Vērojuši saules rotaļu cipresēs un galeriju arkās, viņi atgriezās naktī, kad spīdēja mēness. Pogoja lakstīgala. Lai kaut kā izklaidētos ilgo skūpstu laikā, kas viņam pamazām jau sāka krist uz nerviem, Izaks Lakedems kādā Divu māsu zāles kolonnā arābu rakstā iegravēja savītus viņu abu vārdus. Ar vārtnieka micīti galvā, pilns zināšanu un skaudības, mazliet žultaina apbrīna un rūgta talanta, Senbēvs apgalvo, ka līdz pat pagājušā gadsimta vidum Granadas Alhambrā noslēpumainas rokas arābu burtiem rakstīti, bijuši redzami kopā savīti Renē un Natalī vārdi.
Vēlāk kādā no saviem darbiem — Pēdējā abenserāža piedzīvojumi— Šatobriāns acīmredzot atcerējies īzaku Lakedemu un pastaigas pa Alhambru. Renē sevi sapludina ar savu drūmo biedru, kam ir tumša āda un samtainas acis, un viņš abus tēlus saliek tā, lai no tiem izveidotu arābu senjoru Abenhametu. Natalī de Noaja ir jauna spāniete — ļoti skaista katoliete.
Viņa vēlā naktī dejo ģitāras pavadījumā, dzied ļoti zemā balsī un sagroza galvas, viņa mīl ienaidnieku arābu un saucas par Blanšu: "Mēness uzlēcot neskaidri apgaismoja Alhambras pamestās svētnīcas un tukšos pagalmus. Tā bālie stari zīmēja zālienos starp puķu dobēm, uz zāļu sienām gaisīgās arhiektūras mežģīnes, kolonādes lokus, strūklaku ūdeņu un zefīra šūpoto kociņu kustīgās ēnas. Lakstīgala dziedāja cipresē, kas auga cauri sagruvušas mošejas kupolam, un atbalss atkārtoja tās žēlabas. Mēnesnīcā Abenhamets rakstīja Blanšas vārdu uz Divu māsu zāles marmora kolonnas: viņš zīmēja šo vārdu arābu burtiem, lai kādam ceļiniekam būtu vēl viena atminama mīkla šajā noslēpumu pilī."
— šitais pūslis! — Simons teica Jūras muitas pakājē. — Galu galā viņš man ir atņēmis visu: gan sievieti, gan atmiņas, gan slavu, gan mīlestību.
♦
pasakiet… — Marija ieteicās.
— Ko lai pasaku? — Simons jautāja.
— Man galu galā rodas jautājums: vai tiešām jūs tik ļoti milējāt de Šatobriāna kungu?
— Es viņu apbrīnoju, — Simons teica. — Tas ir liels rakstnieks. Un man viņš ļoti patika. Viņš bija lāga puisis.
— Vai Deica lieta nav kaut kas līdzīgs revanšam?
— Augstais Dievs! — Simons iesaucās. — Ir taču pilnīgi dabiski, ka reizēm kalps saceļas pret kungu. Vairāk par visu man patīk tas, ka vēsture progresē. Lai galu galā beigtos, vai saprotat? Un verga cīņa pret varu ir viens no visviltīgākajiem trikiem, kāds jelkad atrasts, lai to pavirzītu uz priekšu. Protams — līdz ar mīlestību. Un vēl — līdz ar zināšanu alkām, kas ne velti stāv blakus mīlestībai — vai atceraties ābolu? — un to izgudrojumam pašā Bībeles sākumā.
— Bet, ja jau pat es par to iedomājos, — Marija iesaucās, — kā var būt, ka pēc gadsimta ceturkšņa Šatobriāns nepazina savu jūras kalpu viltus Potelēnu viltus Simonā Deicā?
— Tas tāpēc, ka vikonts viņu nekad nebija redzējis, — Fusgengers atbildēja. — Viņš pazina Tjēra kungu un hercogieni de Bērī, un gandrīz visu pasauli. Es arī pazinu Tjēra kungu un hercogieni de Berī, un veselu baru citu ļaužu. Bet viņš nekad nav mani redzējis Simona Deica lomā. Toreiz nebija nedz televīzijas, nedz fotogrāfijas. Nebija pat radio, lai pazītu balsi. Kad viņš mina dubļos nožēlojamo Simonu Deicu, viņam ne prātā nevarēja ienākt, ka uz kuģu klājiem un ostmalās, Turcijā un Grieķijā, gaidās un nepacietībā viņš laiku pavadīja kopā ar šo nelietīgo blēdi, ar nekrietno nodevēju, kas vairākas visskaistākās viņa mūža dienas kalpojis — tiesa, mazliet izvairīgi un ļoti neregulāri — pie altāra un pie troņa.
— Vai jums nebūtu paticis viņu sastapt, ja viņš jūs pazītu?
