♦
Jusento upes gultnē kopā ar Alarihu tika apglabāti neaprēķināmi dārgumi. Vairākas dienas un naktis Roma un daudzas citas pilsētas bija pakļautas vestgotu laupīšanai. Baznīcas mums saprotamu iemeslu dēļ tika saudzētas. Pilis un tempļi atdeva šedevrus Alariha ariāniešiem. Antīkās statujas, zelta vāzes, dārglietas, manuskripti, pagānu kulta priekšmeti tika sakrauti ratos un aizvesti līdzi karapulkiem uz dienvidiem — uz Sicīliju. Daļa šā laupījuma pavadīja mirušo karali viņa mūža mājās Kalabrijas zemē.
Kad kapi bija gatavi, vestgotu karavadoņi sagatavoja apglabāšanu. Tā norisinājās nakti, lāpu gaismā, karavīriem ar dziesmām godinot karali, viņa uzvaras un diženumu. Dēmetrijs vēlreiz bija apbedīšanas izrīkotājs un tumsas valdnieks. Kamēr daļa kareivju turēja dzelzs lokā svēto joslu, pa kuru virzījās bēru gājiens, bet citi uzmanīja dambjus, kas nosprostoja upes ūdeņus, viņu vadoņi kopā ar ļoti rūpīgi izraudzītiem kareivjiem un veselu puli gustekņu, kuri veda laupījumu, devās uz gultnes dziļumu, kur vēl neplūda ūdens. Alariha nedzīvais ķermenis tika nolikts uz divpadsmit karavadoņu nesta katafalka. Viņi virzījās uz priekšu lēnā solī, tumsā skanošo apbedīšanas dziesmu, cimbalu un kara tauru ritmā.
Skats bija drūms, nomācošs un grandiozs. Dēmetrijs tajā noraudzījās pa gabalu: viņš stāvēja uz dambja, kas aizturēja upes ūdeni un aizvirzīja to projām no gultnes. Viņš tumsā redzēja uguns čūsku aizlokāmies un aizslīdam lejup uz kapu pusi. Tālumā viņš dzirdēja barbaru bēru dziesmas. Viss notika tieši tā, kā viņš bija paredzējis. Viņš bija paredzējis tumsu un lāpas, dziesmas un klusumu, lēno bēru gājienu, kas slīdēja lejup uz upes pusi, zelta un marmora dārgumus ceļā uz aprakšanu.
īstā kapa izraudzīšanās bija atlikta uz pēdējo brīdi. Katafalkam virzoties garām bedrēm, kas palika neizmantotas, gūstekņu grupas lika nogāzties sastatnēm, kuras turēja uz tām sakrautos smagos akmeņus, un aizmūrēja šķietamos kapus; tie kļuva par zagļu slazdiem. Beidzot gājiens apstājās pie vienas no klintī izkaltajām alām: tā uz visiem laikiem kalpos par kapu barbaru karalim, kas pirmais iekarojis Mūžīgo pilsētu.
Kareivji novietoja Alariha līķi telpas vidū, ko apgaismoja lāpas. Ap to sakrāva vestgotu laupījumu. Statujas un vāzes, dārglietas un mākslas darbi krājās apkārt katafalkam un beigās to pārklāja. Kāds ariāņu bīskaps — Vulfilas pēctecis — svētīja mirušo karali un noskaitīja lūgsnas viņa dvēseles mieram. Kad viss bija beidzies un vadoņi, kas stāvēja uz kapeņu sliekšņa, dažus soļus atkāpās, lai ļautu vinču turētajiem akmeņiem ar pērkonīgu, pa upes gultni aizdunošu dārdu nogāzties no kraujas un aizsprostot Alariha kapenes ieejas, nakts jau tuvojās beigām.
Pavēles kā degļa liesma aizsteidzās no viena armijas gala līdz otram. Busento gultne, kas visu valdnieka apbedīšanas beigu posmu bija sastingusi klusumā un nekustībā, piepeši atdzīvojās. Pulki, kas tur augšā ielenca upes ūdeņus, gājienu un dambjus, palaida tvērienu vaļīgak. Vestgoti sagrupējas abos krastos, kas pacēlās virs klintīs un zemē iemūrētā kapa. Izbijušies gūstekņi riņķoja upes dibenā ap alām, ko nesen bija izrakuši nosusinātajā zemē. Vēl skanēja saucieni, auļoja ziņneši, tumsā liesmoja lāpas, tika rādītas noslēpumainas zīmes. Dažu vīru pavadīts, kāds vestgotu virsnieks aizelsies piesteidzās pie dambja, uz kura stāvēja Dēmetrijs. Tajā bija izveidota sistēma, kas ļāva vienā rāvienā pavērt upes straumei brīvu ceļu uz veco gultni. Lai sistēmu iedarbinātu, bija jānokāpj dambja pakājē, jāizrauj divi mieti un ātri jāuzkāpj pa koka redelēm krastā.
