— Kāda gan man par to daļa? — Natalī atbildēja.
Atbildes tiešums Ventimiju satricināja.
— Es domāju, ka… — viņš iesāka.
— Jūs pārāk daudz domājat, — Natalī teica. — Jūs abi ar Šarlu vienmēr esat par daudz domājuši.
Ventimijs nolieca galvu. Vai nekad viņš nebūs izpircis netaisnību pret šo sievieti, kuru mīlēja vairāk par visu?
— Es jūs mīlu, — Ventimijs sacīja. — Jūs nevēlaties mani mīlēt. Mēģinot noturēties pie dzīves, man ir tikai viens atrisinājums — doties tālumā. Bet man gribētos, lai reiz jūs man dodat kaut ko, pareizāk sakot — kādu.
Pretēji tik daudziem pierādījumiem, iespējams — par spīti tam, ko viņa domāja, Natali de Noaja juta pret Ventimiju lielu draudzību. Ja nebūtu bijis Šarla un tā sazvērestības, viņa arī būtu varējusi Ventimiju mīlēt neprātīgi. Bet bija Šarls, bija misis Ficherberta un sazvērestība pret viņu — Natalī, ko viņa nepiedeva. Vairāku pavērsienu dēļ Ventimijs kļuva par misis Ficherbertas upuri. Natalī paskatījās uz viņu.
— Ko jūs vēlaties? — viņa jautāja.
— Lai jūs man dodat Izaku un lai viņš man seko tālu projām no Parīzes un no jums. Tā kā es vēlos jūs aizmirst un jūs mani nemīlat, viņš būs mana pēdējā saite ar dārgajām atmiņām par jums.
Un tā marķīza dc Laborda dārznieks, kādreizējais FukjēTenvila skrīveris, bijušais vikonteses de Noajas sekretārs visos uzdevumos kopā ar de Ventimija kungu šķērsoja Alpus. Viņi apmeklēja Milānu un Venēciju, un Ravcnnu, un Florenci, un Asīzi. Izaks jau pazina svētā Franciska pilsētu un laimīgs to ieraudzīja atkal. Dažus mēnešus viņi uzturējās Romā. Viņi ar baudu pastaigājās pa šīm atmiņu bagātajām vietām. Viņi aizceļoja līdz Neapolei, kur laiks bija ļoti jauks un karsts. De Ventimija kungs nekad nerunāja ar Izaku par de Noaja kundzi. Viņš mira klusēdams. Lai viņu izklaidētu, Izaks prātoja doties uz Sicīliju, pa ceļam iegriežoties Kalabrijā un Kosendzā.
— Sicīlija? — Ventimijs jautāja.
— Tā ir skaista, — Izaks atbildēja. — Aizbrauksim uz Noto, kas ir barokāla, uz Segesto un Agriganti, kas ir Sicīlijā nomaldījušies Grieķijas gabaliņi, mēs pastaigāsimies pa Monreālu, kas ir arābiska un normandiska, nokļūsim līdz Ennai un Erikei — tās ir mežonīgas un varenas, mēs, manu saimniek, godināsim Palermas kapuciešu skeletus un Fridriha II — pasaules satricinātāja — kapu.
— Es mīlu nāvi, — Ventimijs sacīja. — Dosimies uz Sicīliju!
— Neviens labāk par mani nesapratīs jūsu vēlēšanos mirt. Un tomēr ir jāprot padoties liktenim un dzīvot. Nekas mums nepalīdz tik ļoti kā pasaules aina.
— Jūs zināt visu, — Ventimijs teica. — Jūs esat bijis visur.
— Esmu mazliet ceļojis, — īzaks atbildēja.
— Kosendza? — Ventimijs jautāja.
— Tā ir maza un neievērojama pilsētiņa, taču diezgan interesanta. Ja vēlaties, es jums pastāstīšu.
īzakam Lakedcmam nebija laika pastāstīt savam saimniekam par to, kas noticis Kosendza. De Ventimija kungs noslīka Neapoles līcī netālu no Kapri. Viņš bija aizbraucis no Sorento, kas tolaik bija maza, burvīga pilsētiņa, pilna angļu dzejnieku, diloņslimnieču, mīlētāju, pilna skurbinoši smaržojošu apelsīnkoku un citronkoku. Salu, jūras mirāžu, nāvējošu sirēnu savaldzināts, viņš aizpeldēja par tālu un vairs neatgriezās. Tas bija gandrīz tajā pašā laikā — dzīve nekad neapstājas, tā steidzas un nekad neapstajas —, kad Natalī de Noaja kā negaisā, kā nolādētībā sastapa Šatobriānu.
♦
Taisniba, esmu daudz ceļojis. Esmu pastaigājies pa visu pasauli, gandrīz vai visur esmu stiepis savu nemirstības nastu. Cilvēki īstenībā vispār neko citu nedara: kopš mūžības viņi ir nemitīgi ceļotāji.
Mūsdienās jūs gluži dabiski vienu dienu esat Parīzē, nākamajā dienā — Ņujorkā, aiznākamajā — Venēcijā, pirms dodaties uz Bali, uz Luksoru vai Udaipuru. Jūs pat vairs neceļojat: jūs visi pārvietojaties, un es daru tāpat, jo Mūžīgais Žīds tagad klīst pa Konkordijas laukumu skaņas ātrumā. Gadu simtiem un tūkstošiem jums šķita, ka cilvēki nekustas, ka viņi paliek kā sastinguši, ka precas savā starpā vienā ciemā vai ielejā, ka viņi nomirst turpat, kur piedzimuši. Tā ir taisnība, un ta nav taisnība. Kopš neatminamiem laikiem ir bijuši ļaudis, kas sapņo par kaut ko citu, ir cilvēki, kuri kustas. Gribat vai negribat, jūs visi savā ziņā esat mūžīgie žīdi. Jo tādā vai citādā veidā jūs dodaties uz citurieni.