— Ikvienam zināms, — Fusgengers atbildēja, — ka Simons Deics pazuda bez pēdām, kas jau vairākus gadsimtus liekas diezgan dīvaini. Iespējams, tas notika tāpēc, ka viņš nevēlējās riskēt un nejauši satikties ar Šatobriāna kungu, kura vārdu viņš arābu burtiem bija uzrakstījis uz Granadas Alhambras marmora kolonnas?
— Kāds savādnieks gan jūs esat! — Marija teica. — Jūs varat būt burvīgs, un jūs varat būt šausminoši pretīgs.
— Mīļais bērns, — Simons sacīja, — es esmu tāds pats kā visi cilvēki. Jo es esmu cilvēks. Un tāpēc, ka ikviens cilvēks ir mazliet visi cilvēki.
♦
^Jerons ar sajūsmu un gavilēm uzņēma vēsti, ka Popeja gaida bērnu. Viņš izsludināja kaujas ratu sacensības un spēles. Par gandarījuma zīmi un pateicībā dieviem viņš lika nomaitāt vēl dažus kristiešus. Ar jaunu aizrautību viņš ķērās pie pils būves Eskvilīna pakalnā — tā bija klāta ar freskām un tik grezna, ka to nosauca par Zelta namu — Domus Aurea. Tāpat kā postīšana, celšana visos laikos ir bijusi viena no pastāvīgākajām cilvēku nodarbēm. Viņi ir būvējuši būdas, torņus, tempļus, mājas, baznīcas, cietokšņus, sistēmas, bagātību, valstis, mašīnas, ratus, ceļus, lidmašīnas, kuģus un tiltus. Un tos postījuši. Lai celtu citus. Romas degšana Neronam nebija tikai aizraujošs skats. Tā deva ari iespēju uzcelt jaunu Romu, lielāku un skaistāku par veco. Zelta nama veidolā viņš jau priekšlaikus to veltīja Popejas bērnam.
Domus Aurea bija lieliska pils. Tās portiki, paviljoni, pirtis, ložas, strūklakas un dārzi pletās līdz Palatīnam vienā pusē un līdz Cēlijam otrā pusē — gandrīz simt hektāru platībā ap Eskvilīna pakalnu. Ielejā starp Palatinu un Eskvilīnu bija izrakts mākslīgs ezers, ko ieskāva grotas, kolonnas un belvederi. Ceļš ar kolonnām gar malām, kurš veda līdz nama zeltītajai fasādei, pavērās uz milzīgu, četrdesmit metrus augstu zeltītas bronzas skulptūru: tas bija pats Nerons — imperators un pusdievs.
Pili pirtis bija apgādātas ar jūras ūdeni un sērūdeni, kas tika pievadīts no Tivolī; tas plūda no pakāpiena uz pakāpienu pār mirdzošu mozaīku. Pilnības ragos paslēpti strūklotāji izplatīja rožu un jasmīnu smaržu. Vislielākās zāles griesti dienu un nakti griezās ap savu asi kā pati pasaule. Marmora sienām bija perlamutra un dārgakmeņu inkrustācijas. No koka griestiem nokarājās ziloņkaulā izgrieztas puķes. Pēc daudziem gadsimtiem renesanses laika mākslinieki, starp viņiem arī Rafaēls, virvēs piesējušies, nolaidās Zelta nama drupās, lai apbrīnotu to, kas bija palicis pāri no tās reljefiem un rotājumiem. Grieķu statujas un mākslas darbi bija izvietoti visur. Starp tiem bija slavenā Laokona grupa, kas vēlāk būs tik dārga Šatobriānam un Gētem.
Tas, kas notika, bija neskaidrs, bet neapšaubāms. Saskaņā ar tradīciju, Popeja esot pazobojusies par Neronu, kas braucēju sacensībās cirkā palicis ļoti tālā vietā, un sakaitinātais, turklāt mazliet iereibušais imperators viņu nogalinājis, iesperot ar kāju pa vēderu. Šī teika ir bezjēdzīga. Tā atgādina Neronu no Zolā romāna. Simona stāstītais liekas ticamāks. Popeja, vai negudra aiz laimes, ka gaida bērnu no Kartafila, nepavisam nestāvēja pie sliekšņa ar mīklas rulli rokā un nepārmeta vīram vēlu pārnākšanu ar apaviem rokā un vīna skurbuli galvā; viņa gluži vienkārši izturējās pret laulāto draugu ar vienaldzību, kas jau robežojās ar nicinājumu. Kas būtu imperatoram pačukstējis, ka gaidāmais bērns nav viņa bērns? Iespējams — Tigelīns, bet varbūt arī kāds cits no neskaitāmajiem spiegiem, kas pilī mudžēt mudžēja. Iespējams arī, ka mīlniekus, kas nemaz pa īstam neslēpās un kļuva aizvien nepiesardzīgāki, pārsteidza pats Nerons teātrī vai cirkā, kur viņi pārmija nepārprotamas savstarpējas kaisles zīmes. Taču visticamāk liekas, ka Popeja pati, niknuma un kaisles pārņemta, kādā dramatiskā brīdī meta savu noslēpumu imperatoram sejā.