Viņus jau pārņem ceļojuma beigu posma skumjas. Diemžēl ceļojumi notiek ne tikai telpā, bet arī laikā. Viņi iet pretī kaut kam tādam, kam tuvojas un no kā baidās un kas iezīmēs viņu beigas. Granadas mīlētājiem tie ir Pireneji un Francijas robeža. Renē vēl mēģina attalināt nenovēršamo — tā lasītājs lenak šķir lappuses, lai pārāk ātri nepienāktu romāna beigas: "Man ir bijis brīnumains ceļojums," viņš raksta Žubēram. "Cik laimīgs esmu, ka tas ir bijis, kaut arī trīsreiz uzbruka arābi un piecdesmit sešas dienas kuģis bija tuvu bojāejai! Mani ļoti kardina arhibīskapa Turpēna majas čības Ronsevo: vēlos redzēt visu, lai man vairs nebutu ieganstu ceļošanai." Vai gan viņi visi trīs jelkad bija redzējuši slavenās arhibīskapa Turpēna čības — tas tikai izliekas apkaunojošas un attiecas uz XVI gadsimtu, turklāt arhibīskaps Turpēns nav miris Ronsevo un, iespējams, vispār nekad nav dzīvojis. To Simons atkal nevarēja lāgā atcerēties. Viņam prātā bija palikuši vienīgi Natalī un Renē, kas maija pirmajās dienas pie Francijas robežas šķiras apkampienos un asarās. Viņa devās uz Merevilu pa isāko ceļu, bet viņš stūrgalvīgi turpināja klejojumus, it ka gribētu vēl baudīt tikko piedzīvoto mīlestību. Viņš bez mitas runāja vienīgi par Natalī de Noaju ar Izaku-Žiljēnu, ko Natah de Noaja viņam bija atstājusi līdz Parīzei ar solījumu atdot, lai vienīgais viņus vienojošās kaisles liecinieks vēl dažas dienas būtu kopā ar viņu.
Simons atcerējas Baijonu un Po, Bordo, Angulēmu un Tūru, Bluā un Orleānu — tās visas šķērsoja Šatobriāns, ko pēc tik lielas laimes apņēma vientulība un skumjas. Vēl Simons atcerējās divas dienas un vienu nakti, ko viņi pavadīja Anžervilas pasta stacijā. Kāpēc gan tieši Anžervilā? Tā bija Merevilai vistuvākā pasta stacija. Tieši mēnesi pēc ardievām uz Spānijas robežas mīlētāji, ko šķīra ceļojuma beigas un atgriešanās mājās, no jauna uz dažām stundām metās viens otra apkampienos. Ak, cik dzīve ir skumja! Un cik dzīve ir skaista! Viņi noraudāja dažu asaru, viņi skūpstījās, līdz aptrūkās elpas, starp smiekliem un neprātīgiem skūpstiem pārmija Andalūzijas noslēpumus, kala nākotnes plānus, par kuriem sirds dziļumos jau zināja, ka tie ir miruši pirms dzimšanas, un, lai sevi mierinātu, no jauna pārdzīvoja atmiņas, ja vajadzēja — tās izdomāja un ieslēdza sirdī, kur ienāks ciešanas savā apogejā un reizē ar tām ari to pretējība — aizmirstība. Dzīve ir skaista. Un tā ir skumja.
Simons Fusgengers piepeši atcerējās atgriešanos Parīzē. 1807. gada 5. jūnijā, kad pulkstenis sita trīs pēcpusdienā, mazliet vairāk neka nedēļu pirms Fridlandes kaujas un mazliet vairāk nekā mēnesi pirms Tilzītes līguma, kad Hēgelis Jēnā publicēja savu Gara fenomenoloģiju — romantisku un ģeniālu stāstu par prāta piedzīvojumiem cīņā ar realitāti —, Renē un īzaks divatā iebrauca Konkordijas laukumā. Vikonts de Šatobriāns bija atstājis Parīzi pirms vienpadsmit mēnešiem un astoņām dienām. Konkordijas kolonādē uz Rojālas ielas stūra ikviens var izlasīt plāksni, kas tur novietota šo notikumu piemiņai: došanos uz Austrumiem un pēc gada — atgriešanos mājās de Kuaslēna savrupnamā, kur Šatobriānu pāris mājoja pēdējā — bēniņu stāvā. Brīdī, kad lielā kariete, ko sauca par guļamkarieti, iebrauca laukumā, īzaks, diezgan aizkustināts, sveicināja savu kungu un, pirms pajūgs apstājās, izlēca no tā. Vikonta kungs bija tik laipns, ka izliecās pa logu un pamāja ar roku. Izaks, nekustīgi stāvēdams, pacēla roku un nolieca galvu. Un pēc tam, lai dotos pretī Selestai, kas tik ilgus mēnešus bija viņu gaidījusi lielā pacietībā un vēl lielākā nepacietībā, nevaldāmais aktieris un divu pasauļu melis izdzēsa smaidu, kas rotājās viņa lūpās. Natalī mīļākais, Izaka ceļabiedrs, Granadas, Anduharas un Anžervilas nakšu lāga zēns vienā mirklī pārtapa par romantisku un teatrālu ģēniju, kas stāvējis svinīgās pozās pie Partenona un Kristus kapa, pirms sācis rakstīt Mocekļus.
