Uztraukumam nebija nekāda pamata. De Noaja kundze Renē klusēšanas dēļ cieta vismaz tikpat briesmīgi kā Šatobriāns cieta Natalī klusēšanas dēļ. Neviena Žubēra vai de Noaja kundzes vēstule nepienāca Venēcijā, kur Šatobriāns nepacietībā dīdījās un trīsreiz dienā nevis apskatīja Karpačo šedevrus vai apmeklēja Akadēmiju vai Jūras muitu, vai Izdziedināšanas baznīcu, bet gāja tikai uz pastu. Dienu pirms Šatobriāna došanās uz Grieķijas tempļiem un Svētā Kapa baznīcu Venēcijā ieradās pats Izaks Lakedems — sajūsmināts un nokaunējies. Viņš diendienā bija vērojis, kā kundzi plosa kaislība uz dižo rakstnieku. Viņu sāka mocīt sirdsapziņa, un galu galā viņš noglabāto vēstuli nodeva adresātei. Pārsteigtā Natalī dc Noaja neuzdeva nevienu jautājumu un acumirklī atguva visu savu leģendāro valdzinājumu un eksaltēto jūsmu. Viņa aizsūtīja pie Šatobriāna pašu īzaku, lai tas viņam pateiktu, ka viņa mīl un brauc uz Granadu viņam atdoties.
Tā un vienīgi tā ir izskaidrojami liesmainie vārdi, ko Renē ierakstīja Aizkapa atmiņās un izsvītroja no tam, pirms tos atrada un publicēja nolāpītais Sentbēvs: "Bet vai esmu pateicis visu par Dezdemones ostā iesākto un Himcneja zemē pabeigto ceļojumu? Vai es devos pie Kristus kapa kā grēku nožēlnieks? Manu dvēseli piepildīja viena vienīga doma; es rītin apriju mirkļus; zem nepacietīgās buras, ar vakarzvaigznei pievērstu skatienu es viņam lūdzu vēju, lai trauktos vēl ātrāk, lūdzu slavu, lai mani mīlētu. Es cerēju to atrast Spartā, Sionā, Memfisā, Kartāgā un aizvest uz Alhambru. Kā man pukstēja sirds, tuvojoties Spānijas krastiem! Vai mana atmiņa tāpat saglabās arī to, kā es pārcietu pārbaudījumus? Cik daudz nelaimju sekoja šim noslēpumam! Saule tās apgaismo joprojām; prāts, ko esmu saglabājis, man tās atgādina. Ja slepus iegūstu laimes mirkli, to aptumšo atmiņas par šīm valdzinājuma, sajūsmas un neprāta dienām."
Simons Fusgengers šīs rindas zināja no galvas. Viņš tās deklamēja aizrautīgi un mazliet par daudz svinīgi un daiļrunīgi krēslā, kas nolaidās pār pilsētu un krastu, no kura svētceļnieks — laulības pārkāpējs bija iekāpis kuģī ne tikai viņa acu priekšā, bet kopā ar viņu.
Tajā laikā Parīzē Mercure de Frartce publicēja fragmentus no vēstules par Venēciju, ko bija rakstījis Šatobriāns pirms īzaka Lakedema ierašanās, kad viņš vēl nekā nezināja par Natalī de Noajas īstajām jūtām. Pavisam vienkārša iemesla — mīļotās sievietes klusēšanas — dēļ, vērojot ar tik lielu skaistumu apveltīto jūras valdnieci, gandrīz no katra vārda dveš nepacietība, niknums, visdrūmākais noskaņojums: "Ja nemaldos, šī Venēcija jums iedvestu tādu pašu nepatiku kā man. Tā ir pretdabiska pilsēta. Te nevar paspert ne soli, nekāpjot gondolā, vai arī ir jāklīst pa šaurām ejam, kas drīzāk atgādina gaiteņus nekā ielas. Venēcijas arhitektūra — gandrīz visa Palladio radīta (sic) ir pārāk untumaina un daudzveidīga. Te gandrīz visas pilis liekas uzceltas pa divām vai trim cita uz citas. Slavenās gondolas visas ir melnas un izskatās tādas, ka tajās vislabāk varētu pārvadāt zārkus. Pirmo, ko ieraudzīju, es noturēju par laivu, kas ved mironi." Šie estēta spriedumi, tikko kļuva zināmi Parīzē, sacēla lielu traci, kurā netrūka ari ironijas. Jo vairāk tāpēc, ka avīzes redakcija vēstuli ievadīja ar dažām rindām, kas bija tikpat kā rožukronis un vīraks un ko Simons mums noskaitīja, priecīgi smiedamies: "Esam pārliecināti, ka iepriecināsim Mercure lasītājus, dodot ziņu par kādu ceļotāju, par kuru tik ļoti interesējas literatūras un reliģijas draugi."
