Sievietes un jaunavas bija uzmanības centrā šajos svētkos, kas sajūsmināja tautu, literātus un galmu. Izģērbtas kailas, izvarotas, aiz matiem piesietas pie mežonīgu vēršu ragiem, ar dzelžiem saplosītas, tās izraisīja satracinātās publikas sajūsmu. Imperators un, iespējams, arī pats Kartafils, kaut arī par to Simons klusēja — droši vien Marijas dēļ — labprāt piedalījās šajās spēlēs. Kādu vakaru, kad pusaudži, sievietes un jaunavas bija kailas piesietas pie stabiem, pūlim rēcot, no zemes iznira zvērs, kas metās virsū katram no šiem augumiem un apmierināja savu tieksmi. Zvērs, ko pēc apmēram trīsdesmit gadiem apustulis Jānis atcerēsies Apokalipsē, bija pats Nerons, ieģērbies plēsīga zvēra ādā.
Šīs izrādes, kuras tika sacerētas Neronam par prieku, kurās jaucās asinis un sekss, saplosītās jaunās krūtis, izvarotās jaunavas, augstākā bauda, ko sniedza kājām mīdīts kautrīgums, noveda līdz apogejam Popejas un viņas mīļākā uzbudinājumu. Bieži vien viņi nespēja sagaidīt, kad nokļūs mājās, un, aizmirsdami piesardzību, glāstījās tumsā dažu soļu attālumā no imperatora. Atgriezušies no svētkiem, Kartafils un Popeja metās viens otram virsū ar niknumu, kas beigās biedēja viņus pašus. Turot apkampienos drebošo ķeizarieni, Kartafils iztēlojās, ka kļauj sev klāt saplosītu, sviedriem un asinīm klātu Marijas Magdalēnas augumu. Vasaras beigās
Popeja savam mīļākajam paziņoja, ka ir no viņa stāvoklī.
♦
Mani parņema apjukums. Paskatījos uz Mariju: acis plati iepletusi, viņa šķita valdzinājuma un šausmu varā. Viņa nonicināja Šarla mēģinājumus, advokāta kārdinājumus, daudzu viņas skaistuma pievārētu vīriešu piedāvājumus. Un nu šis cilvēks no Jaunā Geto un Jūras muitas, pret kuru Marija sākumā juta tik lielu neuzticību, ar vārdiem vien ir viņu pilnīgi sagūstījis. Viņš runā, un viņa klausās. Viņš stāsta. Un viņa skatās.
Šīs rindas rakstu steigā un slepus no Marijas. Es berzēju acis, jūtu bažas un aizvien pieaugošas bailes: kas ir Simons Fusgcngers? Doma, ka viņš varētu būt Ahasvērs, Kartafils, Dēmetrijs, Izaks Lakedems, Butadeo, Esperendioss, Luiss de Torress un nezin cik vēl citu, man sākumā likās tik neprātīga, ka es neticēju ne pusei no viņa stāstiem par dēkām un inkarnācijām. Tagad es, lai cik neiespējami tas liktos, no visas sirds vēlējos, kaut viņš tiešām būtu Mūžīgais Žīds. Ja viņš tas nav, kas tad viņš ir? Varbūt ģeniāls blēdis? Prātu zaudējis zinātnieks? Viltvārdis? Slepkava, ko, iespējams, meklē policija? Sevišķi viltīgs brunču mednieks? Seksuāli nenormāls? Vai, kas būtu vēl ļaunāk, — dzejnieks? Es neieredzu dzejniekus. Kaut kur esmu lasījis, ka Platons, kas arī viņus nevarēja ciest, visus dzejniekus nosaucis par meļiem un izraidījis no ideālās pilsētas. Iespējams, es būtu rīkojies pareizāk, ja nekad nebūtu braucis uz Venēciju un nebūtu apmeties mierīgajā Bučintoro pansijā pašā Skjavoni krastmalas galā.
♦
-Romuls Augustuls, kura vārds reizē atgādinaja Mūžīgās pilsētas dibinātāja un impērijas dibinātāja vārdu, bija pēdējais Romas imperators. Tā, kas bija visu laiku visilgāk pastāvējusī un visspēcīgākā kopība, nespēja vien beigt agoniju. Barbari nomainīja barbarus.
Paši pēdējie bija eruli. Tie ieradās no ziemeļiem — tāpat ka visi; tie, tāpat kā visi, sasniedza Donavu un Melno jūru, pirms devās iekšā Itālijā. Viņu vadoni sauca par Odoakru. Odoakra tēvs bija viens no briesmīgā huņņu valdnieka Atilas virsniekiem. Pēc Atilas nāves Odoakrs — joprojām tapat kā visi — ar saviem eruliem stājās impērijas dienestā. Viņš bija tas, kas ģermāņu gvardes priekšgala cēla tronī Romulu Augustulu. Pēc gada viņš Romulu Augustulu tikpat vienkārši gāza no troņa un impērijas varas atribūtus aizsūtīja uz Konstantinopoli — Austrumu imperatora rezidenci. Tas bija Romas un Rietumu impērijas gals. Mazliet vairak nekā pusgadsimtu pēc tam, kad Alarihs iekaroja Romu, tūkstošgadu valsts, kurai līdzīgu pasaule nebija piedzīvojusi, beidzot bija galā un pārvērtās par leģendu gan savās labākajās, gan sliktākajās izpausmēs.