Ebreji un arābi cīnās savā starpā Izraēlā, Palestīnā, Tuvajos Austrumos. Viņi cits citu apsūdz, ka nupat tikai ieradušies svešā zemē. Taisnība, ka ebreji saradušies no visurienes — no Aušvicas krematorijām un Sibīrijas koncentrācijas nometnēm, no Polijas geto un Jemenas teltīm, no Ņujorkas biržas un Londonas saloniem. Taisnība arī tā, ka arābi jau bija Arābijā, kad Salamans un Dāvids valdīja Jūdejā. Un Jeruzaleme piederēja romiešiem ilgi pirms tam, kad sāka piederēt arābiem. Bet Ābrahāms pats nāca no Ūras, no Haldejas un no Mezopotamijas. Arābi dažos gados aizklīda no Persijas un no
Indijas robežām līdz pat Gibraltaram un Spānijai, līdz Puatjē un Samarkandai. Iespējams, jūs iedomājaties, ka, arābu atspiesti, vismaz spānieši tiešām bija savā zemē. Nepavisam ne: tie bija vandaļi, kas deva savu vārdu Andalūzijai, un Spānija ir pilna alanu, svēbu un vestgotu, kas nāca no Donavas un Skandināvijas. Lai vēlāk atkarotu actekiem un maijiem un Peru inkiem Kortesa, Pizarra, Amerigo Vespuči un Kristofora Kolumba Ameriku.
Ak, Amerikas indiāņi nu gan ir īstie savas zemes ļaudis, īstie iezemieši, ko padzinuši iekarotāji! Domājiet vien! Viņi nāk no Āzijas, no kuras pa sauszemi pirms trīsdesmit vai četrdesmit tūkstošiem gadu ir ieradušies pa Beringa jurasšaurumu sausām kājām. Tas tāpēc, ka cilvēks vienmēr ir klejojis pa pasauli. Franki ir ieradušies no citurienes, grieķi ieradušies no citurienes, Enejs ieradās no citurienes — visi atnāk no citurienes. Un pats cilvēks ierodas no citurienes. Tagad ikviens zina, ka nav piedzimis Ēdenes dārzā pirms apmēram seštūkstoš gadiem, kā iztēlojās Bosijē. Ka viņš radies Āfrikā pirms trim miljoniem gadu vai arī, ja jums tā liekas pareizāk, — no melna, spalvaina zvēra, kas atgādināja pērtiķi. Un ka no pašiem pirmsākumiem viņš ceļojis pa pasauli — uz zemēm, ko vēlāk sauks par Āziju, un tām, kurām dos Eiropas vārdu. Un ka gan lieli, gan mazi kustoņi, dzīvas būtnes, no kurām viņš radies, jau pirms daudziem miljoniem gadu klejoja gan pa sauszemi, gan ūdeni, cauri Visumam.
Antīkajos laikos ķīnieši ieradās Romā. Franciskāņi apmeklēja Ķīnu jau pirms Marko Polo. No Balkāniem noguris, Aleksandrs Lielais devās uz Persiju un Indiju. Mongoļi atnāca līdz pat Vīnei. Arābi šķērsoja Pirenejus, iekaroja Sicīliju un apdraudēja Provansu. Vikingi nokļuva, no vienas puses, Kijevā un Bizantijā, no otras — Normandijā un Burgoņā — līdz pat Gibraltaram, kur, pirms bija sākuši izmantot par aizsardzības līdzekli vaļu taukus, dabūja saules dūrienu, un savukārt līdz Sicīlijai un apmetās Apūlijā. Visā vēstures gaitā nebeidzas staigāšana, krusta kari visādos virzienos un nozīmēs, ekspedīcijas ar dubultam ieejam un daudzām izejam, sūtņi, atklājumi, migrācijas un pastaigas.
Kad runāju par pastaigām, tās ļoti bieži ir tikai piespiedu pastaigas, piespiedu pārvietošana. Vai tad es staigāju prieku pēc? Daudzi ir līdzīgi man. Visbiežāk viņi pakļaujas, viņi bēg, vēsture viņus vai nu velk, vai stumj, viņi visiem spēkiem pūlas palikt dzīvi. Bēgļi, deportētie, karagūstekņi, dezertieri, ķīlnieki, trimdinieki un izraidītie — viņiem bieži ir nācies iet arī, važās sakaltiem. Administratori, pārvaldnieki, vēstnieki vai vicekaraļi, jūrnieki vai pētnieki, vai misionāri ceļojumiem bieži ir raduši visdažādākos iemeslus — gan visnopietnākos, gan bērnišķīgākos. Viss ir labs diezgan, lai tikai dotos ceļā: ticība, nauda un peļņas kārdinājums, nepiepildītas kaislības, dzimtenes mīlestība un zinātkāre. Reizēm pat — un it īpaši pēdējā laikā aizvien vairāk un vairāk — viņi pārvietojas prieka pēc. Pretēji tiem, kas pošas ceļā, jo viņu vienīgā izvēle ir vai nu iet, vai nomirt, līdzās visiem, kurus dzinušas kaislības vai diženuma sapņi, ir visi tie un visas tās, kas šķērso kontinentus tikai tādēļ, lai atrastu kaut ko jaunu, kā pasaulē vairs nav, un nekam nederīgo ikdienas laimi.