Dzīres bija veltītas senāk naidīgo tautu salabšanai. Dēmetrijs, kas visu bija sarīkojis un uzraudzījis līdz pēdējam sīkumam, gādāja, lai ostrogoti un eruli būtu pilnīgi vienādā skaitā. Katram ostrogotam atbilda viens eruls, un visi sēdēja pamīšus, turklāt Dēmetrijs pieprasīja, lai šis noteikums tiktu ievērots burtiski un bez jebkādiem izņēmumiem: ik ostrogots sēdēja starp diviem eruliem, un ik eruls sēdēja starp diviem ostrogotiem. Tā starp abām kopienām veidošoties sapratnes, uzticēšanās un draudzības gars. Pie abu valdnieku — Odoakra un Teodoriha galda sēdošie rādīja saticības paraugu. Vīri ēda, dzēra, dziedāja, glāstīja sievietes, kas pienesa ēdienus, laiku pa laikam gāja pasildīties pie lielajiem ugunskuriem, virs kuriem cepās kazas un mežacūkas.
Dzīres tuvojās beigām. Vīna apskurbuši, dzīrotāji ieslīga omulībā, kas dažus noveda pat snaudā. Tie, kas jau grasījās piecelties, lai izlocītu kājas vai sekotu kādai meičai, apsēdas atkal, ieraudzījuši Dēmetriju pieceļamies un pieprasām klusumu. Viņš abu valdnieku vārdā apsveica visus klātesošos. Viņš tiem novēlēja labu pratu Ravennas dzīrēs, kur beidzot tiek apzīmogota abu tautu saprašanās. Viņš pieminēja pagatni, kas bija briesmīga un varonīga, runāja par nākotni, kura būs slavas apvīta un starojoša. Viņš aicinaja visus palikt sēžam, lai izbaudītu skatu, par kura diženumu jāpateicas Odoakra un Teodoriha karaliskajam dasnumam un kurš ir miera simbols un auglis. Viņš slavinaja abus valdniekus, vienu pēc otra paceldams pie lūpām sarkano un zilo apmetni, kas abi bija rotāti ar zelta un sudraba izšuvumiem. Un tad viņš apsēdās savā vietā starp diviem erulu vadoņiem.
Nezin no kurienes zīda, lenšu, krāsu un mūzikas virpulī iznira dejotājas. Uzbudinājuma pārņemti, visi karavīri piecēlās. Tumsā izskanēja skaļi saucieni. Dejotāju rinda izlocījās starp galdiem, mucām, ugunskuriem, kur beidza cepties pēdējās kazas un pēdējās aitas. Daudzas dejotājas bija savu mākslu apguvušas Bizantijā, bet daudzas ieradušās ari no lielākas tālienes — no Sirijas, Ēģiptes, no Donavas krastiem un Bretaņas. Katrai bija savs romāns, savs dzīvesstāsts, savas vēlmes un negaisi. Starp viņām iznira akrobāti, žonglieri, ugunsrijēji, vīri, kas veikli rīkojās ar nūju un zobenu, viņi lēca gaisā, griezās kā vilciņi, izlocījās, veidodami dzīvas piramīdas, kas pēc acumirkļa izjuka, viņu neskaitāmie lēcieni un piruetes bija zibenīgi un bīstami. Meičas dejoja garām, kairinot vīrus un glāstot viņus. Izrādes apstulbināti, vīna apskurbināti, visi viri atkal sēdēja savās vietās un skatījās platām acīm, no jauna izslāpuši un tik daudzu neredzētu brīnumu apreibuši.
Mirkli iestājās dziļš klusums. Dejotājas, muzikanti, dzīrotāji, sievietes, kas stāvēja pie ugunskuriem, samiegojušies bērni, miglaini sapņojošie sirmgalvji — visi pēc lielā trokšņa likās spējā klusuma apstulbināti. Atskanēja cimbalu sitiens. Tad ikviens ostrogotu karavīrs iedūra dunci pa kreisi sēdošā kaimiņa sirdī. Trīs tūkstoši erulu karotāju gāja bojā zibenīgā mirklī. Arī pats Teodorihs metās virsū Odoakram un nodūra viņu ar zobenu. Apmulsis, it kā aizsapņojies Dēmetrijs kļūdījās un iedūra savam kaimiņam labajā pusē, ko jau bija nonāvējis ostrogots, kas sēdēja tam pa labi. Dēmetrija galdabiedrs kreisajā pusē bija vienīgais eruls, kas Ravennas dzīrēs izglābās.
Tas bija septiņus gadus vecs princis. Viņu atstāja dzīvu.
♦
nabaga Muša! — Simons sacīja. — Viņas gals bija drūms. Un sava daļa vainas par to jāuzņemas arī man.
— Kāpēc jūs viņu saucat par Mušu? — Marija jautāja.
