Kā butu, ja mēs aizbrauktu uz Veronu? — Marija ieteicās, skatīdamās debesīs.
Tā tiešām bija laba doma. Mēs dosimies turp visi trīs. Simons Fusgcngers ieteica no Venēcijas līdz Veronai iet kājām.
— Tas nav pārāk tālu, — viņš nomurminaja.
Mēs devām priekšroku mašīnai, ko biju atstājis garāžā Romas laukumā, kas ir paradīzes elle un Venēcijas priekštelpa. Diena vēl bija rīta puse, kad iebraucām Veronā.
Vai pazīstat Veronu? Sarkana un okerīga, balta un sārta, atbalstījusies uz pakalniem Adidžes ielokā, mums pilsēta likās brīnumaina: tā savus krāšņumus glabā, nevis izplāj apskatei, ta tos slēpj klusumā, mierā un cieņā. Marija vēlējās redzēt visu: Erbes laukumu, kur tirgus ar dārzeņiem, augļiem, lauku puķēm, ceļojošiem pārdevējiem un saulsargiem bija ieņēmis senā romiešu foruma kaujas ratu vietu, Sinjorijas laukumu, kas atgādināja baložu iekarotu salonu, arēnas, kur dāmas, kas reizēm bija mazliet par daudz tuklas, naktis dziedāja Verdi ārijas, balkonu, kur Romeo rāpās pie Džuljetas, kurai vēl nebija pilni piecpadsmit gadi un kura nemācēja atšķirt cīruļa dziesmu no lakstīgalas pogošanas, kapus, ko Skaligers ērtības labad bija licis uzcelt starp viņu pili un kapelu, brīnumaino Džardino Džusti, ko Džusti del Džardino bāztin piebāzis ar cipresēm un labirintiem. Bet Marijai vairāk par visu patika Bra Molināri laukumiņš — pavisam mazais, tūristu autobusu gandrīz vēl neskartais laukumiņš mazliet atstatu no upes krasta starp Pētera tiltu un Svētās Anastasijas gotisko apsidu — s.ija baznīcā uz kādas kapelas sienas mirdz balta zirga milzīgā pēcpuse, ko Pizanello uzgleznojis Svēta Jura un princeses priekšplānā.
Marija ilgi stāvēja, atspiedusies pret margām, un vēroja upi, kas plūst paugura pakājē. Pa kreisi iznirst romiešu būvētais Pētera tilts, kam viduslaiki piešķīruši balsta torni. Upei un tiltam otrā pusē pakalna piekājē joprojām pastāv Augusta laikā uzceltā romiešu teātra drupas, kurām pāri slienas Svētā Džirolamo klosteris un tā mūris. Pāri drupām un klosterim paceļas Svētā Pētera pils, kas uzbūvēta uz vecas Viskonti pils drupām. Tieši tur pēc Augusta un pirms Viskonti bija Teodoriha rezidence laikā, kad viņš cīnījās pret Odoakru un uzvarēja to.
— Tātad tas ir te, kur jūs…
— Jā, tiešām, — Simons vienkārši atbildēja. — Viss, protams, ir stipri mainījies, bet upes licis ir tāds pats, un pat pakalns nav izkustējies no vietas. Daudzi cilvēki te gājuši garām un vērojuši upi un pakalnu tāpat kā jūs.
— Jūs gan daudz ko esat pieredzējis, — Marija teica.
— Tā jums tikai liekas, — Simons atbildēja. — Tas ir vienīgi piliens jūrā. Te, tāpat kā citur, varbūt mazliet vairāk nekā citur, jo Verona ir tirdzniecības un karu krustceļos, cauri gājusi vesela pasaule: etruski, gaili, romieši, ostrogoti, lombardi un franki, svētās impērijas almāni, venēcieši un austrieši. Vairāk nekā iespējams, ka Katuls un Vitrūvijs, Fridrihs II un bars imperatoru, ka visa Skaligeru un Viskonti ģimene, Veronēze un Pizanello, un Šatobriāns, un Meternihs un vēl nezin cik citu — pazīstamu un nepazīstamu — ir nākuši uz šejieni pastaigāties pie upes un apbrīnot to, ko pašlaik apbrīnojam mēs. Daudzu gadsimtu gaitā Verona ir kļuvusi aizvien skaistāka: te celti tempļi, teātri un pilis. Un tad Verona sākusi attīstīties un nevis kļuvusi aizvien skaistāka, bet pagājušā gadsimta vidū, tāpat kā visas pasaules pilsētas, pamazām sākusi skaistumu zaudēt. Nav gudri liet asaras un atkārtot nodrāztās patiesības par skaistuma iznīkšanu: pasaule nav radīta tikai tādēļ, lai kalpotu skaistumam. Mana tēva namā ir daudz istabu, un lielākā daļa no tām ir neapšaubāmi neglītas.
— Man patīk, ja tās ir glītas, — Marija mazliet pūcīgi teica.
— Man arī, — Simons piebalsoja, — bet jādzīvo tomēr ir visiem…
— Vai tiešām? — Marija jautāja.
— Tiešām! — Simons atbildēja. — Jūs pasaulē neesat viena. Un visi nevar dzīvot romiešu villās vai renesanses pilīs. Vēstures gaita var arī nebūt gājiens pretī skaistumam.
