Odoakrs lika ieslodzīt Dēmetriju būri un vadāja visur sev līdzi, izturoties pret viņu reizē kā pret tulku un gūstekni un izrādot viņu kā neparastu zvēru. Bet pie ziemeļu robežām, pie Alpiem un tās ziemeļaustrumu plaisas, pa kuru stiepjas tik daudz ceļu uz jūras, saules un Romas pusi, jau parādījās un nepacietībā dīdījās — pēc Alariha vestgotiem un Odoakra eruliem, nemaz jau nerunājot par vandaļiem, kas ieradās no dienvidiem un no jūras Genserika vadībā, — trešais iebrucēju vilnis. Tas plūda pa aizām, pa upju ielejām, tas izklīda pa līdzenumiem, kas vēlāk kļūs par Lombardiju un par Venēciju. Šī vīriešu un sieviešu, un zirgu, un bērnu, un pajūgu, un maujošu lopu baru straume bija dižais Teodorihs savu ostrogotu priekšgalā.
♦
Izaks Lakedems pavadīja literatūras un reliģijas draugu viņa ceļojumā uz Grieķiju, uz Svēto zemi un Spāniju. Savulaik Natali de Noaja viņu aizdeva Ventimijam, kas nepacietīgi ilgojās pēc nāves. Tagad viņa īzaku sūtīja līdzi Šatobriānam, lai tam kalpotu par ceļvedi zinātnes un dievticibas ceļos, kuriem vajadzēja aizvest uz Granadu. Liekas, vikontam de Šatobriānam patika krāt pretrunas: viņš dievināja goda apliecinājumus un ienīda tos, viņam bija vajadzīga nauda, un viņš to nicināja, viņš bija katolis, un sievietes viņu darīja neprātīgu, viņš mīlēja reizē brīvību un karali. Viņam bija grūti tām visām pievienot vēl vienu pretrunu, kura drīz sāka atgādināt izaicinājumu: viņš devās uz Kristus kapu ebreja īzaka pavadībā, un ebrejs turklāt kalpoja sievietei, kuru viņš cerēja sastapt sava svētceļojuma noslēgumā.
— īzak, mīļais draugs, jums ir jāizpērk aizkavēšanās, nododot vēstuli de Noaja kundzei, un arī citi grēki, kuru droši vien ir daudz, tāpēc jāizcieš sods.
— Vikonta kungs, — īzaks sacīja, — esmu jūsu kalps.
— Ļoti labi, — Šatobriāns turpināja. — Tu esi bijis karpa, es tevi pārkristīšu par trusi. Vai tev nebūtu nekas pretī, ja ceļojuma laikā es mainīšu tavu vārdu?
— Vikonta kungs, — Izaks, kungam par pārsteigumu, atbildēja, — es pats neesmu gluži pārliecināts, vai mans vārds ir īstais. Manuprāt, es to vien esmu darījis kā nemitīgi saucies citādi.
— Labi, — Šatobriāns sacīja, — es tevi saukšu… es tevi saukšu…
Pārģērbies par jūras zvejnieku, vikonts vilcinājās. Viņš piepeši atcerējās Selestu — savu sievu, kuru bija atstājis Žubēra un dažu citu ziņā, dziļās sirdssāpēs raudam par savu ģēniju un virejas pavedēju. Šo virēju, ko tuvākie draugi pazina kā Manetu, īstenība sauca par Manuelu Potelēnu. Viņai bija brālis, kas laiku pa laikam pavadīja Kristiānisma ģēnija autoru viņa dēkās un ceļojumos. Brāli sauca par Žiljēnu Potelēnu.
— Es tevi nokristu par Žiljēnu Potelēnu, — Šatobriāns kā triumfēdams iesaucās.
— Ka jums tīk, vikonta kungs. Žiljēns, īzaks vai vēl kāds cits vārds — man tas ir pilnīgi vienalga. Lai jau butu Žiljēns!
Un tā Izaks Lakedems, pārdēvēts par Žiljēnu Potelēnu, kļuva kalps dižam cilvēkam, kas neskaidru un pārāk skaidru iemeslu dēļ ceļoja no Venēcijas uz Granadu, iegriežoties Jeruzalemē. Iespējams — lai iebiedetu savu sievu Selestu un mudinātu viņu neapgrūtināt ceļotāju ar pārliecīgiem maiguma un uzmanības pierādījumiem — tas, ko viņš sievā visvairāk mīlēja, nebija viņas klātbūtne —, vikonts de Šatobriāns, kas labprāt sevi iztēloja (rakstnieki taču ir nelabojami) par Pinda kalnu dēlu ceļojumā uz Solimu, bija apbruņojies ar dunčiem un pistolēm un pārģērbies par Tartarēnu. Viņš ar šķietami turcisku apģērbu pārvērta īzaku līdzīgu Moljēra vai Mocarta sulainim. Viņš pat lika savam kalpam valkāt zilu turbānu, par kuru ostās smējās jūrnieki un garāmgājēji. Uz kuģa klāja, Grieķijas un Turcijas jūrās, spējās un niknās vētrās melīgais svētceļnieks un laulības pārkāpējs beidzot jutās laimīgs. Svelmējošā saulē, zem zvaigžņotām debesīm, zem zvaigznājiem, kuru vārdus viņam savulaik bija iemācījušas citas sievietes, viņš ar Izaku sarunājās nevis par grāmatām vai reliģijām, bet par sievieti, kuru mīlēja. Ik pa brīdim romantiskajā un profānajā svētceļojumā uz klasiskajiem un svētajiem Austrumiem starp Izaku un Renē bija Natalī.
