. Protams, notika, kam bija jānotiek: starp Londonu un Norfolku, salonos un dārzos, ballēs un ilgās pastaigās Ventimijs pamazām aizvien vairāk iejutās bīstamajā spēlē, līdz, īzakam Lakedemam arviem bažīgāk noraugoties, neprātīgi iemīlējās sievietē, kuru bija apņēmies savaldzināt.
De Ventimija kungam netrūka šarma un pat personības cildenuma. Natalī pretojās aiz uzticības savam neuzticīgajam vīram. Mēģinot panākt savu, valdzinātājs, kam pavešana bija uzlikta par pienākumu, sava upura grācijas un skaistuma pievārets kā nelaimīgs pielūdzējs, par spīti īzaka dedzīgajiem lūgumiem, zaudējis galvu un sirdi, beidzot norija krupi un izskaidroja Natalī, kāds īsti ir virs, ko viņa turpina dievināt, kādu kara viltību izdomājis de Noaja kungs. Pēc pārbaudījumiem, ko bija uzlicis cietums, šķiršanās no vīra, nāve, kas ložņāja pārpildītajos cietumnieku ratos, diezgan grūtie ceļojumi krustu šķērsu pa Eiropu, pēdējā vilšanās galīgi sajauca Natalī de Noajas jau tā ne visai stipro prātu. Pilnīgā nomāktībā un izmisumā, ar nicinājumu, ko no tā brīža vērsa pret visiem vīriešiem, viņa atdevās Ventimijam, kuru nemīlēja un nekad nemīlēs. Gan viņam, gan viņai, gan citiem sākās velnišķīga spēle.
♦
Busento un Krati satecē, kur satiekas kalni un līdzenums, uz rietumiem no atpalikušās un mežonīgās Silas atrodas Kosendza — Kalabrijas pilsēta, kur tūristi pārāk nedrūzmējas. Viņi jūsmo par Amalfi un Positano, apstājas Salernā, viņi sasniedz pat Beneventu, ar milzīgiem pūliņiem spēlē paslēpes ar Belizāra, Manfrēda, prinča Taleirāna-Perigora un Viktora Igo tēva piemiņu, viņi gar Adrijas jūras krastu klīst līdz Trani un Basri, un Ostuni, un Otranto, līdz Lečei — Apūlijas karalienei. Viņi neko nezina par Kosendzu. Dēmetrijs tur ieradās no ziemeļiem kopā ar Alariha armiju.
Pēc Romas krišanas vestgotu karalis loloja visu iekarotāju sapni: atjaunot pasaules impēriju ap tās dabisko asi un kvēlojošo sirdi — Vidusjūru. Viņš devās uz dienvidiem, lai iekarotu Sicīliju, ko senos laikos sauca par Trinakriju. Tolaik Sicīliju klāja meži un labības lauki. Tā pati par sevi bija brīnumaina bagātību krātuve un apcirknis, kas spēja pabarot visas pasaules armijas. Tā deva arī iespēju iebrukt Ziemeļāfrikā un varēja kļūt par tramplīnu un bāzi jaunām avantūrām. Dienvidos valdošās malārijas pieveikts, Alarihs nomira brīdī, kad viņa armija iegāja Kosendzā.
Lieli notikumi ir tikai kolektīvu un slēptu vēstures kustību tulkojumi — vēsture tos uzspiež, liek tiem piedzimt. Taču tic dibinās ari uz dažu cilvēku rīcību — tie notikumus balsta un noved galā. Karaļa nāve vestgotu armijai bija kā zibens spēriens. Karavadoņi sapulcējās uz apspriedi un, zinādami, cik ļoti nelaiķis cienījis Dēmetriju, uzaicināja arī retoru, kam bija tik daudz gudrības un kas runaja visās valodas. Katastrofa, kuru radīja ģeniālā karavodoņa nāve, izraisīja jautājumu, kas vienmēr ir viens un tas pats visā mūžība, — tas, ko uzdod iekarotāji, godkārīgie, revolucionāri un uzvarētie: ko darīt?
Vairāki atcerējās, ka Dēmetrijs ir ta spožā un mazliet noslēpumainā persona, kas Alariham deva padomu nenopostīt Romu, tāpēc vestgoti dārgumus varēja aizvest savos ratos. Viņi lūdza vadoņu padomi ļaut Dēmetrijam izteikt savas domas tapat kā karavadoņiem un karaliskajiem prinčiem. Klātesošajos bija nojaušama kurnēšana. Neviens nekā nezināja par šo mazliet aizdomīgo gramatiķi, kas šķita izniris no nekurienes. Skaidrs bija vienīgi tas, ka viņš nav vestgots, nedz ari ostrogots, nedz svēbs, nedz eruls, nedz vandalis vai alans. Klīda runas, ka viņš ir gluži vienkārši romietis. Bet varēja nojaust, ka viņš ir ebrejs.
Ebrejs! Visi Kosendzā sapulcējušies vestgoti bija kristīgie. Un, kristieši būdami, viņi pret ebrejiem varēja just vienīgi neuzticību un nicinājumu. Būdami ariānieši, viņi vismaz šaubījās par Kristus dievišķo dabu. Viņu uztvere ebreji bija nekrietni nodevēji, no kuriem jāsargājas kā no mēra. Pēc diezgan ilgām debatēm, ņemot vērā Alariha uzticēšanos Dēmetrijam, viņam tika atļauts piedalīties apspriedē un izteikt savas domas.
Vieni ieteica Alariha mirstīgas atliekas aizvest uz Romu un sarīkot grandiozas bercs pilsētā, kas viņu tā bija valdzinājusi. Citi ieteica līķi sadedzināt un pelnus aizvest uz Konstantinopoli vai pat uz Panoniju, vai Donavu, kur tos uzņemtu šim nolūkam uzcelta marmora kapene, kas būtu vestgotu aristokrātiskās balthu dzimtas pēcteču karaļa cienīga. Vēl citi bija pārliecināti, ka Alarihs jaapglaba turpat uz vietas, klātesot viņa varenajam karapulkam, milzīgā un greznā monumentā, kas bulu viņa uzvaru un viņa sēto šausmu cienīgs. Dēmetrijs klusēja.