Popejai reliģiska iesvētīšana nebija šķirama no fiziskas baudas. Kaut arī gados vēl tik jaunai, viņai jau bija bijuši trīs viri: Rufs Krispins, pretoriāņu prefekts, nākamais imperators Otons, kas tika izsūtīts uz Luzitāniju, valdošais imperators Nerons un vēl — daudz mīļāko. Tieši Kartafils viņai atklāja gan vienīgā Dieva eksistenci, gan arī fizisko baudu. Viņa nemitīgi pārgāja no viena uz otru, mijot glāstus un jautajumus. Tikko mīļākais Popeju bija aizvedis sev līdzi uz Jēkaba kāpnēm, pie Salamana tempļa vai Nīlas krastos pie Mozus bērnībā, viņa piepeši pamodās vislaicīgākajām baudām. Viņa noliecās pār mīļāko un ar roku, ar muti, ar visu pašas baudas radīto augumu atmodināja to savukārt un veda atpakaļ pie sevis. No jauna baudījuši, viņi ilgi nekustēdamies gulēja viens otra skavās.
— Tava ideja… — Popeja iesāka.
— Par to nerunā! — viņš teica. — Ne ar vienu.
— Bet kā — kā lai to izpilda? — Popeja neatlaidās.
— Vienīgais līdzeklis, — viņš sacīja, — vienīgais lidzeklis ir imperators. Par to nevajag runāt ne ar vienu, vajag pamazītēm to iesakņot imperatora prātā. Un Neronu var pārliecināt viens vienīgs cilvēks — tu.
— Es viņu pārliecināšu, — Popeja sacīja.
— Par to es nešaubos, — Kartafils atbildēja, glāstīdams viņas krūtis un neizturami gausi tuvodamies vēderam un ciskām. — Par to es nešaubos. Tu proti to izdarīt. Es neesmu pazinis nevienu, kas prastu tik labi pārliecināt kā tu.
♦
Vikonts de Šatobriāns jau bija pazinis un milējis daudzas sievietes, kad kārtējā mīļākā viņu iepazīstināja ar Natall de Noaju. Viņa bija koķeta, viņš — iedomīgs. De Buaņa kundzei, kas mums ir atstājusi memuārus, kuros atdzīvojas visa sabiedrība un par kuru Simons Fusgengers runāja ar lielu tīksmi, viņa pati pavisam vienkārši esot atzinusies: "Es tiešām esmu nelaimīga. Līdzko iemīlos vienā, uzreiz atrodas kāds cits, kas man patīk labāk." Par to visu bija vainojami Šarls de Noajs, de Ventimijs un misis Ficherberta. Bet par Šatobriānu — par valdzinātāju, par ģēniju, par valdzināšanas ģēniju kāda gudra sieviete ir sacījusi: "Es redzu, ka nav labi mīlēt Renē, viņš nevairās no harēma, viņš, tāpat kā Bairons, būtu varējis sacīt: Kopš Trojas kara neviens nav tik daudz nolaupīts kā es." Karalis Luijs XVIII asprātīgāk, nekā varētu gaidīt no tik resna vīrieša un tik dumju valdnieku brāļa, atzīst: "De Šatobriāna kungs varētu redzēt ļoti tālu, ja vienmēr nestāvētu pats sev priekšā," un vēl tas nelietis Molē, viņa visintīmākais ienaidnieks, nežēlīgi un varbūt arī ne visai taisnīgi ir sacījis: "De Šatobriāna kungā mani vienmēr ir pārsteigusi viņa apbrīnojamā spēja saviļņoties, nekad neko pa īstam v nejūtot." Ļoti drīz katrs no savas puses, atklāti to nepaziņojot, gandrīz vai neatzīstoties paši sev, katrā ziņā nedarot neko tādu, kas varētu uzlikt pienākumus nākotnē, kuru abi dažādu, tomēr salīdzināmu iemeslu dēļ gribēja atstāt iespējami brīvu, Šatobriāns un Natalī viens otrā iemīlējās. Tas bija pamatīgs trieciens.
Pēc de Ventimija nāves Izaks Lakedems atgriezās pie de
Noaja kundzes. Viņš mēģināja to pārliecināt, ka Neapoles liča drāma ir bijis nelaimes gadījums. Viņa pa īstam nenoticēja. "Ir ar kaut ko jānodarbojas," viņa rakstīja brālim, "jo prāts kļūst vājš no sāpīgajām domām, kas bez mitas atgriežas. Ja prāts ir skarts, jūtas pagaist, un tad jau labāk simtreiz mirt." Tomēr Natalī pa īstam nezaudēja nedz prātu, nedz jūtas: viņa jau domāja vairs tikai par Renē.
