Kādi no neskaitāmajiem svētkiem, kas norisinājās Nerona laikā, bija sarīkoti uz Tibras. Mielasts notika uz plosta, ko vilka kuģi. Ar zeltu un ziloņkaulu apdarinātajos kuģos airētājus aizstāja samaitāti zēni, kas bija rūpīgi izkārtoti atkarībā no gadicm un erotiskajiem talantiem. Visur bija redzami visdīvainākie zvēri, no vistālākajām zemēm atvesti putni, pat jūras dzīvnieki, kas par lielu naudu bija atgādāti no okeāna un tālās Bretaņas. Vīriešus un sievietes imperators bija pazeminājis līdz dzīvnieku stāvoklim, turpretī plēsīgie zvēri savā ziņā bija pacelti cilvēku cieņā. Upes krastos bija izvietotas priekamājas, pilnas dižciltīgu sieviešu, daudzas no tām bija senatoru sievas un meitas, kas atradās cieši kopā ar pilnīgi kailām prostitūtām. Jo vairāk pār upi sabiezēja krēsla, jo spožāk iedegas gaismas apkārtējās mājās un dārzos un skaļāk skanēja dziesmas. Visus pārņēma erotisku deju un netiklu kustību skurbums. Popeja un Kartafils ne uz mirkli nešķīrās.
Pēc dzīrēm Nerons naktī piedalījās lāpu gaisma sarīkotās braukšanas sacensībās. Tikko pārradics pili, viņš lika pasaukt Popeju un Kartafilu.
Tas bija apmēram Pizona sazvērestības laiks. Republikāņi, senatori, kādreizējie konsuli, kāds pretoriāņu prefekts, Neronam tuvie epikūrieši, tādi kā Satirikona autors Petronijs, stoiķi kā Seneka — filozofs ar mazliet par daudz elastīgiem principiem, divdesmit sešus gadus vecais dzejnieks Lukāns, Farsala autors un Senekas radinieks, un vēl daudzi citi bija iejaukti sazvērestībā, kas noslāpa asinīs, jo tās dalībniekiem pietrūka vīrišķības un neatlaidības; tas notika trīs gadus pirms Nerona naves — viņu impērijas tronī drīz aizstāja kādreizējais Popejas vīrs — vai atceraties? — tas bija Otons, kuru izsūtīja uz Luzitaniju. Nerons ar neciešamajam pārmērībām bija sacēlis pret sevi ļoti daudzus, kuri ienīda viņa neprātības un cietsirdību. Viņš pilnīgi pamatoti visur saskatīja sazvērniekus. Simons nekad neuzzināja, vai sākotnēji imperators viņu turējis aizdomās kā Popejas mīļāko vai ka režīma ienaidnieku.
Nekustīgi viens otram blakus stāvēdami, Kartafils un Popeja noskatījās vienā no drausmigakajām Nerona dusmu lēkmēm. Viņš rēca, raudaja, izkliedza nesakarīgus vārdus, vārtījās pa grīdu, draudēja ar visnežēlīgākajām mocībām gan vienam, gan otram. Popeja pārbijās un piekļāvās Kartafilam.
— Ak tā! — Nerons ierēcās. — Jūs atzīstaties!
Tad, pievērsies Kartafilam, viņš sāka sīki klāstīt visas izsmalcinātās mocības, ko viņam pietaupījis, un piedraudēja ar briesmīgu navi:
— Tu mirsi, kā pirms tevis nekad neviens vel nav miris.
— Es vispār nemiršu, — Kartafils mierīgi atbildēja.
— Tu mirsi! — Nerons kliedza. — Un tu vēlēsies, kaut nekad nebūtu dzimis.
— To es zinu jau sen: būtu labāk, ja es nebūtu dzimis. Un, ja nu reiz esmu piedzimis, mana viskarstākā vēlēšanās ir nomirt un izgaist.
— Tava vēlēšanās tiks izpildīta, — Nerons parskaities auroja. — Tu mirsi liesmās, tevi knaibīs ar dzelžiem, uz tavām brūcēm lēnām lies karstu svinu, un no tevis nepaliks pāri nekas.
— Mans mīļais, — Popeja pārvērstā, mazliet drebošā balsī teica, — no tevis paliks tavs bērns.
Un, pacēlusi pret mīļāko piepeši apskaidroto seju, viņa to noskūpstīja uz lūpām.
Saudzīgi noliecies pie viņas, Kartafils ļoti maigi noglaudīja viņas matus un seju, Neronam acīs skatīdamies, un tad noskūpstīja Popeju uz lūpām.
Pēc tam, mazliet atraisījusies no Kartafila skavām, viņa pagriezās pret Neronu un, lepni rādīdama uz mīļāko, sacīja:
— Jo bērns, kuru es gaidu, ir viņa bērns!
Kādu mirkli Nerons, domās iegrimis, stāvēja nekustīgs un kluss. Šķiet, uzzinātais viņu satrieca. Un tad piepeši, zvēriski ierēkdamies, viņš metās virsū Popejai un iespēra viņai pa vēderu tik briesmīgi, ka viņa nokrita uz grīdas.
— Sargi! — imperators auroja. — Sargi! Lai šo cilvēku apcietina!
