Muša, kas nemīlēja Molē un ko Šatobriāns vairs nemīlēja, sūtīja Klērai sirdi plosošas vēstules: "Reizēm parunājiet par mani. Lai es nekļūtu pārāk sveša, lai mani neaizmirstu pavisam! Ja mūsu draugs spētu saglabāt atmiņas par mani, esmu pārliecināta, viņš mani žēlotu un mīlētu manu piemiņu. Ardievu! Esiet laimīga!" Klērai de Dirasai bija cildena sirds. Viņa tēloja Šatobriānam ārprātu, kas liedza nabaga Mušai jelko noslēpt un kas ļāva ikvienam redzēt, cik ļoti šī lepnā dvēsele cieš no sava kritiena. Renē raustīja plecus, sacīja, ka visam reiz pienāk gals, sūdzējās par negaisiem Scritī ielā un izrādīja vairāk vienaldzības un saprātīgas līdzcietības nekā ciešanu un aizrautības. Viņš uzrakstīja de Dirasas kundzei vēstuli, kurā runāja galvenokārt pats par sevi, un to, ne vārda neteikdama, de Dirasa kundze man pasniedza kādu rītu, kad garāmejot bija iegriezusies Rošē slimnīcā, kur beidzot vajadzēja Natalī de Noaju ievietot: "Ak Dievs, nabaga Natalī! Kāds liktenis gan mani vajā! Vai tad neesmu Jums teicis, ka visi, ko esmu mīlējis, pazinis, ar kuriem esmu saticies, ir zaudējuši prātu, un gan jau mani pašu beigās arī piemeklēs līdzīgs liktenis. Nav nekā tāda pasaulē, ko es nedarītu vai nedotu, lai redzētu Mušu laimīgu. Ceru, ka viņas prāts noskaidrosies. Ir taču iespējams, ka tie ir tikai pārejoši traucējumi. Par visu laimi, ko viņa man devusi, es viņas labā nevaru darīt nekā. Dārgo mās, cik nožēlojama ir cilvēku draudzības nevarība!"
— Ak Dievs, cik tas tālu no Granadas! — Marija teica.
— Jā, — Simons piekrita, — tālu no Granadas. Tāda ir cilvēku devīze: tālu no Granadas. Laiks paiet, un jūtas mainās. Un mums uzglūn nelaime, par kuras upuriem kļūstam. Molē darīja, kas bija viņa spēkos. Neko lielu jau viņš nespēja. Viņš pūlējās Natalī noturēt, uzvarēt viņas atšķirtību, apturēt viņas skrējienu uz priekšu, ieinteresēt viņu par ārpasauli, lasīt viņai tikko iznākušo Ādolfu. "Viņa izskatījās tāda," Molē rakstīja, u it kā pārdzīvotu sevī atmiņas, rūgtumu, daudz skaudrāk sāpīgus noslēpumus par Benžamēna Konstāna aprakstīto plosošo izmisumu." Šie noslēpumi, plosošās atmiņas gandrīz gadsimta ceturksni dzina pa pasauli sākumā viņas augumu, pēc tam — viņas prātu. Es skrēju, es bēgu, es gāju kopā ar ar viņu.
— Es iztēlojos jūs abus bēgam negaisā, — Marija sacīja.
— Vējš pluinī jūsu apģērbu. Debesīs lokās zibeņi. Jūs viņu balstāt, un viņa sa|imst, piekļaujoties jums, — gluži kā vācu romantiķu gravīrās.
— Tā ir visu laikmetu aina, — Simons teica. — Un visu zemju aina. Natalī vajadzēs gaidīt līdz pat Luija Filipa valdīšanai, lai atbrīvotos no šīs dzīves šausmām. Man ir tik daudz atmiņu, tik daudz rūgtuma un noslēpumu, ka manas važas sver daudz smagāk. Man būs jāiet līdz galam.
— Līdz galam? — Marija pārjautāja.
— Līdz galam, — Simons apstiprināja. — Līdz vēstures galam.
— Vai tad tiešām vēsturei ir gals? — Marija jautāja.
— Protams, Simons atbildēja. — Mēs par to jau esam runājuši. "Kā klājas pasaulei?" — "Tā nolietojas, cienītais kungs." Tas ir no Šekspīra — Timons no Atēnām. Jūs piedzimstat. Jūs nomirstat. Mans stāsts ir sācies. Un, paldies Dievam, tas arī beigsies. Pat tas reiz beigsies. Ja jau vēsturei ir sākums…
— Kad tā sākās? — Marija iesaucās.
— Jūs taču labi zināt, — Simons nogurušā balsī sacīja.
