Ari Natalī melo. Viņa raksta kādai savai māsīcai: "Jūs, dārgā draudzene, droši vien jau visos sīkumos zināt jaunumus par de Šatobriāna kungu, taču es arī gribu Jums par viņu pastāstīt. Viņš jūtas ļoti labi, ir uzbarojies, mazliet par daudz iededzis, bet tik dzīvespriecīgs un atpūties, it kā neko nebūtu darījis." — Pie joda! — Simons iesaucās, — tas biju es, kas visu darīja! — "Viņš par Jeruzalemi runā kā par Monmartru. Pēc pāris dienām viņam jāiegriežas te; es viņu negaidu, jo man tik steidzīgi jāatgriežas, ka nevaru kavēties ne dienu." — Mele! — Simons teica. — Viņa vikontu gaidīja astoņus mēnešus.
Gandrīz tajā pašā laikā, kad Šatobriāns izkāpa Spānijas krastā, Parīzē tā saucamajās labi informētajās aprindās, kas bija neizsīkstošs baumu un nepatiesu ziņu avots, runāja, ka šatobriāns cietis katastrofā un ka viņa kuģis gājis bojā ar visu, kas uz tā bijis. Kantori jau gatavojās dot ziņu avīzēm un šķietamajai atraitnei. To nepieļāva pats imperators: viņš acīmredzot nevēlējās lieki satraukt de Šatobriāna kundzi. Vēlāk Selesta, kaut ari nekļuva par atklātu bonapartisti, vienmēr jutās pateicīga imperatoram par viņa iejaukšanos. Iespējams — tāpēc, ka lielākā daļa vira mīļāko, kuras viņa sauca par "kundzēm", ar Natalī de Noaju priekšgalā bija rojālistu pusē, viņa izturējās iecietīgi pret ģeniālo uzurpatoru, kas bija viņu aizstāvējis. Selesta pilnīgi pamatoti domāja, ka diezin vai Burboni būtu bijuši tikpat smalkjūtīgi pret kādu draugu, cik smalkjūtīgs bija Napoleons pret savu ienaidnieku.
Šajā Šatobriāna dzīves posmā ir tumša josla. No brīža, kad, ūdeņus atstājis, aizrautīgais ceļotājs izkāpa Alhesirasas krastā, visi viņa biogrāfi sāk stostīties. Kā gan lai viņi tiktu skaidrībā biezajā miglā, kurā Natalī, Renē un Izaks Lakedems bija ar tādu neatlaidību un tik veiksmīgi ietinuši savas gaitas? Nav tāda literatūras vēsturnieka, kas nebūtu prātojis, kā un kur Natalī un Renē galu galā satikušies. Taču patiesība kā vienmēr ir bībeliski vienkārša: tas bija Izaks Lakedems, kas Šatobriānu, savu tābrīža saimnieku, aizveda pie viņa mīļākās Natalī de Noajas, no kuras, dodoties uz Venēciju, bija saņēmis visskaidrākos norādījumus un visstriktākās pavēles.
— Tas bija kā teātrī. Jūras mainīgā laime liedza mums precīzi noteikt dienu, kad izkāpsim Spānijas krastā. Es zināju un nevienam neteicu, ka de Noaja kundze, sākot no 12. aprīļa, katru vakaru zīmēs un mūs gaidīs Granadas Alhambras Lauvu pagalmā. Turp man bija jāaizved ģēnijs, kad viņš būs pārvarējis šķēršļu joslu. Alhasirasas ostā mēs izkāpām 30. martā. Tas bija daudz par agru. Mēs tik ātri bijām skrējuši cauri visiem Austrumiem, gandrīz neko neredzēdami, drāzdamies no drupām uz drupām, tā deguši nepacietībā beidzot ķerties pie kaut kā nopietnāka, tas ir, pie mīlestības, ka, par spīti vētrām un bezvējam, Spānijā bijām nonākuši par agru.
Man vajadzēja divpadsmit dienas kaut kā izklaidēt savu ceļabiedru, kas dīdijās aiz nepacietības. Izdomādams visdažādākos ieganstus, es viņu vadāju pa Kadisu, pa Kordovu un Anduharu. Jūs jau varat iedomāties, kāds ir iemīlējies vīrietis, kas astoņus mēnešus pavadījis uz ūdens un tuksnešos: ik uz soļa viņš iztēlojās satikšanos ar Natalī. Šaurajās, baltajās ieliņās, kas pamazām ved uz Kordovas mošejas mistisko apskaidrību, viņš visur nojauta seju un siluetu, par kuru tik daudz bija sapņojis. Un pašā mošejā, šajā neskaitāmo kolonnu mežā, kur top katedrāle, viņš gaidīja, ka aiz katras no septiņiem vai astoņiem simtiem kolonnu vai pie trīskāršās ieejas svētvietā ar marmora kupolu un zelta mozaīkām ieraudzīs gandrīz jau izdzisušo un tik ilgoto tēlu.
Beidzot, 12. aprīlī, no Bībeles iznirušais vadonis veda sev līdzi citu Fileasu Fogu, kas bija tik maz apveltīts ar britu saltumu, cik vien iespējams; tā mēs abi iegājām Granadas Alhambrā — arābu valdnieku sarkanaja pilī. Lūk, arkas, terases un laukumi. Ātri izgājām cauri Taisnības vārtu velvei. Gājām gar torņiem un mūriem, steidzāmies cauri dzīvžogu ejām, no kuram pret debesim šāvās cipreses. Baseinu laukumā mēs pat aci neuzmetām Karlosa Piektā pilij vai Darro gravai tālu lejā, puķu dobēm un krūmu masīviem. Mēs steidzāmies un steidzāmies. Mēs traucāmies uz Alkazaru un uz Miršu pagalmu.