♦
ir grūti iedomāties, ka doma apsūdzēt kristiešus jūlija ugunsgrēka izraisīšanā pati no sevis varētu ienākt prāta Neronam. Kas gan viņam iedvesa šo cietsirdīgo ideju?" Marija, acis iepletusi, atklāja Simona atbildi uz Renāna jautājumu. Kristīgie nebija vainīgi Romas ugunsgrēkā. Taču doma viņus apsūdzēt bija ģeniāla. Ir zināmi neskaitāmi piemēri, kad kristieši, par pagānu kultu sašutuši, ir vērsušies pret tempļiem un dievu statujām. Vairāk nekā iespējams, ka Jēzus mācekļu nostāja posta laikā ir bijusi visai neskaidra. Nav šaubu, ka bija tādi, kuriem pietrūka cieņas un nožēlas, noraugoties sadegušajos tempļos, iespējams, viņi pat neslēpa savu gandarījumu. Viņi nebija izraisījuši šo ugunsgrēku, bet viņi noteikti par to priecājās. Tāpēc kristiešus varēja nosaukt, ja iespējams tā izteikties, par dedzinātājiem sapņos. Kartafila slazds nevainīgajiem, kurus neieredzēt viņam bija daudz iemeslu, bija izveidots meistarīgi. Gan aiz glāstiem, ko viņš veltīja Popejai, gan kristiešiem piedevētajā Romas ugunsgrēkā jaušams dievinātais un ienīstais Marijas Magdalēnas tēls.
Popejai nebija ilgi jānopūlas, lai pierunātu joprojām baiļu mocīto Neronu uzvelt kristiešiem vainu par ugunsgrēka postu. Viņai nebija jāizšķiež nedz savs valdzinājums, nedz skaistums, nedz prasmīgie glāsti, ko viņa taupīja mīļākajam. Imperators ne tikai nepacietīgi vēlējās pierādīt tautai, ka nav vainīgs. Viņš gaidīja arī iespēju atkal no jauna pēc pilsētas ugunsposta piepildīt alkas pēc asinīm un nežēlības un tieksmi pēc izrādēm.
Kristiešus meta priekšā lauvām Kaligulas cirkā — dārzos, kas pletās aiz Tibras, tur, kur tagad atrodas Svētā Pētera bazilika. Cirks bija sadalīts ar kaut ko līdzīgu mugurkaulam, ko rotāja dievību statujas, altāri un mazi tempļi un ko dēvēja par spina. Spina galos bija stabi, ap kuriem riņķoja sacīkšu rati. Viens no stabiem bija no Heliopoles atvests obelisks — tas pats, kas mūsdienās iezīmē Svētā Pētera laukuma centru un ko licis tur uzcelt Siksts Piektais. Skatītāju pirmajās rindās imperatora ložā — imperators bija tuvredzīgs, un viņam bija paradums, lai labāk varētu vērot zvēru plosīto kristiešu mokas, turēt acī slīpētu smaragdu — tādu kā lornjonu, — varēja redzēt Popeju un viņas mīļāko Kartafilu, kas mazliet atstatu sēdēja tieši aiz muguras Tigelīnam — savam priekšniekam, jo tas taču bija pretoriāņu prefekts.
Kas tās bija par izrādēm! "Nē, jūs tiešām neesat svētais!" pārsteigtā Marija Jūras muitas pakājē atkal iesaucās. — Mēs tās pazīstam pēc Tacita un Svctonija rakstiem, pēc aculiecinieku nostāstiem, pēc tradīcijas un visas zeltītās un asiņainās kristiešu leģendas, kas tapa ciešanās un upuros. Zvēru ādās ieģērbti, notiesātie kristieši tika izmesti arēnā, kur tos saplosīja suņi vai plēsīgi zvēri, citi tika sisti krustā, vēl citus, it īpaši sievietes un bērnus meta gaisā un uztvēra uz šķēpiem un durkļiem. Upuru vidū bija divi slaveni vadoņi: Pēteris, kas atsacījās no goda mirt pie krusta, kā mira viņa Kungs, lūdza un panāca, ka viņu piesit krustā ar galvu uz leju imperatora dārzā — tur, kur tagad paceļas viņa vārda nosauktā baznīca; otrs bija Pauls, Romas pilsonis, dzimis Tarsā ģimenē, kam bija piešķirtas pilsoņu tiesības; viņam nocirta galvu uz Ostijas ceļa. Asiņu apskurbušā pūļa vidū Kartafils noskatījās abās eksekūcijās.
Apmēram tajā laikā bija izveidojies paradums likt notiesātajiem tēlot drāmās mitoloģiskas lomas, kas aktieri veda nāvē. Šīs drūmās operas, kurās skatuves mašīnu māksla bija sasniegusi lielus augstumus, deva kristiešiem iespēju parādīties lugās bez nākotnes, kur viņi bija ieģērbti dievu vai varoņu kostīmos un nolemti traģiskai nāvei: Hērakls, kas veltīgi pūlējās noraut no miesas Nesa tuniku, tika sadedzināts Etas kalnā, Orfeju saplosīja gabalos lācis, Daidals tika nomests no debesīm, un viņu aprija zvēri. Pāsifane gāja bojā vērša tvērienā. Lugas beigās Merkurs ar nokaitētu iesmu pieskārās katram līķim, lai redzētu, vai tas vēl kustas, un maskoti kalpi aizvilka saplosītās miesas aiz kājām, piebeigdami ikvienu, kas vēl kaut drusku drebēja.