Sargi ienāca. Viņi ieraudzīja Popeju aizvērtām acīm guļam uz grīdas, Kartafils bija noliecies pie viņas un kļāva sev klāt nedzīvo augumu. Imperators niknuma lēkmē vārtījās pa gridu.
Sargi apjukumā kavējās uz sliekšņa. Neronam bija putas uz lūpām, viņš raustījās krampjos. Kartafils skūpstīja Popeju uz lūpām un acīm. Pār vaigiem viņam ritēja asaras.
— Nogaliniet viņu! — imperators sēca. — Nogaliniet viņu!
Kartafils piecēlās, turēdams Popeju rokās. Jaunās sievietes
galva bija atliekta atpaka), un viņas atrisušie, dzintardzeltenie mati gandrīz skāra zemi. Zobenus pacēluši, pretoriāņi metās pārim virsū.
— Jūs nevarat viņu nogalināt, — Kartafils lēnām sacīja, — jūs nevarat viņu nogalināt, jo viņa ir mirusi. Un mani jūs nevarat nogalināt, jo es nevaru nomirt.
"Tad notika kaut kas apstulbinošs, kam grūti noticēt, taču to apliecina daudzi, kas to redzējuši savām acīm," Svetonijs raksta savā Divpadsmit cēzaru dzīvi. Joprojām kļaudams sev klāt Popejas nedzīvo augumu, Kartafils gāja pretī tiem, kam bija uzdots viņu nonāvēt, un nodeva mirušo — satriektais imperators vēlāk viņai veltīs gandrīz dievišķus godinājumus — vistuvāk stāvošā pretoriāņa rokās. Pretoriānis saņēma nastu, ne vārda nesacīdams, nekā nesaprazdams, kā kaut ko svētu. Nerons cīnījās ar ēnām un rēgiem. Kartafils gāja savu ceļu pavisam mierīgā solī cauri aizvien pieaugošajam sargu, kalpotāju un ziņkārīgo pūlim, kas plūda no visiem pils stūriem. Viņa priekšā nolaidās jau paceltie dunči un zobeni. Visi klusēdami deva viņam ceļu. Viņš pazuda kā sapnis.
♦
Viņš kaislīgi mīlēja viņu Granadas Alhambrā. Viņš mīlēja viņu Anduharā, Aranhuesā un Madridē. Visu Spāniju viņam slepeni apstaroja Natalī smaids. "Tā ir uguņošana, maģija, slava un mīlestība," viņš rakstīja lādzīgajam Žubēram par Andalūziju. "Tas nav līdzīgs nekam pazīstamam." Viņš klīda pa ceļiem, pastāvīgi atlika atgriešanos, vēl mēģinādams atraut nāvei, gaidāmajiem pagodinājumiem un plūstošajam laikam dažas mīlestības stundas. Viņš šķērsoja Spāniju lielos ratos, ko vilka seši vērši un valdīja divi kučieri — tie spāniski jokojās ar Žiljēnu-īzaku. Natalī noraugoties, Šatobriāns rakstīja savai draudzenei — kaimiņienei Parīzē: "Es mīlu Spāniju un Granadas drupas, kas ir patiesa burvība. Alhambra ir pasaku pils; tas ir kaut kas tāds, par ko man nebija ne jausmas un kas tomēr pastāv šajā pasaules nostūri. Braucu mājās, sapņodams par tikko veikto ceļojumu, pilns vēlmes sastapt savus mājas dievus un noskūpstīt draugus. Taču šobrīd es nepavisam neilgojos pēc pavarda, man šķiet, ka braucu pārāk ātri, es ar nodomu paildzinu ceļojumu, es vēl izstaigāšu Pirenejus un, iespējams, no Spānijas izbraukšu caur Kataloniju vai Navarru."
Viņš steidzas lēnām, viņš klejo, viņš ieildzina, Natalī skatiens joprojām grimst viņa acīs. Madridē viņš izvairās no Francijas vēstnieka de Boarnē kunga, no Spānijas karalienes Marijas Luīzes, no premjerministra dona Manuela Goduā, no Pē prinča un karalienes mīļākā, kurus visus ir saviļņojusi doma, ka varēs sastapt dižo cilvēku un sarunāties ar viņu. Dižajam cilvēkam prātā ir tikai viena doma: izvairīties no viņam izliktajiem tīkliem un palikt divatā ar savu mīlestību. "Es steidzīgi atstāju Madridi," Šatobriāns raksta Žubēram, kas savā nevainībā vēl neko nenojauš, "jo tur man tiek gatavota pārāk liela goda parādīšana." Pastāvīgi Izaka pavadīti — reizēm viņš ceļo arī viņiem pa priekšu — mīlētāji vēl apskata Eskoriālu, Segoviju, Burgosu, Mirandu un Vitoriju… Tās ir dievišķīgas stundas. Tik daudzu citu savākto atmiņu un savas laimes ieskautiem, viņiem turpinās sapnis, tomēr tuvojas šķiršanās. Piepeša saviļņojuma pārņemtajam Izakam noraugoties, viņi smejas, viņi skūpstās, viņi lūkojas ainavā, maiguma un atmiņu uzplūdos klusām sarunājas par satikšanos Alhambrā, viņi doma par pēdējiem sīkumiem, kam nav pilnīgi nekādas nozīmes, bet ko viņi darījuši kopā un kas tāpēc viņiem ir skaistāki par visām vēstures fanfarām.