Ap būvlaukumu vestgoti izveidoja milzīgu karavīru kordonu, kas liedza jebkuru pieeju un radīja aizliegto zonu. Zem upes sausās gultnes ļoti slepenās vietās kareivju uzraudzītas komandas sāka rakt kapus alu lielumā. Tika izrakti vairāki kapi dažādās vietās — gan upes dibenā, gan gar krastu. Visas bedres, izņemot vienu, bija tikai mānekļi nākamo kapu izlaupitāju maldināšanai. Dēmetrijs bija visur reizē un vadīja darbus.
Ap viņu pulcējās pretrunīgu kaislību pārņemtie vestgoti. Viņi bija ļoti mīlējuši un apbrīnojuši Alarihu, kas viņus bija vadījis pasaules iekarošanā, kas viņus bija padarījis līdztiesīgus uzvarētajiem romiešiem. Viņi bija gatavi mirt par Alarihu. Bet miris bija Alarihs. Tagad viņi pakļāvās šim pa pusei bizantietim, pa pusei ebrejam, ko vestgotu karalis bija izraudzījies par uzticības personu. Viņi nojauta, ka ap šo cilvēku norisinās kaut kas ārkārtējs un liels. Vislabāk informētie zināja, ka tieši Dēmetrijs bija devis Alariham padomu pēc Romas krišanas izdzēst svēto uguni uz vestāliešu altāra. Galu galā visi bija piekrituši viņa priekšlikumam apglabāt Alarinu zem Busento ūdeņiem un nodot viņa pīšļus vienīgi cilvēku atmiņai. Taču ģenerāļus pārņēma arī nepatika, noraugoties Konstantinopoles gramatika augošajā varā. Viņi sapulcējās, retoram nezinot. Lai cik ļoti viņus sašķēla godkāre un nodomi, divos punktos viņi bija vienisprātis. Pirmais bija radies pēc apspriedes: ir jāliek Alariham izgaist, kā ieteica Dēmetrijs. Otrais bija slepens: kad Alarihs būs izgaisis, jāliek izgaist pašam Dēmetrijam. Viss aizvien ir sarežģīts. Un viss arvien kļūst vienkāršs, līdzko atklāj sarežģītības cēloni. Bet pastāvēja vēl trešais punkts, ko ģenerāļi nezināja: vai nu savu spiegu informēts, vai arī nojauzdams to, ko no viņa slēpa, Dēmetrijs zināja ģenerāļu nodomu. Noslēpumā bija vēl viens punkts, kas būtu apstulbinājis visu Alariha armiju: Dēmetrijs vairāk par visiem alka Alariha ģenerāļu plāna piepildījuma. Taču tāpat arī viņš zināja, ka cerētie panākumi vienmēr ir neiespējami.
Mierīgs un bez cerībām — nevis tāpēc, ka mirs, bet tāpēc, ka nevarēja nomirt, — Dēmetrijs izturēja trešo manevru posmu — vestgotu iecerēto mūžības operācijas manevru.
♦
Ir kaut kas tāds, par ko man jābrinās, — Marija teica.
Nozvanīja pusdienas stundu. Mēs divatā pastaigājāmies starp Kazanovas, Gētes, Bairona, Šatobriāna, Tomasa Manna ēnām, nemaz nerunājot par vairākām citām.
— Par ko tev jābrinās? — es jautāju.
— Mani pārsteidz tas, ka Simons tik mazā mērā ir židisks.
Es brīdi vilcinājos. Prātoju, ko īsti viņa gribējusi pateikt.
Es raudzījos viņā. Viņa bija tikpat vieglprātīga, tikpat naiva un gandrīz tikpat dumja kā es. Ar gaišajiem matiem, acīm, kas piepeši bija kļuvušas zaļas, ar balto kreklblūzi un džinsiem viņa manī radīja iekāri. Man mazliet reiba galva. Kāda velna pēc noņemties ar kaut ko citu, ja ir viņas mute, viņas gurni, krūtis un slaidās kājas?
— Mēs esam idioti, — sacīju. — Noskūpsti mani.
Viņa mani noskūpstīja. Laiks bija jauks. Venēcija izgaisa. Nelikās, ka viņa manās skavās justos pārāk slikti. Man viņas apkampienos bija labi.
— Mēs visi mirsim, — viņa teica.
Sāku smieties. Mēs visi mirsim. Dzīve bija dievišķīga.
— Mani visvairāk pārsteidz tas, ka viņš varēja būt vienalga kas. Tas tiešām neatbilst manam priekšstatam par Mūžīgo Žīdu. Kad sapratu, kas viņš ir, sāku domāt par vissmalkākajām intrigām, par visblēdīgākajām kombinācijām, par Kabalu,
par Talmudu, par visādiem geto noslēpumiem. Viņam nav pat līka deguna. Manuprāt, naudu viņf mīl mazāk nekā es.
— Viņš ir snobs. Tu pati tā teici.
