Aplenkšana vilkās garumā. Nedz vieni, nedz otri nespēja gut izšķirošu pārākumu. Teodorihs jau prātoja par aplenkuma atcelšanu. Dēmetrijs viņam piedāvāja pēdējo mēģinājumu un lūdza atļauju atgriezties Ravennā, lai satiktos ar Odoakru.
— Ko tas dos? — Teodorihs jautāja.
— Mēs par viņu nekā nezinām, — Dēmetrijs atbildēja. — Iespējams, viņš tāpat ir zaudējis dūšu kā tu un nolēmis padoties? Būtu pavisam muļķīgi iet projām, ja viņš patlaban gatavojas zaudēt.
— Ja tā nav, viņš tevi nogalinās.
— Viņš mani nenogalinās, — Dēmetrijs sacīja. — Ļauj man iet. Ar ko gan tu riskē?
Dēmetrijam izdevās atgriezties Ravennā, satikt Odoakru un sarunāties ar viņu. Kā jau viņš bija domājis, erulu stāvoklis bija vēl bēdīgāks nekā ostrogotu stāvoklis. Viņu pretošanās spēja bija izsīkusi. Pēc trīs gadu posta, bada, epidēmijām un bailēm visi alka miera. Odoakrs dusmojās, ka Dēmetrijs pārgājis pie ostrogotiem. Viņš nikni viņu lamāja un lādēja. Pēc tam abi ilgi sarunājās divatā, un Dēmetrijs tika sūtīts atpakaļ pie Teodoriha.
— Kā tad ir? — amals viņam jautāja.
— Zini, es viņam atdevu pusi no tā, uz ko tu varēji cerēt, — Dēmetrijs atbildēja.
— Kā! — Teodor ihs iesaucās.
— Tavā vārdā, — Dēmetrijs teica.
— Manā vārdā!
— Sacīju, ka esmu pilnvarots runāt tavā vārdā.
— Vai tu esi traks?
— Viņš šķobījās, bet galu galā piedāvājumu pieņēma.
— Viņš ir traks, — Teodorihs sacīja, rādīdams ar pirkstu uz Dēmetriju un gluži kā teātri pagriezdamies pret tuvāko virsnieku.
— Viņš man uzdeva tevi sveicināt un nodot viņa ielūgumu ierasties Ravennā un stāties viņam blakus.
— Es ne vārda nesaprotu no tavām runām, — Teodorihs pārskaities sacīja. — Toties tagad man ir skaidrs, kāpēc Odoakrs senāk lika tevi iekalt važās un iesprostot būrī. Man arī gribas…
— Varbūt tev gribas mani apbērt ar zeltu, iecelt par savu pastāvīgo un pilnvaroto sūtni vai uzticēt man valsts pārvaldīšanu?
Sastapies ar tik lielu pārdrošību, Teodorihs sāka smieties un ērtāk atlaidās krēslā.
— Nu, tad stāsti! — viņš teica.
Dēmetrijs visos sīkumos izklāstīja savu misiju un sarunas. Viņš drīz pamanījis erulu fizisko un morālo pagurumu. Viņš piedāvājis Odoarkam izbeigt brāļu karu pret Teodorihu un dalīties ar viņu Itālijas pārvaldīšanā. Odoakrs, lai saglabātu cieņu, izlicies svārstāmies. Tad viņš pietvēries šim necerētajam piedāvājumam.
— Necerētajam — to nu tu pateici pareizi, — norūca Teodorihs.
— Vārds tiešām ir pareizais, — Dēmetrijs sacīja.
— Tev, — sacīja Teodorihs.
— Tev, — sacīja Dēmetrijs.
— Viņam, — sacīja Teodorihs. — Man piedāvājums, ko tu esi izteicis manā vārdā, ir apkaunojošs un nepieņemams.
— Tev necerēts, — Dēmetrijs sacīja.
— Un viņam? — Teodorihs ierēcās, paliekdamies uz priekšu.
— Viņam? — Dēmetrijs pārjautāja. — Viņam tas nozīmē nelaimi.
— Mana pacietība ir galā, — niknojās Teodorihs. — Es…
— Senjor, — Dēmetrijs teica, — es tev izlūdzos vēl vienu laipnību.
— Vai kā atlīdzību par tavu muļķību?
— Es gribētu…
— Ko tad vēl?
— Es gribētu palikt ar tevi divatā.
Teodorihs, kas nepacietībā kūsāja un ar grūtībām valdīja niknumu, lika visiem iziet laukā. Pēc tam, pievērsies Dēmetrijam, viņš ļāva dusmām vaļu.