— Žiljēn! — Renē teica.
— Jā, vikonta kungs? — īzaks atsaucās.
— Pastāsti man vēl kaut ko par de Noaja kundzi.
Vētrā vai skaistā laikā, šūpodamies uz klāja pretēji viļņu kustībai, Izaks Lakedems nezin kuro reizi stāstīja aizrautīgajam ceļotājam, kas bija atspiedies pret mastu vai virvju rituli, par Merevilas parku, terora cietumiem, par Noaja intrigām, par tā iemīlēšanos citā, par Ventimija ciešanām un nāvi Neapoles līcī. Renē aizmirsa Parīzi, izdevējus, apbrīnoto un ienīsto imperatoru, svēto Romas katolisko baznīcu: viņš smējās, viņš raudāja, viņš dziedāja un bija neprātīgs aiz laimes. Viņš domāja vairs tikai par klusām, saules kveldētām ielejām, kur sniegotu kalnu ielokā viņu gaidīja Natalī. Nekad Šatobriāns nebija tik lielā mērā līdzīgs tam, kas Mocekļu, Renē, Atalas un Kristiānisma ģēnija autora personāžiem un personībai bija vissvešākais — Stendāla varonim.
♦
No Konstantinopoles, kur viņš valdīja, Austrumu imperators ar bažām nolūkojās, kā Odoakrs gāž pēdējo Rietumu imperatoru un ieņem tā vietu. Orienta imperatora rīcībā bija klaviatūra, kuru viņš varēja spēlēt, rezerve, kur smelties: bezgalīgā barbaru masa. Tā apdraudēja Konstantinopoli un Austrumus tāpat kā Romu un Rietumus. Bija prātīgi tos iespējami attālināt no Bizantijas impērijas un raidīt uz tā valdnieka ganībām, kurš jau visu bija zaudējis. Viņš nolēma sūtīt Teodoriha ostrogotus pret Odoakra eruliem.
Alarihs piederēja pie balthu dzimtas, Teodorihs bija cēlies no tikpat slavenas dzimtas — no svētajiem amaliem. Saskaņā ar klasisko shēmu, viņš bija pavadījis bērnību Konstantinopolē kā ķīlnieks un tur iemīļojis idejas un filozofiju. Tomēr tiek apgalvots, ka viņš nekad nav pratis rakstīt un parakstam izmantojis zelta asmeni ar caurumiem, kuru kontūras apvilcis ar zelta stilo. Viņam nebija nekādas vajadzības mācīties politiku un kara mākslu: tās viņš zināja kopš dzimšanas. Ar pirmajām sadursmēm Ziemeļitālijā amals trīsreiz sakāva Odoakru — pie Izonco, pie Veronas un, beidzot, pie Adas. Teodoriha leģenda, kas gadu simtiem pastāvēja ģermāņu pasaulē un sagatavoja ceļu Hoenštaufeniem un imperatoram Fridriham II, jau veidojās barbaru sakaitētajā iztēlē, kuru apžilbināja saule pār Itālijas ielejās dusošajām pilsētām. Kā no elles izniris, milzis ar gaišu ādu un zilām acīm, jādams baltā zirgā, viņš devās uzvarošās cīņās un nebeidzamās medībās, kas šausmās lika drebēt zemniekiem, kareivjiem, tirgotājiem un jaunavām: tas bija Dltrihs no Bernes, tas ir, Teodorihs no Veronas, kura uzvarošais tēls vēl tagad mājo visā Veronas vecpilsētā, kas plešas Adidžes abos krastos ap Pjetras tiltu. Tur, upes malā, kur Teodorihs lika uzcelt savu pili, viss atgādina par uzvarētāju, runas par kuru auga augumā un beigās— pirms pusotra gadu tūkstoša — gandrīz precīzi tūkstoš trīssimt gadu pirms 1789. gada Parīzes vasaras, kas mainīja tik daudz ko, tikai pretējā virzienā, Natalī de Noajas un Izaka Lakedema dzīvē —, par to atgādina pat no dzelzs un koka darinātais būris, kurā Odoakrs turēja Dēmetriju.
♦