Pa to laiku Dēmetrijs Itālijā Teodoriha ēnā bija sadraudzējies ar filozofu Boēciju, kas vēlējās saskaņot Aristoteļa sistēmu ar Platona sistēmu un nodot grieķu kultūru barbariskajiem Rietumiem. Kopā ar Kasiodoru un dažiem citiem cildeniem domātājiem Boēcijs, kas bija vistalantīgākais un visdaiļrunigākais no romiešiem, bija kļuvis par ostrogotu karaļa ministru. Viņš sūtīja Dēmetriju vairākās uzticības misijās pie Klotēra — franku karaļa un pie Godenbo — burgundu karaļa. Tas bija Dēmetrijs, kas lika pārvest pāri Alpu kalniem Boēcija izgudrotās ērģeles un ūdcnspulksteni bez riteņiem, bez svara bumbām un atsperēm, un šis pulkstenis rādīja Saules, Mēness un zvaigžņu gaitu ar ūdeni, kas bija ieslēgts alvas lodē un nebeidza griezties pats ar savu svaru. Boēcija talanti un panākumi radīja viņam daudz ienaidnieku. Viņš nodarbojās ar astronomiju un matemātiku, tādēļ viņu apsūdzēja burvestībās. Viņš mēģināja aizstāvēt vājākos, tādēļ viņu apsūdzēju pretestībā uzvarētājiem. Viņš apbrīnoja Platona filozofiju, tādēļ tika apgalvots, ka viņš pārdevies Bizantijas impērijai, lai izglābtu seno Romu, pie kuras piederēja pēc dzimšanas. Pats Teodorihs arī turēja Boēciju aizdomās, ka tas slepeni vienojies ar Konstantinopoles imperatoru, tādēļ ieslodzīja filozofu Pāvijas cietumā. Savā kamerā Boēcijs nodiktēja Dēmetrijam slaveno darbu, kas bija pusceļā starp stoicismu un neoplatonismu un kam bija milzīga nozīme astoņus vai deviņus gadsimtus, pirms tas nogrima aizmirstībā, — De consolation philosophiae — Filozofijas mierinājums. Tajā filozofija bija iemiesota dievināmas sievietes tēlā ar mirdzošām acīm; aizmēžot varas, baudas un slavas ilūzijas, kas nes tikai nelaimi, viņa rādīja Boēcijam, kā stāties pretī nelaimēm un pacelties līdz patiesībai, labajam un universālajai Providencei, kas vienīgā spēj dot dvēselei neatkarību un laimi. Tikko grāmata bija pabeigta, Teodorihs lika izpildīt filozofam nāvessodu. Viņam žņaudza galvu ar virvi. Acis izspiedās no dobuļiem un mēle izkārās no mutes. Drausmīgās mocībās Boēcijs mira ilgi. Tad viņu uzstiepa uz baļķa un sita ar nūju, pēc tam piebeidza ar cirvi. Teodorihs pasaudzēja Dēmetriju, atcerēdamies viņa pakalpojumus cīņā pret Odoakru, un Dēmetrijs atstāja Itāliju un devās jau daudzreiz uz vienu vai otru pusi mērotā ceļā caur Illīriju, Maķedoniju un Trāķiju uz Bizantijas impērijas galvaspilsētu. Konstantinopolē viņš kļuva par kaujas ratu vadītāju un, kā Simons apgalvoja, daudzu vēlāk Benhuram piedēvēto piedzīvojumu varonis īstenībā ir viņš.
Tajā laikā hipodroms bija pilsētas centrs daudz lielākā mērā nekā imperatora pils vai Konstantīna bazilika. Tas aizņēma lielu laukumu, ko tagad sauc par Atmediāni un kas mūsdienās plešas netālu no Svētās Sofijas katedrāles pie Zilās mošejas; tajā joprojām slienas Teodosija uzceltais Tutmosa III obelisks, mūra obelisks un dēmoniskā čūskveida kolonna. Milzīgi pūļi drūzmējās hipodromā, lai uzgavilētu kaujas ratu vadītājiem, kas bija kļuvuši bagāti un slaveni. Visa pilsēta runāja vienigi par viņu mīlas sakariem un viltībām, par viņu sāncensību un ķildām, kas staļļos izcēlās katra nieka dēļ. Saskaņā ar četrskaitļa dalījumu, kas sacenšas ar Žoržam Dimezilam tik mīļo trīsskaitļa dalījumu un kura pēdas var atrast Indijā, Ķīnā un pat pie vestgotiem, kaujas ratu dalībnieki veidoja četras grupas, kuras atbilda reizē ģeogrāfiskajam, reliģiskajam, kosmiskajam un sociālajam dalījumam: zilie, zaļie, baltie un sarkanie. Zilie un baltie pārstāvēja bagātos, ortodoksālajai ticībai un nelielas grupas valdīšanai uzticīgos rajonus. Zaļie un sarkanie pārstāvēja tautas rajonus ar demokrātiskām tendencēm un herētiskām nosliecēm. Slavenais Palio — sacensības, kas notiek Sjennā gliemežvākam līdzīgi uz Palazzo Pubblico pusi izliektajā laukumā un kur ik jātnieks ir kādas contrade, tas ir, rajona čempions, par spīti savam spožumam, dod visai bālu priekšstatu par Bizantijas kaujas ratu braucēju sacīkstēm, kuras tālu pārspēja kaislības, kādas mūsdienās saviļņo futbola vai regbija maču skatītājus. Divas galvenās grupas bija zilie un zaļie. Dēmetrijs piederēja pie zaļajiem.