— Tāpēc, ka viņas vīrs Šarls, Ventimija un misis Ficherbertas draugs, bija kļuvis par hercogu de Muši. Un de Šatobriāna kungs rakstīja dievišķīgas vēstules, kur savu dvēseli un miesu nolika pie kājām tai, kuru pats dēvēja par Mušu.
Es devos pie viņas uz Merevilu. Viņa joprojām nebija atstājusi Alhambru. Viņa gluži vienkārši bija kā bez prāta Šatobriāna dēļ. Viņi vēl satikās — reizēm Merevilā, reizēm Valēolupā — īpašumā, ko vikonts pēc atgriešanās no Spānijas bija nopircis netālu no Olnē, no Šatenē un no Sko; tur viņš strādāja tornī, kas bija kā piebāzts ar Granadas atmiņām; jūs torni varat apskatīt, tas joprojām nav sabrucis; tur viņš rakstīja Mocekļus, Pēdējo abenserāžu, kur Natalī tiek saukta par Blanku, savu Ceļojumu no Parīzes uz Jeruzalemi un pirmās Aizkapa atmiņu lappuses. Mēs tur ieradāmies abi ar de Noaja kundzi — reizēm atklāti, reizēm — slepeni. Mēs braucām no Parīzes, kur de Noaja kundze dzīvoja Seritī ielā — tai mainīts nosaukums, kartē jūs to neatradīsiet. Kad apmeklējums bija atklāts, mēs gājām iekšā pa parādes durvīm. Bieži tur jau bija viesi — kāds no Romas ieradies abats, neciešamā de Buaņa kundze vai Fontāns, kas bija kļuvis varen svinīgs un tēloja senatoru, galminieku, būdams Universitātes lielais metrs, vai vienmēr uzticīgais Žubērs, vai vēl kāda jaunatnācēja, ar ko
Natali de Noaja bija vikontu iepazīstinājusi Merevilā un ko sauca par Klēru de Dirasu.
— Man jau ir skaidrs, — Marija viņu pārtrauca, jo vienmēr mēdza steigties stāstījumam priekšā, — Šatobriāns iemīlējās de Dirasas kundzē.
— Nebūt ne, — Simons atbildēja. — De Dirasas kundze bija tā, kas iemīlējās Renē. Viņš mīlēja Natali. Dirasas kundzi viņš devēja par "dārgo māsu" un nesapņoja par asinsgrēku. Viņš pret to izturējās skarbi un to svētīja. Esmu dzirdējis, kā nabaga Klēra aiz Selestas muguras izliekas nobažījusies par Natali de Noajas visai rezervēto izturēšanos pret dzimstošajām jūtām, ko jaunatnācēja aizrautīgi kopa; viņa neveikli izmēģināja īpašu koķetērijas formu, kas prasa izlikties pavisam pieticīgai un neuzbāzīgai, bet kas var novest pie mērķa vienīgi tad, ja spēle ir tikpat kā vinnēta.
— Kāds neprāts, dārgo mās! — Renē atbildēja manā klātbūtnē — es izlikos nokopjam galdu vai tīrām kādu apģērba gabalu un nepalaidu gar ausīm ne vārda. — Kas par iedomām, dārgo mās! De Mušī kundze zina, ka es viņu mīlu un ka nekas nespēj mani no viņas atraut. Būdama par mani tik droša, de Mušī kundze man neliedz nedz ar jums satikties, nedz jums rakstīt, nedz ciemoties kopā ar viņu vai vienam pašam. Ja viņa man pavēlētu, es, bez šaubām, acumirklī viņai paklausītu, kā jau neskaitāmas reizes esmu jums sacījis. Jums tas neliekas nekas slikts. Tādēļ jūs mani tikai jo vairāk cienāt. Tieši de Mušī kundze ir iedvesmojusi manu Abenserāžu; esmu sajūsmināts, ka jums šis darbs tik ļoti patīk.
— Kaut kas traks! — Marija iesaucās.
— Nekaunīgākam būt nemaz nav iespējams, — Simons sacīja.
— Turpiniet vien, — Marija teica. — Selesta guļ savā koka lādei līdzīgajā gultā. De Buaņa kundze deklamē. Klēra tur atrodas no brīva prāta un pārdzīvo savu īso kauna bridi. Un Natalī mīl Renē. Ko prasa tauta?
— Jā, jā, protams, sapnis turpinās, Granada nav aizmirsta un Natalī joprojām ir turpat. Vienīgais, ko varētu pieņemt — un arī to — piesardzīgi —, ir tas, ka mīlestības skaistākais laiks — tās sākums ir jau aiz muguras. Taču Renē dodas uz Merevilu, cik bieži vien spēj, un dienu vai nakti Natalī de Noaja ierodas Valēolupā. Pēcpusdienās Šatobriāns, atstājot Natalī tērzējam ar Selestu, Žubēru un de Buaņa kundzi, mani aicināja uz torni.
— Dārgo īzak, — viņš teica, — man vajadzīga tava palīdzība.