— Un kuram no spriedumiem, ko mēs visi nupat dzirdējām, pievienojies tu, Dēmetrij? — jautāja kavalerijas komandieris.
— Nevienam, — Dēmetrijs skaļā balsī atbildēja.
— Nevienam! Un ko iesaki tu?
— Es iesaku likt pazust no zemes virsas katrai karaļa Alariha piemiņas zīmei.
Šiem pārdrošajiem vārdiem atskanot, visi karavadoņi lielā satraukumā piecēlās. Viņi bija šķērsojuši kalnus un upes, viņi bija uzvarējuši romiešus, viņi bija iekarojuši Mūžīgo pilsētu, — un kāds bizantiešu āksts — ļaunāk: kaut kāds žīdu gramatiķis un filozofētājs gribēja izdzēst un nodot aizmirstībai viņu ciešanas un viņu uzvaras! Pār Dēmetriju sāka birt sitieni, viņš neaizstāvējās, un tad kavalērijas pavēlniekam un vēl pāris Alariham vistuvākajiem virsniekiem izdevās ieviest kaut kādu kārtību.
— Vai tu mums pateiksi, — kavalērijas komandieris pērkonīgā balsī noprasīja, — kas ir tavā nabaga galvā un kāpēc tu mūs aizskar?
— Mans mērķis nebija kādu aizskart, — Dēmetrijs pavisam mierīgi atbildēja. — Un vēl mazāk es vēlējos nodarīt pāri vestgotu dižā valdnieka nemirstīgajai piemiņai. Viņš bija labs pret mani, veltīja man uzticību, viņš bija mans kungs, un es biju viņa draugs. Mans vienīgais mērķis ir panākt, lai viņa vārds un jūsu vārdi paliek dzīvi gadsimtu gadsimtos.
Iestājās klusums. Vēl varēja dzirdēt strauji elpojam vienu otru karotāju, kas bija metušies sist Dēmetriju.
— Vai viņa piemiņas labad tu gribi izdzēst viņa pēdas?
— Tā varētu sacīt, — Dēmetrijs smaidīdams teica, — ja vēlētos mirdzināt vārdus kā zobenus saulē. Bet tas, ko es gribēju sacīt…
Viņš apklusa, lai ievilktu elpu, un pārlaida skatienu vīriem ap sevi.
— Ko tu gribēji sacīt?… — reizē iesaucās divi vestgoti, ko nepacietība rāva uz priekšu, pretī šim dīvainajam cilvēkam, kurš nebija karotājs un kura vārdos uzmanīgi klausījās tik daudzi neuzvarami iekarotāji.
— Es gribēju sacīt, ka kurš katrs spēj uzcelt kapenes, pieminekļus un tempļus. Gandrīz kurš katrs spēj izdarīt gandrīz visu. Esmu dzirdējis daudzus muļķus slavinām gudrību. Esmu dzirdējis daudzus nekrietneļus piesaucam tikumu. Esmu dzirdējis tirānus, kas liek saviem pavalstniekiem dziedāt himnas brīvībai. Visam, kas parādās zem debesīm, nav nekādas jēgas. Uzvar vienīgi tukšums, klusums un prombūtne. Dodiet cilvēkiem darbarīkus, un viņi uzcels milzīgas būves, ar kurām varen leposies. Paies laiks, un viss sagrūs. Neviens vairs neatcerēsies vārdus, kuru iemūžināšanai tempļi un kapenes celti. Laiks un nāve, un aizmirstība ir stiprāki par atmiņām. Ja vēlaties uzvarēt laiku un nāvi, un aizmirstību, ir jāmeklē kaut kas cits.
— Bet runā taču, — kāds sauca, — izbeidz spēlēties ar vārdiem!
— Es runāju, — Dēmetrijs sacīja, mierīgi pagriezdamies pret traucētāju, — bet ir vajadzīgs kāds laiks un mazliet piepūles, lai jūs saprastu. Vai jūs saprotat, ka ik kapenes un akmeņi sagrūst? Vai saprotat, ka piemiņa, kas saistīta ar kaut ko pārejošu, ir nolemta aizmirstībai? Vai jūs saprotat, ka ir kaut kas stiprāks par dzīvi: tā ir nāve. Ka ir kaut kas stiprāks par vārdu — klusēšana? Kaut kas stiprāks par klātbūtni — prombūtne? Ja vēlaties, lai gadsimtu gaitā, paaudzēm mainoties, saglabājas Alariha lielo darbu piemiņa, nāve ir jāuztic nāvei, klusums un prombūtne — klusumam un prombūtnei. Karaļa Alariha vienīgajam kapam jābūt cilvēku atmiņai, kas turpinās laikā, iztēlei, kas nekad nebeidz atdzimt no pelniem, atmiņu atmiņām.