— Izbeidz spēlēties ar vārdiem, kā esi ieradis. Vai tu esi zaudējis saprašanu? Tad jau labāk pārtraukt aplenkumu un sagaidīt labākus laikus Veronā vai Pāvijā, nekā atdot Odoakram, ko esmu trīsreiz uzvarējis, pusi no Itālijas, kurā esmu nolēmis valdīt viens pats. Atzīstos, es no tevis biju gaidījis ko prātīgāku nekā tādas muļķības un tādu gļēvulību, no kuras man tādā vai citādā veidā ir jāizkuļas. Ja spēj, mēģini saprast: kad es vēlēšos — un es vēlos jau tagad — atteikties no solījuma, ko esi devis manā vārdā, man būs tikai viena izeja — upurēt tevi.
Klausīdamies šajos draudīgajos vārdos, Dēmetrijs tikai pasmaidīja.
— Tu esi muļķis, — Teodorihs sacīja, — bet tu nebaidies.
— No kā lai es baidītos? — Dēmetrijs jautāja.
Un, piegājis pavisam tuvu amalam, viņš, spēcīgi žestikulēdams, jo bija dienvidnieks šajā no ziemeļiem nākušo cilvēku vidū, sāka runāt pavisam klusām.
♦
katrs noslēpums ir brīnums. "Nav reibinošāka vīna par noslēpumu," Aragons raksta. "Nav nekā brīnumaināka par zināšanām, kurās ne ar vienu nedalās." Iespējams, visa pasaule nav nekas cits kā liels noslēpums. Un, kad vairs nebūs neviena, kas mūs atcerēsies, viss, ko uz šīs Zemes esam domājuši un darījuši, kļūs par izgaisušu noslēpumu.
Izaka Lakedema un viņa kunga vikonta de Šatobriāna ceļojums uz Spāniju bija labi glabāts noslēpums. Gandrīz visas sievietes, kas bijušas Renē dzīvē, tādā vai citādā veidā, spilgtāk vai mazāk spilgti apgaismotas, parādās Aizkapa atmiņās. Tur jūs atradīsiet Šarloti Ivu, Buņē mācītāja — erudīta un dzērāja — meitu, Polīnu de Bomonu, kas ieradās nomirt Roma — klusiba un slepenibā: "…es klepoju mazāk, bet laikam tāpēc, lai nomirtu bez trokšņa," — viņu pametušā ģēnija un lempja rokās. Tur atradīsiet Lisilu — māsu, kas neprātīgi iemīlējusies brālī, protams, Selestu — mūžam krāpto un tomēr triumfējošo laulāto draudzeni. Tur atradīsiet Žiljetu Rekamjē, viņas noslēpumu un valdzinājumu, kas Renē sadrumstalotībai un viņa sirds trakošanai piešķir vienotību. Bet tur nav ne pēdu no atmiņām par Natalī de Noaju un par viņu satikšanos Granadā. Ceļojums uz Spāniju ir noslēpums, kas zināms tikai Natali de Noajai, izakam Lakedemam un Šatobriānam.
Noslēpumam vajadzīgs melis. Dārgais vikonts melo viegli. Vienīgi Molē — nejaukais Molē varbūt kaut ko nojauš. Selestai — tas pats par sevi saprotams —, bet arī Žubēram, vistuvākajam draugam un visintīmākajai uzticības personai, katoliskais dzejnieks melo aizgūtnēm. Viņš baidās, ka Selesta, kas nodarbojas ar labdarību un žēlsirdību, varētu iedomāties viņam pievienoties pie Kristus kapa, tāpēc viņš neraksta ne tikai par ceļojumu uz Spāniju, bet arī par ceļojumu uz Svēto zemi.
Šatobriānam bija brīnumaina māsīca, kuru sauca par de Talarī kundzi. Viņa tik ļoti kopa ģimenes garu, ka, atraitne būdama, apprecēja savu znotu, kas arī bija kļuvis par atraitni. Un vīra prombūtnē viņa, pārliecināta, ka vīrietim jāatrodas viņai blakus veselības apsvērumu dēļ, lika iešūt savu radinieku maisā un noguldīt savā gultā. Nākamajā rītā mostoties, Simons stāstīja, smiedamies mazliet par skaļu, viņa lika kalpotājiem pārliecināties, ka maiss nav atārdīts. "Ja satiekat manu sievu," Šatobriāns rakstīja de Talarī kundzei, "neko nestāstiet viņai par manu ceļojumu uz Sīriju, jo tas var viņu izbiedēt." "Es nupat saņēmu vēstuli no mūsu dārgā ceļotāja," Selesta raksta Žubēram. "Viņš stāsta, ka šķērsos Peleponēsu un, kad būs apskatījis Spartu, Argosu, Arkādiju un Atēnas, kuģis viņu vedīs uz Konstantinopoli, bet no turienes viņš atgriezīsies Francijā. Vai viņš būtu aizmirsis Jeruzalemi?"