Un, atmiņu atsvaidzinot, viņš man lika stāstīt dažādus sīkumus par Modonu — seno Matoņu, vai par Tripoli, ko viņš atcerējās slikti, un, protams, par Jeruzalemi vai Smirnas konsulu, ko sauca par Šoderlo de Laklo un kas bija Bīstamo sakaru autora brālis.
— Ko es bez tevis iesāktu? — viņš teica.
Grāmatu roka turēdams, acu nenovērsdams no dižā dzejnieka, es iespiedos torņa kaktā, un viņš sāka ļoti ātri rakstīt to, ko tikko biju izstāstījis. Piepeši viņš aprāvās, spalva vairs nečirkstēja pret papīru, viņš to nolika un pagriezās uz manu pusi.
— Galvenais — nekad nebilsti ne vārda par to, kas tu biji Žiljēna Potelēna ādā.
— Es būšu kluss kā kaps. Bet viņš?
— Ar viņu es nodarbošos pats, — Šatobriāns atbildēja. — Ar to es pats tikšu galā.
Reizēm mēs abi ar Natalī atgriezāmies tornī slepeni, kad de Šatobriāna kundze jau sen bija aizmigusi ar Sekošanu Jēzum vai lūgšanu grāmatu rokā un ap pirkstiem aptītu rožukroņi. Izgājām pa mūrī ierīkotām durvīm un steidzāmies uz torni, kur Renē rakstīja sveces vai lampas gaismā. Atceros, kādu vakaru mēs tikko bijām izgājuši cauri mūrim un iegājuši parkā, kad piepeši satrūkāmies, klusumā sadzirdējuši lapas šalcam un zarus lūstam. Vai tas būtu kāds Selestas sargs? Varbūt Klēras Dirasas spiegs? Tūlīt apstājāmies, kā zemē iemieti, un ieraudzījām gadus septiņpadsmit vai astoņpadsmit vecu jaunekli strauji kāpjam lejā no koka, kura zaros uzrāpies, viņš bija raudzījies uz apgaismoto torni. Gājām viņam klāt, un Natalī svešinieku norāja, jautādama, kas viņš tāds ir, ko vēlas un ko te dara. Jauneklis nosarka un paskaidroja, ka apbrīno Kristiānisma ģēnija autoru un ka viņa vārds ir Alfonss de Lamartīns. Tā bija pirmā reize, kad dzirdēju šo vārdu.
— Zināt, Alfonsa kungs, — Natalī ar parasto pārdrošību un koķetēriju sacīja, — nākamreiz nekāpiet kokā, nāciet mums līdzi, un mēs ieiesim pa durvīm.
Šis notikums de šatobriāna kungam ļoti patika. Viņš atkārtoja: "Ir nu gan lempis! Ir nu gan lempis!" — bet neapšaubāmi bija sajūsmināts, ka kļuvis par bāku jaunajai paaudzei, kas gatava rāpties visaugstākajos kokos un riskēt lauzt kaklu, lai tikai viņu ieraudzītu. Parasti, kad gājām uz torni naktī, es paliku ārpusē. Gaidīju pie durvīm. Natalī viena pati uzkāpa darba kabinetā, kur pēc viņas tvīka Renē, un viņi, jādomā runāja par kaut ko citu, nevis par literatūru.
— Labi, — Marija teica, — esmu sapratusi: ilgstoši jauks laiks. Bet kur ir aizķeršanās?
— Jūs esat pareizi uztvērusi: viss rit kā pa diedziņu, bet kas ķeras? Viss ir labi: kā tad trūkst? Tāda ir dzīves aina. īsumā sakot, Natalī pārņēma eksaltēta melanholija, kaut kas neskaidrs, kas atgādināja ārprātu. Vai viņa kļuva traka? Viņa tāda jau bija: tas bija burvīgi. Viņa ienira savos sapņos, savās bailēs, savās aizdomās — un no tā tapa drāma. Kas vainīgs? Protams, šī pasaule, vēsture, viņa pati un citi, Renē un Šarls, Ventimijs, misis Ficherberta. Un es. Arī Klēra, kas bija sākusi sargāt Natalī, kopš Renē bija ar viņu runājis diezgan bargi; kādu dienu es Klērai nodevu zīmīti, kurā Renē rakstīja: "Esmu kaislīgi mīlējis de Mušī kundzi." Man šķita, ka de Dirasas kundze, kas tomēr drīzāk bija uzticības persona nekā mīlēta sieviete, aiz laimes noģībs, izlasījusi par Renē mīlestību pagātnes formā, — viņa ļoti pamatoti un diezgan labsirdīgi sacīja:
— Ja nebūtu liktenīgā ceļojuma uz Angliju, kas viņu tik dziļi ievainoja un laupīja visas ilūzijas, Natalī, iespējams, nebūtu uzsākusi tik greizu ceļu…
Varbūt… Gribēdams Natalī aizvest pa citiem ceļiem, lai novērstu viņas domas no Šarla, no Renē, no misis Ficherbertas, no atmiņām par Ventimiju, no terora ainām, no daudziem jo daudziem rēgiem un bendēm, no visa, kas viņu saistīja un biedēja šajā pasaulē, kas ir labirints, spogulis un slazdi, no kuriem visiem spēkiem jāpūlas izkļūt, es domāju darām labi, aizvedot Natalī savos bezmērķa ceļos. Es viņu vedu sev līdzi. Mēs gājām un gājām. Mēs steidzāmies cauri Parīzei, cauri Francijai, cauri Eiropai. Es kļūdījos. Beigās viņa mani veda sev līdzi tikpat lielā mērā, kā es vedu viņu. Viņa bēga no savas apmātības tāpat, kā es bēgu no savas apsēstības. Diezgan drīz sāku dusmoties uz sevi, ka esmu viņu ierāvis ceļojumos. Nolūkojos, kā viņa pamazām padodas ārprātam, izpauzdama to tādā pašā nolādētā ceļošanā, kādai biju nolemts es. Par kādiem grēkiem, par kādiem dīvainiem sapņiem viņai bija uzlikts šis sods, kas man šķita tik netaisns un tik pārlieku smags? Marķīza de Laborda meita, de Šatobriāna mīļākā, kas tuvu pazina prinčus un karaļus, Merevilas un vēl daudzu citu neizmērojamu bagātību īpašniece, sava laika visvairāk dievinātā sieviete bija kļuvusi par kaut ko tādu, kam nav vārda nevienā valodā: par Mūžīgā Žīda biedreni.
