Par ko tad viņi abi — dižais katoliskais dzejnieks un nolādētais baskājis — sarunājās uz kuģu klājiem, nejaušās viesnīcās, braucot gar Grieķijas, Turcijas un Ēģiptes piekrasti, karavānās, kurām viņi pievienojās un bezgalgarajos vakaros, kad palika divatā? Jūs, protams, to zināt: par Romas impēriju, par kristietības rašanos, par Neronu un cirka spēlēm, par Iekšējo jūru, no kuras cēlusies pasaules vēsture un kuru Kartafils ir šķērsojis visos virzienos. Par visu to, kas veido Mocekļu pamatu. Šatobriāns ir ģēnijs. Viņa vienīgā vājība — lepnība un varbūt iedomība. Viņš nekad neatklās, par ko ir pateicību parādā savam kalpam īzakam, ko viņš sauca par Žiljēnu. Un ir pilnīgi iespējams, ka viņš pats to nekad nav apzinājies. Katram skaidrs, ka vikontu ir apstulbinājusi sava diženuma apzināšanās.
Ikviens, kas prot lasīt starp rindām, ir jau sapratis, ka Žiljēns Potelēns par to ir atriebies ar gudrību, kas tiešām liekas pārsteidzoša, ja pieņem, ka ar to bijis apveltīts virējas brālis. Pagājušā gadsimta pirmajos gados rakstītprasme, izglītība un talants nebija tik plaši izplatīti kā tagad. Var sacīt, ka īzaks Lakedems ir vēlējies ar savā ziņā neredzamu tinti pierakstīt humoristiskas un tomēr nopietnas atziņas par savām līdztiesīgajām attiecībām ar saimnieku un par tuvību, kādā dzīvojis ar sava laika slavenāko rakstnieku, — tuvību, kurā nav rūgtuma, bet nav arī pielaidības. Visu ceļojuma laiku no Venēcijas līdz Andalūzijai, cauri Grieķijai un Svētajai Zemei, kamēr Šatobriāns klausījās ceļabiedra stāstos, par Žiljēnu Potelēnu pārtapušais īzaks Lakedems, paredzot savu darbu nākotnē, ik sīkumu pierakstīja personiskajā dienasgrāmatā.
— Man jau sen bija vēlēšanās rakstīt, — Simons teica.
— Ak jā, runa jau bija par slaveno manuskriptu, ko Erasms noraidīja, vai ne? — Marija ieminējās.
— Tieši tā, — Simons atbildēja. — Es mēģināju ko citu.
— Ar savu vārdu? — Marija jautāja.
— Kādu vārdu? — Simons smiedamies pārjautāja.
— Es nezinu, — Marija atbildēja. — Jādomā, ka ar vienu vai citu.
— Jūs būtu ļoti pārsteigti, ja zinātu, ar kādu vārdu esmu publicējis savas grāmatas un kam esmu kalpojis par nēģeri.
Un viņš sāka smieties.
Tagad, stāvēdams ūdens malā pie Jūras muitas, viņš ļāva vaļu humoram un inscenēšanas garam. Viņš lēkāja no vienas puses uz otru, mainīja balsi un gandrīz vai izskatu, mūsu izbrīnā ieplesto acu priekšā viņš bija reizē vikonts Šatobriāns un viņa kalps, Šatobriāns un viņš pats. Mēs vairs nebijām Venēcijā, mēs tuvojāmies Atēnām, kuģojām gar Turcijas krastiem starp Konstantinopoli un Jafu, mēs tālumā ieraudzījām Jeruzalemes mūrus, pārcietām vētras trakojošā jūrā. Vai viņš izdomāja to, ko stāstīja, vai viņš pēc atmiņas citēja Šatobriāna Ceļojumu un savu dienasgrāmatu? Kā lai to zina! Viņš deklamēja bez aizķeršanās un uzjautrinājās no sirds.
Šatobriāns. Tagad redzu savā atmiņā Grieķiju kā vienu no tiem spožajiem apļiem, kādus reizēm ierauga, aizverot acis. šajā noslēpumainajā vizmā ierakstās smalkas un brīnumainas arhitektūras drupas, ko vēl spožāku vērš nenosakāms mūzu starojums. Kad atkal ieraudzīšu Himēta timiānu un lauru kokus Eirotas krastos? Izaks-Žiljēns. Kungs, kas zirga mugurā bija aizmidzis, nokrita un nepamodās. Šatobriāns. Visur skanēja mandolīnas, vijoles un liras. Cilvēki dziedāja, dejoja, smējās un skaitīja lūgsnas. Visi juta sirdi prieku. Man sacija: "Jeruzaleme!" — un rādīja uz dienvidiem, un es atbildēju: "Jeruzaleme!" Izaks-2iljēns. Mums bija sava pārtika un virtuves piederumi, ko es nopirku Konstantinopolē. Turklāt man bija krietns krājums citas provīzijas, ko iedeva sūtņa kungs, — ļoti gardi sausiņi, šķiņķi, desiņas un servalē; tur bija arī dažādu šķirņu vīns, rums, cukurs, citroni, pat hinīna vīns pret drudzi. Vairākas dienas piedzīvojām sliktu laiku, un sievietes un bērni jutās slimi un vēma visās malās. Šatobriāns. Bangās, uz viļņu svaidītā kuģa pavadītās naktis nebija neauglīgas; nākotnes nedrošība apveltī katru lietu ar tās īsto vērtību: zeme, ko vēro no bangainas jūras, atgādina dzīvi, kurā noskatās mirstošais. Īzaks-Žiljēns. Ja vakarā manījām, ka mūs gaida grūta nakts, es sagatavoju punšu. Vienmēr to vispirms pasniedzu stūrmanim un viņa četriem matrožiem, pēc tam ielēju kungam, virsniekam un pats sev.