Vēsture mainās un atkārtojas. Odoakrs, kas sekoja imperatoriem un Alariham, pirmām kārtām vēlējās iegūt kontroli pār Sicīliju un tās labības druvām, lai apgādātu ar pārtiku Itāliju un Romu. Palermo nonākuši, Odoakra kareivji sastapa kādu dīvainu, mācītu, nemierīgu, pustraku vīru, kurš apgalvoja, ka ir bijis tuvs draugs Alariham, kas bija miris gandrīz pirms septiņdesmit gadiem. Šis vīrs stāstīja, ka nāk no Bizantijas un ka viņu sauc par Dēmetriju. Eruli viņu paņēma līdzi un aizveda pie Odoakra.
Eruli varbūt bija mežonīgākie no visiem barbariem. Daudzi no viņiem joprojām atsacījās pieņemt kristīgo ticību. Odoakrs pats bija ariānietis. Viņš bija pieņēmis patriarha titulu un, tāpat kā lielākā daļa barbaru valdnieku, sapņoja par to, ka iekļūs paša nesen izpostītajās institūcijās. Tāpat kā Alarihs un visi citi, arī romieši, viņš bija izlējis daudz asiņu un lepojās ar kultūru, ar iecietību, ar tautu savstarpēju samierināšanu — protams, savā vadībā. Dēmetrijs viņu pārsteidza ar grieķu, latiņu un barbaru valodu zināšanām.
— Man stāsta, — Odoakrs sacīja, — tu apgalvojot, ka esot pazinis Alarihu?
— Es viņu pazinu, — Dēmetrijs atbildēja. — Un es viņam sekoju.
— Jādomā, viņš piedzimis pirms mazliet vairāk nekā simt gadiem, — Odoakrs teica, skaitīdams uz pirkstiem. — Cik vecs esi tu?
— To es lāgā nezinu, — Dēmetrijs atbildēja.
— Kā tas var būt, ka tu runā grieķiski, latīniski un vēl daudzās citās valodas, bet nezini, cik tev gadu? Vai tu saproti, ka es varētu likt tevi nonāvēt par meliem un erulu valdnieka zaimošanu?
Dēmetrijs klusēja.
— Ja tu esi pazinis vestgotu karali, tev jāzina daudz kas par to, kas norisinājies kopš viņa nāves. Ko tu esi piedzīvojis kopš Alariha laika Sicīlijā un Itālija?
— Esmu piedzīvojis vandaļus, — Dēmetrijs atbildēja.—Viņi nāca no ziemeļiem — tāpat kā tu, no lielām upēm un plašiem līdzenumiem. Viņi gāja cauri Spānijai un no turienes pārcēlās uz Āfriku. Viņi ieradās ar saviem kuģiem no jūras otras puses un virzījās uz Romu, no kuras nāc tu.
— Tā ir taisnība, — Odoakrs sacīja. — Kā sauca viņu valdnieku?
— Par Genseriku, — Dēmetrijs sacīja.
— Arī tā ir taisnība, — Odoakrs atzina. — Tu tiešām esi gudrs. Visi kaut vai vārda pēc pazina vandaļus un viņu valdnieku. Iespējams, tev stāstīja par viņu un par viņa izcelšanos Sicīlijā, par viņu karagājieniem uz ziemeļiem.
— Es gāju kopā ar viņiem. Ne tikai uz Itāliju, bet arī pat aiz Hēralda stabiem.
— Tu esi mācīts vīrs, — Odoakrs teica, — bet tu esi muldoņa, lielībnieks un melis. Ja es ticētu taviem stāstiem, man būtu jāpieņem, ka esi dzīvojis vairāk nekā simt gadu, esi pazinis Alarihu, kopā ar vandaļiem šķērsojis Spāniju, Bētiku, Mauritāniju un Numīdiju un ka tu proti visas valodas.
— Es runāju tajās pašās valodās, kurās runā tu. Un, iespējams, vēl dažās.
— Tu esi lielībnieks un nekauņa. Man vajadzētu likt tevi nogalināt. Bet es to nedaru, jo…
— Tu rīkojies pareizi, — Dēmetrijs sacīja.
— Klusē! — Odoakrs pieceldamies uzkliedza. — Es to nedaru tāpēc, ka tu vari man noderēt. Bet es tev likšu norīt visus tos vārdus, kurus tu proti lietot.