Atkal iestājās dziļš, stings klusums. Būtu pārspīlēts, ja sacītu, ka visi vestgoti saprata Dēmetrija teikto. Galu galā cits pēc cita viņi sāka runāt. Apspriede ievilkās dziļā naktī. Dēmetrijs īsi atbildēja uz jautājumiem, ko viņam uzdeva. Pēc kvēlās runas viņš likās nomākts. Viņš teica: "Klusums — jā, jā, klusums un nāve… Prombūtne pārspēj klātbūtni… Vienīgā iespēja palikt dzīvam ir pazust…"
Dēmetrija nomāktībai bija lielāks iespaids uz vestgotiem nekā viņa aizrautībai un daiļrunībai. Viņiem radās iespaids, ka ar Dēmetrija muti runā kāds dievs. Rītausmā lēmums bija
pieņemts un komandieri pulcināja kareivjus.
♦
Esmu daudz redzējis cilvēkus mirstam. Pastāv diezgan slavena dzīves definīcija: "Dzīve ir speķu kopums, kas pretojas nāvei." Mana definicija drīzāk būtu pretēja: dzīvs ir tas, kurš mirst. Dziviba un nāve ir savienotas tik cieši, ka tās iegūst jēgu tikai viena caur otru. Jus taču redzat, ka pāri augiem, dzīvniekiem un cilvēkiem pastāv pasaules dzīve. Raugieties: Saule dzīvo. Raugieties: Zeme dzīvo. Tas viss izzudīs. Jus nomirsiet. Venēcija tapat. Un Saule. Un Zeme. Venecija atstās skaistas drupas. Zeme — vēl skaistakas. Pastāv pirmais brīnums — tas, ka kaut kas piedzimst. Un otrais brīnums — tas, ka kaut kas notiek starp piedzimšanu un nāvi. Un trešais brīnums, tāds pats kā abi pirmie un lielākais no tiem: mēs visi nomirsim. Iespējams, jūs sākat saprast nepārprotamo un redzēt to, kas acu priekšā: viss ir nepieciešamība, un tomēr pastāv arī brīnums. Nepieciešamība ir brīnums, un pirmais brīnums ir nepieciešamība.
— Ko viņš tur runā? — Marija čukstēja, pagriezusi galvu man klēpī. — Es lāgā nesaprotu, manuprāt, es miegu ciet.
— Ak, — Simons murmināja tik klusu, ka man vajadzēja paliekties pāri Marijas galvai, lai sadzirdētu viņa vārdus, — es neko lielu nesaku. Es tikai saku, ka viss paiet. Es saku, ka viss nomirst un izgaist. Un ka tomēr kaut kas no tiem, kuri ir izgaisuši, paliek tajos, kas paliek. Ka dzīvajos tomēr paliek kaut kas no tiem, kuri dzīvojuši. Tas ir tas, ko mēs saucam par atmiņām. Nave nav visa gals, jo pastāv atmiņas. Cilvēki sapņo par rēgiem, par spokiem, par noslēpumainiem spēkiem, par kuriem nav zināms gandrīz nekas un no kuriem gaida gandrīz visu. Pirmais no rēgiem, pirmais no spokiem, visvarenākais no viņpasaules spēkiem — jūs to ļoti labi zināt — ir atmiņa. Nekas nav skaistāks par cerību, varbūt vienīgi atmiņas, kas ir cerības otra puse: kaut kas līdzīgs dzīvā saucienam dzīvei, esmes apliecinājums, slavinājums tam, kā vairs nav un kas tomēr ir bijis, sauciens pēc tā, kam jābūt un kā vēl nav. Vai tāluma saskatāt šo laika un dzīvības spēli? Tā visā pilnībā balstās uz satriecošu noslēpumu: kad vairs nebūs nekā, kaut kas būs bijis, un pati nāve neizdzēš atmiņas. Ak, es jau neko sevišķu nesaku, es nesaku gandrīz neko, es tikai saku, ka viss paiet un izgaist, es saku, ka pastāv pasaules dvēsele un ka tas, kas bijis, nav varējis nebūt.
♦
Busento ūdeņi tika ievadīti citā gultnē. Vairākas dienas un vairākas naktis vestgotu karavīri ierīkoja dambjus un lika upei mainīt tecējumu. Šausmu pārņemti, Kosendzas iedzīvotāji un Kalabrijas gani klusēdami noskatījās notiekošajā. Daudzus no viņiem piespieda piedalīties rakšanas un dambju ierīkošanas darbos. Vestgoti veda sev līdzi veselus pūļus gūstekņu no pilsētām, kas bija mēģinājušas pretoties barbaru straumei, un no kauju laukiem. Kalabrieši un gūstekņi bija galvenie strādātāji. Vestgotu un Dēmetrija vadībā viņi ar rokām, ar lāpstām un piķiem pārvietoja akmeņu un zemes tonnas. Kad Busento gultne bija sausa, sāka izpildīt Dēmetrija plāna otro daļu.