Iepretī Dodžu pilij un Svētā Jura salai, ko varēja tumsā nojaust, Simons Fusgengers mētājas te pa labi, te pa kreisi. Viņš brīžiem ir Šatobriāns un Potelēns, dons Kihots un Sančo Pansa, Puntila un viņa kalps Mati, Kungs un viņa dziesma. Mēs reizē esam kino, abstraktās mākslas, kristīgās demokrātijas un komunisma Venēcijā un Atēnu drupās vai Fridlandes, Auerštetas un Jēnas kauju laika Jeruzalemē. Balzaks un Viktors Igo vēl tikai mācās lasīt. Stendāls ir piekomandēts impēriskās armijas kara komisāriem. Valerī un Klodels jau ir pārvērtušies — katrs pēc savas izvēles — par sēklu un par pelniem. Aragons apdzied Staļinu un raksta Svēto nedēļu.
1807. gada 30. martā kungs — joprojām ar Izaku-Ziljēnu pie sāniem — izkāpj krastā Alhesirasā. Natalī! Natalī!
♦
Uzvarēts, uzvarēts un vēl trešo reizi uzvarēts Odoakrs galu galā patvērās Ravennā, kur bija nocietinājies. Teodorihs, iepriekš nostiprinājies Veronā un sagaidījis vestgotu papildspēkus no Pāvijas, uzsāka Ravennas aplenkšanu. Aplenkums ilga tris gadus. Starp aplenktajiem un aplencējiem, starp eruliem un ostrogotiem, starp Odoakru un Teodorihu sakarus uzturēja Dēmetrijs.
Kopš Trojas kara līdz Sevastopolei un Staļingradai aplenkšanas māksla, ko dēvēja skanīgajā poliokretikas vārdā, tāpat ka mīlestība, teoloģija, svētki un spēles, kā tēlniecība, mūzika, epopejas vārsmās, galma revolūcijas, gari jūras ceļojumi, aizvien ir bijusi viena no cilvēku mīļākajām nodarbēm, meklējot nezin ko un vēl — laupījumu. Kad Teodoriha virsnieki, kas ieradās uz sarunām pie Odoakra armijas pavēlniekiem, ciešā apsardzībā tika ievesti iekšpus nocietinājumiem, Dēmetrijs, kurš prata lasīt un rakstīt un runāja visās valodas, piedalījās sarunās; tās drīz vien noveda strupceļā. Viņa gudrība, zināšanas, apdavinātība un arī dīvainība saistīja ostrogotu uzmanību. Kamēr kareivji uz pilsētas mūriem cits citu apkāva, ostrogoti un eruli apmainījās ar dāvanām, ar kurām pauda savu bezkaunību un nicinājumu. Aplencēji sūtīja uz Ravennu ratus ar sapuvušiem dārzeņiem un augļiem, ap kuriem plūcās izbadušie pilsētnieki, bet eruli sūtīja ostrogotiem mucas ar verdošu eļļu, lai liktu saprast, kas viņus gaida, ja viņi iedrošinātos uzbrukt pilsētas mūriem. No vienas tadas mucas ostrogoti reiz izbrīnā ieraudzīja izlienam Dēmetriju.
Kad virsnieks, kas Ravennā bija ieradies uz sarunām un tādēļ Dēmetriju pazina, aizveda to pie Teodoriha, Dēmetrijam nebija daudz jānopūlas, lai iegūtu ostrogotu vadoņa uzticību. Trīs gadus ilgs aplenkums ir grūts pārbaudījums gan tiem, kas stāv pie pilsētas mūriem, gan tiem, kuri mīt aiz šiem mūriem. Dēmetrijs neapmierinājās ar to, ka kļuva par ģenerāļu informatoru, par Teodoriha sekretāru un rakstītāju visiem barbariem. Viņš darīja kaut ko vēl labāku: rīkoja svētkus, stāstīja dažādus notikumus, smīdināja un arī raudināja viņus.
Viņš stāstīja par Romu un Neronu, stāstīja par Jeruzalemi un senjora Kristus nāvi, stāstīja par vestgotu karali un Alariha apbedīšanu Busento upes sausaja gultne. Ostrogotu karotāji ap lielajiem ugunskuriem aizrautīgi klausījās slavinājumus slavai un mīlestībai, nāves poēmas, pilnas niknuma un trokšņa, kas cēlās pret nakts debesīm. Vadoņi, protams, bija gudrāki par vienkāršajiem kareivjiem, viņi zinīgi purināja galvu un lāgā neticēja stāstiem, kas acīmredzot bija izdomāti un radušies Odoakra kādreizējā gūstekņa auglīgajā iztēlē.