Ik ar dienu viņa kļuva mazliet mežonīgāka, mazliet drūmāka un neaprēķināmāka, viņa pārvērtās pati par savu ēnu. Viņa man pieķērās kā vienīgajam glābiņam, un viņas ārprāts ieguva traģisku, ārstiem ļoti labi pazīstamu veidu — ceļošanas māniju: viņa ceļoja, it kā pūlētos izbēgt eksistencei, kas padarīja viņu nelaimīgu, viņa visu laiku gāja man blakus, steigdamās aizvien ātrāk un ātrāk. Viņas dzīve atgādināja fantastisku filmu, kas tiek projicēta pārāk lielā ātrumā, — taču bailes neapšaubāmi pārspēja komismu. Tieši es biju tas, kas viņai kā lipīgu slimību pielaida nevaldāmo vēlēšanos, kura tik spēcīgi apzīmogoja viņas laiku, — steigties no viesnīcas uz viesnīcu, no zemes uz zemi. "Viņa diendienā sapņo, ka steidzas pretī kapam," de Buaņa kundze savā ekstravagantajā manierē sacīja. Un starp divām vēstulītem nepieejamajam elkam, kura dēļ viņa kusa ka degoša svece, Klēra de Dirasa man rakstīja: "Viņa aizvien ir pārliecināta, ka nākamajā naktī nomirs. Viņu pārņem šausmas. Viņa iet un iet, viņa bēg…"
— Vai tiešām jiis visas šīs zīmītes atceraties no galvas, vai ari pats tās sacerat? — Marija jautāja.
— Man ir laba atmiņa, — Simons atbildēja, — jo es esmu vēsture. Un vēsturei ir laba atmiņa. Es nebija vienīgais, kas nodarbojas ar nabaga Mušu un viņas skrējienu uz bezdibeni. Gluži kā romāna ar grodi savērptu intrigu, kā lugā, kur līdzekļu trūkuma dēļ darbojas tikai pāris aktieru, Natalī de Noajas dzīvē ienāca kāds aktieris: tas bija… Kas tas bija? Uzminiet!
— Es nezinu… — Marija atbildēja. — Varbūt Fontāns? Vai Žubērs?
— Tas bija Molē, — Simons sacīja. — Renē jaunības tik apdāvinātais biedrs, visdārgākais draugs, kas beidza ar to, ka, vājuma un godkāres mudināts, kļuva par nodevēju; slepenas skaudības grauzts, viņš pievāca Natali Noaju, ko bija pametis dižais cilvēks, kurš viņu mīlēja Granadā. Iespējams — tāpēc, ka viņam neizdevās izdzēst no atmiņas Andalūzijā piedzīvoto mīlestību, Molē pret Natali dc Noaju izturējās bargi. Viņš runāja par "to, kura bija radīta zemei par rotu un kurai netiks piedota neviena kļūda, jo viņa nekad nav mīlējusi". Ja kāds vīrietis par sievieti apgalvo, ka viņa nekad nav mīlējusi, visbiežāk tas nozīme, ka viņa mīlējusi kādu citu. Un Natalī tiešām, nemīlēdama Matjē, mīlēja Renē. Un Matjē to zināja. Klēra arī. Un vēl — es. Matjē Molē nekad nav man piedevis to, ka esmu bijis Natalī de Noajas un Šatobriāna savstarpējās kaisles liecinieks. Jādomā, tieši tādēļ viņš nav varējis mani ieredzēt. Es viņam atmaksāju ar to pašu: pāriet no Šatobriāna, no Natalī, kas bija ārprātīga, no Klēras, no Selestas, no Žubēra, kurš nekad nebūs nekas, pie Matjē Molē, kas iegūs visu, kas kļūs par ārlietu ministru un padomes prezidentu, iekļūs akadēmijā un iedvesmos Balzaku, nozīmēja nokāpt pakāpienu zemāk.