Pagalms pēc pagalma, dārzi un velves, un sargtorņi. Svētības zālē neuzkavējāmies ne mirkli. Nekas nesaistīja mūsu uzmanību Sūtņu zālē ar tās balkonu logiem un brīnumaino skatu uz Veco cietoksni un Albaicinā ar tās bezgalīgi atkārtoto arābu uzrakstu, ko man nebija laika pārtulkot trauksmes pārņemtajam svētceļniekam: Uzvarošs ir vienīgi Dievs. Mēs steidzāmies, mēs nekavējāmies ne mirkli. Vēja spārniem traucāmies cauri Kristīto arābu zālei. Piepešu mūsu priekšā pavērās pavisam baltais Lauvu pagalms ar izmargotajiem kolonnu kapiteļiem un strūklaku vidū. Un tur rietošās saules staros bija viņa.
— Vai viņa bija tur? — Marija jautāja.
— Viņa bija tur, — Simons atbildēja. — Viņa gaidīja.
Vienā no galerijas stūriem zem paviljona ar piramīdveidīgu jumtu un nolaidenām arkām Natalī de Noaja, ģērbusies garā, gaišā tērpa, ar platmalainu cepuri galvā sēdēja pie molberta. Sākumā Izaks un Renē ieraudzīja tikai viņas neskaidro profilu, ko daļēji aizsedza zīmēšanas dēlis. Viņi to nevis pazina, bet drīzāk nojauta pēc ne ar ko nesalīdzināmās stājas. Viņa neredzēja abus atnākam, viņa nedzirdēja soļus tuvojamies. Viņa strādāja un sapņoja. Viņa zīmēja, ko redzēja un ko redzēja arī viņi — strūklaku, ažūra galerijas, burvju arhitektūras pasakaino diženumu, kas tapis no ūdens atdzīvināta tuksneša un ticības, kura satricina un maina vēsturi. Ainas pārsteigti, Izaks un Renē mirkli apstājās uz pagalma sliekšņa. Viņi pūlējās vēl mazlietiņ paildzināt šo debešķīga pārbaudījuma mirkli, kāds ir gaidīšana pēc nepacietības. Un tad Renē traucās pretī tai, pēc kuras tā bija ilgojies Akropoles kalnā un Eļļas kalnā. Natalī piepeši juta, ka tiek satverta aiz pleciem. Viņai nebija pat laika atskatīties. Molberts apgāzās. Viņa bija Renē skavās. Varēja dzirdēt vienīgi pret debesīm plūstošā ūdens urdzēšanu.
Kaisle viņus sagrāba un aizrāva bangās. Kaut kas beidzās, un kaut kas sākās. Varbūt tāpēc, ka viņi ir tālu no visa, kas viņus saista pie pagaisušās pasaules — tālu no Parīzes, Selestas, misis Ficherbertas, no Molē vai Šarla, no Žubēra un imperatora, no atmiņām par Ventimiju vai Polīnu de Bomonu, varbūt tāpēc, ka viņu jutekļus satrauc šķēršļi, pārbaudījumi un mēģinājumi, ko viņi bija papūlējušies likt sev ceļā, varbūt vienkārši tāpēc, ka debesis ir skaistas un apkārtne brīnumaina, viņiem šķiet, ka dzīve un vēsture ir koncentrējusies tikai viņu mīlestībā. Vai gan pasaulē ir vēl kas cits kā siržu kaislības? Lielajā Tā Kunga tiesas dienā mēs taču neatcerēsimies neko citu kā mīlestību. Granadas Alhambras Lauvu pagalmā Natalī un Renē ir viens otra skavās. Viņu rokas un lūpas sakļaujas.
Vientuļš, rokas uz krūtīm sakrustojis, dīvainu smaidu sejā Izaks Lakedems aitas Žiljēns Potelēns nolūkojas viņos ar skaudību: viņi viens otru mīl, un viņi nomirs. Dzīve ir mīlestības dziesma tikai tāpēc, ka tā ir nāves dziesma.
Ikviens siržu lauzējs neskaidri ilgojas savā pēdējā iekarojumā saskatīt mūžīgu mīlestību un mēģina sevi pārliecināt, ka pēc ilgiem klejojumiem beidzot ir nonācis ostā. Katra koķete cer, ka viņas manevri beidzot ir bijuši veiksmīgi un ka viņai vairs nevajadzēs pretoties apbrīnam un mīlestībai, ar kuru pietiks, lai piepildītu citus mīlestības un apbrīna apliecinājumus. Renē ir siržu lauzējs. Natalī ir koķete. Viņi Granadā piedzīvos mūžīgo kaisli un vienīgo mīlestību. Dievišķīga apkārtne — sienu un strūklaku dzidrais vieglums, ziedošie citronkoki būs dekorācija mīlestībai, kas brīnīsies pati par sevi. Izakam — tas ar greizsirdīgu rūpību sargā viņu laimi — pa gabalu sekojot, viņi ilgi staigās pa feju un valdnieku pili. Un ik uz soļa viņi pārtrauks savu neticami laimīgo gaitu, lai tālu no pasaules mestos viens otra skavās.