— Un kāds tad ir šī gājiena mērķis? — Marija jautāja.
— Ja es to zinātu! — Simons atbildēja. — Nekas man nav svešāks par sistēmas garu. Manuprāt, muļķi ļoti daudz nodarbojas ar nākotni tāpēc, ka par to var sacīt vienalga ko. Pastāv pat iespēja, ka viņi pasaka taisnību. Bet tā atklājas tikai nejauši. Vairāk noteiktības ir pagātnē, vairāk prasīguma — tagadnē. Es eju pa pasauli, es to apbrīnoju, tā mani uzjautrina, tā rada žēlumu. Bet es nezinu, kurp tā iet. Protams, uz savu galu. Daudzi jums sacīs, ka tā virzās uz saprātu, taisnīgumu, uz lielāku apzinīgumu. Uz izpratni? Par to es mazliet šaubos. Katrā ziņā ne uz viedumu. Noteikti ne uz skaistumu. Un tomēr—uz zinātni un zināšanu. Vislielākie neprašas mūsdienās par Visumu zina vairāk, nekā zināja senlaiku zinātnieki. Mēs ciešam mazāk, dzīvojam ilgāk, dodamies uz citām pasaulēm, strādājam, lai būtu laimīgi, lai būtu vareni un lai izraisītu katastrofas. Varbūt pat savu bojāeju. Prāta spēkam nekas nav neiespējams. Bet es nezinu, ko tas grib. Baidos, ka tas pats nezina, ko mums gatavo. Vēstures jēga atklājas tikai tad, kad vēsture ir beigusies.
Marija bridi klusēja. Viņa nolūkojās upes plūdumā. Un tad pajautāja:
— Cik cilvēku ir dzīvojuši virs Zemes, kopš tie dzīvo virs zemes?
— Cik cilvēku?… Ak, viss atkarīgs no tā, ko sauc par cilvēkiem. Manuprāt — sešdesmit līdz simt miljardi. Labi, es jums patikšu skaitli: astoņdesmit miljardi, vai tas jūs apmierina?
— Augstais Dievs! — Marija iesaucās.
Pirms atgriezāmies Venēcijā un Bučintoro pansijā, kurp steidzos, lai uzrakstītu rindas, ko nupat izlasījāt, iegriezāmies Vičencā. Aiz antīkā teātra slējās pirmais modernais teātris — Vitrūvija iedvesmots, Palladio izplānots, universālas arhitektūras idejas apmātā Skamoči pabeigts, tas Marijai patika ar savām nišām un statujām, ar kolonnām, šķietamajām durvīm un gleznotām perspektīvām, kurās sajaucās telpa un laiks.
♦
Viņi ceļoja caur Modonu — seno Metonu, caur Tripoli, Mistru un Spartu, caur Megaru un F.leisinu, un Atēnām, un gar Sūnija zemesragu. Visur Rene sirdi un prātu pāršalca bezgalīgas atmiņas. Turklāt viņš bija dzejnieks, mīlētājs un melis, tāpēc viņš reizēm tās pat sacerēja. Visneticamākais ir tas, ka izgudrotās atmiņas reizēm bija pareizās. Viņš runāja par notikumiem, ko visi bija pilnīgi aizmirsuši, un par izpostītām pilsētām, kuras viņš nevarēja apmeklēt. Daudzi vēsturnieki ir pētījuši šo paradoksu un pavisam vieglprātīgi pieņēmuši, ka tā ir nejauša sakritība, vai arī dziļā nopietnībā apgalvojuši, ka ģēnijs atmodina pagātni tāpat, kā tas pareģo nākotni. Patiesība ir vienkāršāka: ar pienācīgo smalkjūtību un vienkāršību īzaks Lakedems, a/ujsŽiljēns Potelēns, alias Kartafils, alias utt. pačukstēja Šatobriānam, kas šajos stāstos saskatīja tikai kvēli, pats savu noslēpumainā pasaules apceļotāja, iedvesmotā klaidoņa, piespiedu soļotāja un profesionālā ceļavīra pieredzi.
Tā nav nejaušība, ka Šatobriāna Mocekļi nāca klajā divus gadus pēc ceļojuma pa Vidusjūru. Visās literatūras vēsturēs ir apgalvots, ka Šatobriāns devies uz Atēnām un Jeruzalemi meklēt tēlus. Tāpat visi konstatē, ka Atalas un Ceļojuma autora — ar fantāziju apveltīta un vairāk par Morānu steidzīga ceļotāja vērojumi ir apšaubāmi. Kā abus apgalvojumus samierināt? Kur radušies neskaitāmie fakti, uz kuriem būvēti Mocekļi? Bet piepeši viss kļūst žilbinoši skaidrs, ja atceras piedzīvojumu, kas veselu gadu — no 1806. gada jūlija līdz 1807. jūnijam — atstāja Šatobriīnu vienīgi par Žiljēnu Potelēnu pārkristītā īzaka Lakedema sabiedrībā. Šajā sajūsmas un tapšanas gadā svarīgs ir nevis tas, ko Mocekļu autors redzēja, jo viņš, tāpat kā gandrīz visi lielie ceļotāji, neredzēja gandrīz neko, bet gan tas, ko viņš aizrautīgi klausījās.