— Piecpadsmit miljardi gadu Visumam, pieci miljardi Zemei, četri miljardi dzīvībai, trīs vai četri miljoni gadu, kopš parādījies kaut kas tāds, ko var nosaukt par cilvēku… Pastāv aļģes, pastāv mugurkaulnieki, pastāv zīdītāji, pastāv primāti, pastāv pērtiķi. Un vēl esam mēs. Ir uguns, ir zemkopība, ir pilsētas un rakstība. Ir ritenis un lornete, ķerra un maizes klaips, dodža laulības ar Adrijas jūru uz Bucentaure, Gizas piramīdas un Teotivakanas piramīdas, autobuss S, kas ved uz Latīņu kvartālu un kas bija redzams uz Brasijaka Mūsu pirmskara laika vāka. Ir verdzība, ir bruņniecība, ir mīlestība un revolūcija, ir neskaitāmi drūmi sīkumi. Ir hercoga Gīza un hercoga Angjēna noslepkavošana, Ravašola atentāti un miljoniem jaunu vīriešu, ko ķērusi bulta, šķēps vai ložmetēja lode. Ir piedzimis Buda, un Papēns, Vats, Žufruā d'Abans, un Fultons izgudrojuši tvaika mašīnu. Ir Ciņa Šihuandi uzceltais Lielais Ķīnas mūris, kas seštūkstoš kilometru garumā aizsargāja valsti no stepju barbariem, un pēdējā acteku valdnieka Kuatemoka mocības — nākamajā dienā pēc noche triste Kortess viņu cepināja uz karstām oglēm un pakāra. Ir Gedela teorēma…
— Kas tā tāda? — Marī jautāja.
— To es jums izskaidrošu citā reizē, — Simons atbildēja,
— un Mēbiusa gedzens, kuram nav nedz ārpuses, nedz iekšpuses. Ir Atlantīdas noslēpums un Žila Renāra Dienasgrāmata. Ir Spartaka sacelšanās un Rodēna un Klodela māsas, Ēģiptes valdnieces un dižākā romieša mīlestības stāsts — joprojām tas pats. Ir Marksa Kapitāls un Nodarbojies ar Emili, un vārdu pa vārdam ir uzrakstīts tas, kas kļuvis par Korānu. Ir Platona Dzīres un Meroda Kleo. Ir Haidna simfonija, kuru atskaņojot visi mūziķi cits pēc cita atstāj skatuvi, nopūšot savu sveci, ir gabaliņš dzeltenas sienas vienā no diviem zināmajiem Vermēra ārskatiem, un bezgaldaudz noslēpumu gan sirdīs, gan grāmatās. Es gribu sacīt, ka ir viss, un ka visam pienāks gals — mūsu visam. Un ir vēstures gals.
— Ak tā, — sacīja Marija, kas nekad neko neapšaubīja.
— Un kāds tas vēstures gals būs?
— Ja es to zinātu! — Simons atbildēja.
♦
Ravennas vēslure nebeidzas ar Teodorihu. Tieši desmit gadu pirms tam, kad ostrogotu karalis nogalināja erulu valdnieku, Maķedonijā, Skopjes novadā, kadā ganu ģimenē piedzima zēns, kuru vecāki nokristīja par Justiniānu. Justiniānam bija tēvocis Justīns, kas augumā bija tik garš, ka varēja iestāties Bizantijas imperatora gvardē. Tēvocis pamazām kapa pa karjeras kāpnēm, līdz kādā jaukā dienā kļuva par gvardes pavēlnieku un pēc tam tumšu intrigu rezultātā pasludināja sevi par imperatoru. Justīns uzaicināja savu radinieku uz Konstantinopoli un iesaistīja impērijas pārvaldīšanā. Pēc tēvoča nāves brāļadēls kļuva par imperatoru.
Justiniāns bija dievbijīgs un mīlēja slavu. Viņam bija izcilas darbaspējas — ļaudis runaja, ka viņš nekad neguļot. Galvenais — viņam bija sieva, ko sauca par Teodoru. Tā bija prostitūta un svētā. Viņa vairāk neka jebkurš apvienoja sevī tikumus un netikumus. Pēc četrpadsmit gadsimtiem Viktorjēns Sardū viņai veltīja melodrāmu, kurā Sāra Bernāra tēloja ķeizarieni un kur skanēja slavenās vārsmas, ko Simons tīksmīgi deklamēja Venēcijas naktī:
Kad pilsētas laukumos Nakti tu klejo, Portiku tumsā ikviens var tevi iegūt. Ak, ak, Teodora! Tad tava fatālā daile Maksā zelta sū.
Bizantieši bija mantojuši no romiešiem jūsmīgu mīlestību uz zirgu skriešanās sacensībām un cirka spēlēm. Teodora bija Konstantinopoles hipodroma lāču sarga meita. Kad tēvs nomira, bija jāatrod iztikas līdzekļi. Viņa kļuva par aktrisi un mimu, viņa sāka pārdoties. Viņa pārdevās tāpēc, ka mīlēja naudu; viņai nebija pārāk jāpiespiežas, jo viņa mīlēja arī mīlestību. Prokops, Pols Silentjērs, kardināls Čezare Barone jeb Baroniuss — svētā Filipa Neri māceklis un Vatikāna bibliotekārs, Gibons un simtiem citu ir likuši viņai atdzīvoties mūsu gara acu priekšā, un viņas orģijas bija slavenas. Stāsta par dzīrēm, kur, trīsdesmit verdzeņu ielenkta, viņa izdāļājusi savas laipnības desmit jaunekļiem. Viņa vairākkārt iemīlējās, un viņā iemīlējās Justiniāns. Likums aizliedza zināma ranga personām precēties ar prostitūtām. Par lielām šausmām mātei — runā, ka viņa aiz bēdām nomirusi, — un krustmātei — Justīna sievai, Justiniāns panāca, lai tēvocis, vēl būdams troni, ar imperatora cdiktu šo likumu atceļ, un apprecēja Teodoru.