Tobrīd Šatobrians cinijās ne vien ar sievu kā vienmēr un savām mīļākajām, bet arī ar vēsturi. Hercoga d'Angjēna nave viņu sanaidoja ar Bonapartu, kas tolaik pamazām pārvērtās par Napoleonu. Šatobriāns nebija un nevēlējās būt nedz ministrs, nedz vēstnieks, tāpēc uzskatīja par labāku atstāt Franciju, kur, par spīti Kristiānisma ģēnija triumfam, viņš vairs nebija pirmais un pretinieka uzvaras nogurdinaja dzirdi. Viņš devās uz Grieķiju un Jeruzalemi. Savukārt Natalī — iespējams, lai bēgtu no viņa, — posās uz Spāniju. Tolaik ceļojumi nebija nekāds joks. Tie bija ilgi un reizēm šķīra uz visiem laikiem. Renē aizbraukdams lika uz spēles visu. Viņš aizrakstīja Natalī, atzīdamies mīlestībā, un vēstuli nodeva īzakam Lakedemam, lai tas to nogādātu mīļotajai.
Izaks jau reiz bija padarījis nelaimīgu dc Noaja kundzi, vēlēdamies viņu izglābt un pačukstēdams viņas vīram neveiksmīgu domu, kura, pārveidotā, paplašināta, degradēta līdz neticarnibai, kas tomēr ir patiesība, noveda pie Sorcnto traģēdijas. Viņš nevēlējās velreiz kalpot mīlestībai, no kuras neko labu negaidīja. Viņš Šatobriāna vēstuli paturēja pie sevis.
Pēc Natalī klusēšanas Šatobrians drīz vien noprata, ka viņa vēstuli nav saņēmusi. Viņš ļāva vaļu izmisumam. Sarakstē ar Žubēru — savu vistuvāko draugu — vieglu un dzidru dvēseli, kas tīrās nejaušības dēļ bija nonākusi miesā, — valdzinošu būtni, kura nelikās dzīvojam šaipasaulē un izplēsa no grāmatām lapas, ja tās viņam nepatika, — ir divas viena pēc otras nosūtītas vēstules, kas rakstītas Venēcijā, no kuras viņš devās uz Austrumiem; līdz šim tās nav guvušas Aizkapa atmiņu autora komentētāju un apbrinotaju pienācīgu uzmanību. Taču katrs var pārliecināties par to esamibu Šatobriāna Vispārējā sarakstē, ko Pjērs Ribereta kungs publicējis Galimara apgādā.
"Kaut īzaku parautu jods! Vai gribat saderēt, ka viņš nav nodevis vēstuli adresātei? Es taču to viņam iedevu Jūsu klātbūtnē. Pamatigi izmazgājiet viņam galvu, ja viņš Jums gadas pa rokai. Tūkstoškārt izlamājiet viņu. Tomēr, ja viņš vēstuli nav pazaudējis, lai viņš to nodod minētajai personai un lai debesis viņam piedod. Manuprāt, tas jau pārsniedz žēlsirdības robežas. Es būtu braucis projām (sīc) rīt, ja būtu te atradis atbildi uz īzaka pazaudēto vēstuli. Nožēlojamais!" Pēc četrām dienam uzrakstīta vēl viena vēstulē: "Es veltīgi gaidīju atbildi uz vēstuli, ko pirms manas aizbraukšanas īzaks nodeva vai kas viņam bija jānodod. Esmu ļoti nobažījies. Tā bija ļoti svarīga vēstulē. Tā bija adreseta de Noaja kundzei. Tā bija tada, ka, nekavējoties saņemot apmierinošu atbildi, es jau būtu devies tālākā ceļā. Redziet nu, kādu ļaunumu nodarijis īzaks! Manuprāt, viņš Jums apgalvos, ka vēstuli ir nodevis. Bet tada gadījumā de Noaja kundzes klusēšana būtu tiešām neizskaidrojama un liecinātu par jo lielāku nelaimi. īzaks droši vien vēstuli pazaudējis. Vai viņš nav to atstājis kantorī, kur apmainīja manas biļetes? Papūlieties visādā ziņā panakt, lai viņš atzīstas noziegumā — vai nu ar spēku, vai pa labam. Es viņam pat apsolu dzeramnaudu, ja viņš vaļsirdīgi atzīsies: "Esmu vēstuli pazaudējis." Ja viņš sava jūkli to atkal atrod, lai viņš to vienkārši nodod, kaut ari tā jau ir tik veca. Es zinu, ka atkārtojos. Bet tiešām esmu nobažījies. Atbildi sūtiet uz Venēciju pastā pēc pieprasījuma. Par visu šo notikumu nerunājiet ne ar vienu. Es Jūs lūdzu iegriezties mana dzīvokli un paņemt visas vēstules, kas tur atrodas, sakot, ka tās man nosūtīsiet. Jūs tās paturēsiet pie sevis un nodosiet man, kad atgriezīšos."
Te viss ir skaidrs kā diena. Tas ir noslēpums saules gaismā: baiļošanās par milestibu, niknums uz īzaku, cerība, ka viņš tomēr vēstuli ir pazaudējis, jo Natalī klusēšana, ja viņa vēstuli saņēmusi, būtu visbriesmīgākās mocības, aizdomas pret citām sievietēm — gan sievu, gan mīļākajām, kurām gan Parīzē, gan Venēcijā viņš katrā ziņā vēlējās noslēpt Natalī vēstījumus, kaut gan to vispār nebija… Izaka Lakedema manevri visas šīs dienas smagāk nospieda Venēcijā klīstošā ģēnija prātu nekā cita ģēnija manevri pie Austerlicas vai Jēnas.