— Operācija pabeigta! — vestgotu virsnieks teica Dēmetrijam.
— Labi, — Dēmetrijs atbildēja.
— Vai viss kārtībā?
— Viss kārtībā.
— Izpildīt! — virsnieks pavēlēja.
Dēmetrijs pa trepēm nokāpa līdz dambja pakājei. Tur nonācis, viņš pavērās debesīs. Viņš redzēja slienamies sev pāri milzīgo dambja masu, kas gaistošajā tumsā nosprostoja Buscnto straumi. Vēl blāvi vizēja dažas zvaigznes. Austrumos — Silas un Adrijas pusē — jau blāvoja gaišums.
— Un ja nu… — Dēmetrijs čukstēja, piepešas, neprātīgas cerības pārņemts.
— Kas tur notiek? — no dambja virsotnes sauca vestgotu virsnieks.
— Es tūlīt to izdarīšu, — Dēmetrijs atbildēja.
Un viņš parāva abus mietus.
Pār Alariha kapu un uz visām pusēm bēgošajiem, plūdos nonākušām skudrām līdzīgajiem gūstekņiem gāzās ūdens masa. Vestgotu virsnieks jau bija nevērīgi aizspēris koka redeles upē, kas acīm redzami piepildīja gultni.
♦
Is^artafils bija Popejai daudz stāstījis par Salamana templi un Jeruzalemi. Miesa un kaisle, bauda un fiziska saprašanās, un glāsti bija radījuši starp viņiem stipras saites. Kad viņi viens otra skavās bija sasnieguši baudas apogeju, Popeja cieši piekļāvās Kartafila krūtīm, un viņš bieži sāka skaļā balsī sapņot par savu bērnību Galilejā un amatnieka jaunību svētajā Dāvida pilsētā, ko bija okupējuši romieši. Viņš pietiekami saglabāja paškontroli, lai būtu piesardzīgs izteikumos par prokuratoru Ponciju Pilātu un juceklīgajiem notikumiem, kas norisinājās viņa laikā. Taču pavasaris Galilejā, ziedošie augļu koki, Lieldienas Jeruzaleme, ebreju dziļā ticība viņam iedvesa vārdus un tēlus, kas pārsteidza blakus guļošo ķeizarieni — viņa patlaban lēnām atgriezās ierastajos krastos, no kuriem bangu eksaltācija viņu bija aizrāvusi. Viņa klusēja. Viņa alkatīgi klausījās, tikai laiku pa laikam paceldama galvu un pavērdamās mīļākajā, lai uzdotu kādu jautājumu. Viņš atbildēja vienkāršiem un spēcīgiem vārdiem, un tālu no Nerona galma maziskuma un šausmām Popejai piepeši pavērās vesela nepazīstama pasaule, kur krāsas bija spilgtākas un jūtas — cildenākas. Viņu sajūsmināja Dāvids un Batseba, Samsons un Dalila, Jāzeps un Potifars. Viņa uzdeva jautājumus par svešā un vienīgā Dieva noslēpumiem — Dieva, kura seju bija aizliegts attēlot un kura vārdu nedrīkstēja izrunāt, bet no kura tomēr viss bija atkarīgs.
— Viens pats Dievs? — viņa čukstēja.
— Viens pats Dievs.
— Un viņš spēj visu?
— Viņš spēj visu.
— Greizsirdīgs un nežēlīgs dievs?
— Taisnīgs un varens Dievs.
Ziņkāres vietā pamazām radas interese un simpātijās. Sekojot Renānam, visi kaut cik nopietnie Romas impērijas vēsturnieki, kam nepietiek pieminēt piecsimt ēzeļmātes, kurām jādod piens ķeizarienes peldēm, nedz ari ar vārda pouppee (lelle — tulk.) izcelsmi no vārda Popeja, kas ir apšaubāma, konstatējuši, ka īsā mūža nogalē Nerona sievai bijusi dīvaina nosliece uz jūdaismu, tomēr nekādi neizskaidrojot šo viņas laikmetam un videi, un it īpaši — viņas sabiedriskajam stāvoklim tik pārsteidzošo tieksmi. Par mīklas atminējumu var pieņemt vienīgi Kartafila un Popejas slepeno sakaru.