— Viņš ir dzīvojis, un tas ir viss. Viņaprāt — mazliet par daudz. Citi stāsta par kaujām pie Eparžas, par jaunības mīlestību, par Melburnas Olimpiskajam spēlēm, par Komūnu, par 1929. gada krīzi, par Merilinu filmā Some like it hot, par aviācijas sākumiem, par atentātu pret pāvestu vai brīvdienām kalnos. Viņš stāsta par to, ko redzējis. Viņš būtu varējis būt jebkas.
Ap mums skanēja akmens un ūdens himna. Venēcija dejoja saules staros.
Raudzījos Marija. Viņa smējās pretī dzīvei. Apliku roku viņai ap kaklu.
— Pasaule ir liela, — sacīju. — Pasaule ir maza. Manuprāt, būt ebrejam pirmām kārtām ir ideja.
♦
Direktorijas laikā, konsulāta laikā un impērijas laikā Natalī de Noaja tika uzskatīta par vienu no visu laikmetu visvaldzinošākajām un viskoķetākajām sievietēm. "Viņa bija Armida," raksta viens no viņas mīļākajiem — Matjē Molē, Napoleona tieslietu ministrs, Burbonu jūrniecības ministrs un Luija Filipa ārlietu ministrs un padomes prezidents — viens no neskaitāmajiem politiķiem, kas jau iepriekš zvēr uzticību visiem esošajiem un nākamajiem režīmiem un kas Balzakam kļuva par prototipu kādam Cilvēciskās komēdijas personāžam. "Viņa bija Armida. Viņas piemīliba un grācija pārspēja viņas skaistumu. Gan dziedot, gan runājot viņas balss valdzinājums bija pārvarīgs. Koķetērija jau robežojās ar māniju. Viņa nespēja paciest pat domu, ka vīrieša skatiens varētu viņai vienaldzīgi pārslīdēt pāri. Pie galda es dažu labu reizi pamanīju, kā viņa bažīgi lūkojas kalpotājos, kas pasniedza ēdienu, lai redzētu, kādu iespaidu uz tiem atstāj." Šī mānija — patikt un savaldzināt — iespējams, pamatos bija tas, ko salona psihologi mazliet pārsteidzīgi, lai varētu pāriet pie cita temata, dēvē par rakstura īpašību. Bet galvenokārt tā bija saistīta ar sabiedrības dzīvi un privāto dzīvi. Nekāda rakstura nav. Ir tikai situācijas. It tikai kāda notikuma un temperamenta sastapšanās. Pēc satriecošajiem revolūcijas piedzīvojumiem, pēc vairāk nekā pusduča gadu mokošu pārdzīvojumu, pārsteigumu un baiļu cilvēki domāja vairs tikai par izpriecām. Tikumi bija brīvāki, un dzīves prieks mutuļoja spēcīgāk nekā jebkad agrāk. Natalī de Noaja bija pārcietusi ne tikai vēstures nežēlību — tāpat kā daudzi. Viņa bija ievainota pašā sirdī. Un no savu bēdu augstumiem viņa metās izpriecu mutulī.
Bijušais marķīza de Laborda dārznieks bija viena tāda mutuļa un pārmērību centrā.
— Vai tad Natalī un jūs…? — Marija ar parasto stūrgalvīgo neatlaidību jautāja.
— Vai Natalī un es…? — Simons pārjautāja, raudzīdamies viņai acīs.
— Jā. Jūs taču saprotat, ko gribu jautāt.
— Nepavisam, — Simons skarbi atbildēja. — Turklāt tas uz jums neatteicas.
— Marij, tu vienmēr pārspīlē, — es viņai čukstēju.
Izaks neapmierināts noraudzījās Natalī panākumos un to
bēdīgajās sekās. Vīrieši drūzmējās ap jauno sievieti, lai dotu viņai padomus, sniegtu palīdzību un visādi mierinātu. Viņa daudz smējās. Viņa bija izmisusi. Viņa bija atgriezusies Parīzē, kur aizvien spožāk un spožāk mirdzēja Bonaparta zvaigzne. Būdama tālu no Šarla, viņa demonstrēja vispilnīgāko neatkarību. Viņa sāka zīmēt. Viņa apmeklēja gleznotāja Moro darbnīcu. Viņa kļuva par Molē draudzeni. Lai kā, viņa turpināja sakaru ar Ventimiju, bet dusmojās uz viņu — tāpat kā uz Šarlu, kā uz citiem, viņa Ventimiju nicināja, atdevās viņam ar riebumu, ik mirkli lika manīt, ka viņu nemīl un nekad nav mīlējusi. Izmisums kā lipīga slimība no Natalī de Noajas pārgāja uz de Ventimija kungu. Viņš vairs nespēja mīlināties ar sievieti, kurā bija neprātīgi iemīlējies un kura viņam atdevās aiz bēdām un vienaldzības. Viņš pazemīgi lūdza atļauju viņu atstāt un doties projām no Parīzes.