Imperators ilgi bija zaļo piekritējs un valkāja to tuniku. Svarīgākais — vajadzēja ieturēt līdzsvaru starp zaļajiem un zilajiem. Galvenokārt reliģisku apsvērumu dēļ Justiniāns nosliecās uz zilo pusi. Zaļos pārņēma niknums, kas viņus mudināja iziet ielās. Juzdamies stipri imperatora atbalsta dēļ, zilie satrakojās, metās zaļajiem virsū un izlaupīja viņu mājas. Lai kā imperators nosodīja zilos un viņu pārmērības, zaļie sacēlās. Turpmākie notikumi bija ļoti vienkārši un ļoti sarežģīti. Imperators pūlējās atjaunot mieru, taču radīja naidu pret sevi gan zaļajos, kas jau tāpat bija noskaņoti pret viņu, gan arī zilajos, kuri niknojās, jo valdnieks nebija viņus atbalstījis. Neregulārās sadursmes starp zaļajiem un zilajiem pamazām pārauga dumpī pret imperatoru. Zilajiem bija tāds pats mērķis kā zaļajiem, un viņi pieņēma arī to kaujas saucienu — Niki!— Uzvara!, pievienodamies pūlim, kad zaļie lielā skaitā izklīda pa pilsētu.
Niki nemieri bija vieni no lieliskākajiem vēsturē. Konstantinopole nonāca dumpinieku varā, pilis tika ieņemtas un izlaupītas, veikali tāpat, Konstantīna bazilika nodedzināta, un ielenktais, apdraudētais imperators jau bija gatavs atsacīties no troņa. Tad Teodora, kas labi pazina cirku, atcerējās par Dēmetriju, kura pārdrošībai un aukstasinībai briesmās bieži bija uzgavilējusi, un slepus lika tam atnākt.
— Ko lai dara? — viņa jautāja.
— Vakar, — viņš atbildēja, — es sacītu — ko vien vēlies. Bet šodien es saku — ko vari.
— Imperators grib bēgt.
— Ja viņš grib izglābt dzīvību, varbūt viņš rīkojas pareizi.
— Un kas notiks, ja viņš paliks?
— Viņš var vai nu visu iegūt, vai visu zaudēt.
— Kas jādara, lai visu iegūtu?
— Ir jācīnās, liekot uz spēles dzīvību, — Dēmctrijs atbildēja.
— Bs labāk mirstu, — Teodora atbildēja, — nekā dzīvoju trimdā un kaunā.
— Tad tu esi atbildējusi uz savu jautājumu.
Teodora pārliecināja imperatoru, ka jāuzvar vai jāmirst, un Justiniāns lika ataicināt karavadoni, ko sauca par Belizaru. Belizars bija talantīgs karotājs, turklāt viņu neapgrūtināja pārāk jūtīga sirdsapziņa. Ar saviem algotņiem viņš satrieca nemierniekus un hipodromā noslepkavoja vairāk nekā trīsdesmit tūkstošus dumpinieku.
— Vai tad tas ir kāds talants? — Marija jautāja.
— Tā ir dzīve, — Simons atbildēja. — Tas ir spēks, tā ir veiksme. Imperators uzņēmās risku: varēja būt tā, ka viņam nocērt rokas un nogriež degunu, izdur acis un noceri galvu. Viņš vinnēja. Vēsture ir tas, kas iet uz priekšu.
Par visām zaļo darbībām un par visiem to nodomiem Dēmetrijs bija sniedzis Belizaram ļoti svarīgas ziņas. Tieši ar Dēmetrija nodevību saistās mūsu sacīkšu braucēju — kaujas ratu vadītāju pēcteču — māņticīgā neuzticēšanās zaļajai krāsai, jo lielāko daļu zaļo Belizars lika noslepkavot Bizantijas hipodromā.
— Ko uzvarētāji dara? Viņi valda. Justiniāns valdīja. Viņš ar Teodoru pie sāniem valdija spoži. Viņa laikā uzbuvēja Svētas Sofijas katedrāli — Dieva Gudrības katedrāli — tur, kur dumpinieki bija sagrāvuši baziliku. Viņš izdeva likumu kodeksu, kas ilgus gadsimtus bija pamats tiesībām. Un viņš raidīja Belizaru citu pēc citas atkarot sadrumstalotās impērijas zemes. Man likās labāk uz laiku attālināties no zaļajiem, jo viņi mani lāgā neieredzēja. Es sekoju Belizaram. Viņš visur guva uzvaras. Es viņam sekoju Āfrikā, kur viņš parspēja vandaļus, sekoju uz Itāliju, kur viņš sakāva ostrogotus, kurus vairs nevadīja dižais Teodorihs. Atkal es soļoju dienu pēc dienas, mēnesi pec mēneša gar Iekšējo juru, kas piecsimt gadu pec galilejieša, pēc Cēzara, Antonija un Kleopatras un pie Aktija raga satriektā sapņa, pēc Oktaviāna, kas kļūs par Augustu, vēl gandrīz tūkstoš gadu pirms Kolumba un tā karavelām un Jaunas Pasaules dzimšanas būs Visuma centrs.