♦
Tovakar Odoakra pilī Ravennā bija svētki. Beidzot salabuši, eruli un ostrogoti svinēja aplenkuma un kara beigas. Karš bija ildzis četrus gadus. Ziema gāja uz beigām. Jau parādījās pirmie pumpuri un pirmās puķes. Bija pavasara sākums. Odoakrs un Teodorihs bija pieņēmuši Dēmetrija priekšlikumus — viņš bija kļuvis par šķīrējtiesnesi un panācis mieru starp abām tautām. Abi karaļi valdīs pār Itāliju, dalot gan varu, gan tās tīrumu un lielo, majestātisko pilsētu bagātības, — šīs pilsētas, sākot ar Pāviju un Milānu un beidzot ar Romu, Ravennu un Veronu, turpināja pastāvēt kopš Romas impērijas laikiem.
Dažas problēmas vēl bija atrisināmas. Vai abi karaļi valdīs vienlaikus vai pārmaiņus? Ja pārmaiņus, tad jāizlemj, vai ministri un ierēdņi veidos pastāvīgu korpusu, vai arī mainīsies ik ar valdīšanu. Kā tiks iecelti varas pārstāvji provincēs un lielajās pilsētās? Vai eruli un ostrogoti saplūdīs vienā armijā, vai arī veidos divus atsevišķus karapulkus? Par šiem un vēl citiem jautājumiem abi karaļi un viņu padomnieki diskutēja mēnešiem ilgi. Bet tovakar bija svētki. Tie izvērtās milzu dzīrēs, kurās bija ielūgti visi virsnieki, visi ministri, visi, kam bija jelkāda loma abu karaļu galmos, un vēl pa trīstūkstoš kareivju no katra karapulka.
Dēmetrijs uzraudzīja visu. Tika uzslietas milzu teltis. Nokāva tūkstošiem lopu, nocirta galvu miljoniem gaiļu un vistu.
Visās malās bija ierīkoti pavardi un maizes krāsnis. Neskaitāmas mucas tika pieveltas pie galdiem, pie kuriem cits citam blakus sēdīsies eruli un ostrogoti.
Protams, visi neēda vienādu ēdienu. Centrā, uz paaugstinājuma, abi valdnieki un augstākie ierēdņi kopā ar ģimenēm un tuvākajiem padomniekiem, piedzerot falernu, asiku, rostinu, sekubu un Provansas un Tesālijas vīnus, mielojās ar neskaitāmiem smalkiem un izmeklētiem ēdieniem, ko bija gatavojuši grieķu, bizantiešu un romiešu pavāri. Tur bija tādi klasiski gardumi kā gaiļu sekstes un foreļu ikri, Adrijas jūrā izzvejotas zobenzivis, bija pat ar garšzālēm aizdarīts pāva cepetis, kura ieplesto asti saturēja stingri pavedieni, bet knābī bija ielikta degoša vilnas kodaļa, it kā karaliskais putns spļautu uguni. To uz zelta paplātes pasniedza sarkanās un zilās drānās tērpts vergs etiopietis ar spalvu pušķi pie turbāna, tā ka maltītes krāšņums izraisīja apbrina saucienus.
Lielākajai daļai dzīrotāju tāda izsmalcinātība nebija paredzēta. Veselas kazas, cūkas un mežakuiļi cepās uz iesmiem virs uguns, ko kurināja sievietes un bērni. Kāds lidz nāvei piedzēries erulu karavīrs katrā ziņā gribēja dalīties ar Dēmetriju cūkas cepeša gabalā, ko Dēmetrijs strikti noraidīja. Lai vieglāk norītu milzīgos gaļas klunčus, no rokas rokā gāja auzu un rudzu tumes trauki. Uguns apspīdēts, šis skats maigajā marta naktī likās brīnumains. Slapēta murdoņa plūda no Ravennas, un vieglais vējš to aiznesa diezgan tālu pār laukiem un purvājiem, kas ieskāva pilsētu.