Augstais Dievs, cik daudz esmu staigajis pa ceļiem gar lielo, zilo ūdens klaju! Varbūt jūs jautāsiet, kādēļ esmu devis priekšroku tieši šiem un nevis citiem ceļiem. Es nevarēju staigāt pa Kanādu, Savienotajām Valstīm, pa Meksiku vai Peru: tās vēl nepastāvēja vai ari pastāvēja tikai pašas sev — ārpus pazīstamās pasaules. Esmu staigājis pa Āfriku, daudz esmu staigājis pa Āziju. Bet taisnība — es atkal un atkal atgriezos mūsu vecās jūras krastos, metos tās apkampienos. No Skandināvijas un Skotijas, no Polijas un Arābijas ceļojot, es piepeši atkal esmu nonācis starp vīna dārziem un olīvkoku birzīm, starp cipresēm, kas taisni un augstu tiecas mirdzošās debesīs. Mani šurp veda viss: saules maigums, nejaušība, atmiņas un karš. Zināt, viena no pēdējām reizēm, kad gāju šos marmora un vīna, leģionu un dievu ceļus, es to darīju kopā ar angļiem un amerikāņiem pret Rommelu un Keselringu: vispirms turp un atpakaļ starp Ēģipti un Kirēni, pēc tam, kā vienmēr, uz Sicīliju, Neapoli un Romu.
Kopā ar Belizaru un pēc tam ar citu karavadoni — šoreiz armēni un einuhu, ko sauca par Narsu, — gan par vienu, gan otru es varētu jums stāstīt dienām un nedēļām ilgi — aizgāju līdz Ravennai, ko Bizantijas karapulki atņēma ostrogotiem. Man iesila sirds, atkal ieraugot Odoakra un Teodoriha pilsētu, kur biju pavadījis tik ilgus gadus gan kā gūsteknis, gan kā uzvarētājs. Un ko mēs darījām atkarotajā Ravennā? Mēs cēlām baznīcas.
Esmu uzbūvējis daudz baznīcu. Jums par to jāsmejas? Es biju akmeņkalis. Tas ir skaists arods. Esmu cēlis tempļus, katedrāles, pilis un tiltus. Vēlāk — rūpnīcas un kosmosa kuģus, kas gan vairs nebija no akmens. Nekur neesmu ielicis tik daudz no savas sirds kā Ravennas baznīcās. Pilsētai jau bija krietni daudz pieminekļu, kas vēl nav sagruvuši un ko varat apskatīt: Jaunā Svētā Apolinārija baznīca, ko toreiz sauca skaistā vārdā — par San Martino in Ciel d'Oro, pareizticīgo baptistērijs un ariāniešu baptistērijs, Teodoriha kaps un Gaiļa Placidia mauzolejs, kas uzcelts kāda Romas pagrimuma laika imperatora meitai, sievai, māsai un mātei — tas bija valdnieks, kurš redzēja zem barbaru triecieniem sagrūstam tik daudzu gadsimtu darbu. Lai pierādītu, ka impērija nav mirusi, ka tā Austrumos turpina dzīvot, ka tā atdzimusi Bizantijā, ka kristietība to atbalsta un tā atbalsta kristīgo ticību, mēs par godu Visvarenajam slējām Ravennas debesīs akmens un zelta poēmas.
Tagad es jums pateikšu kaut ko tādu, par ko jums atkal nāks smiekli: es apskaužu baznīcu cēlāju ticību. Es neticu gandrīz nekam. Es neticēju galilejietim. Joprojām nezinu, kas ir patiesība. Esmu redzējis rodamies un mirstam karaļvalstis, reliģijas, dogmas un pārliecības. Visi kopš pašiem sākumiem atkārto, ka nekas nav mūžīgs un drošs uz šīs Zemes, pa kuru staigāju, ka viss paiet un nekas nepaliek. Tie, kas kopā ar mani ir cēluši baznīcas Ravennā, tie, kas salīkuši ir nesuši pārlieku smagas nastas, tie, kas nokrituši no kāpnēm un sastatnēm, kuri gājuši bojā, marmora bluķu vai grūstošu sienu saspiesti, tie, kas skaitījuši lūgsnas pie altāriem, ko paši tikko uzcēluši, ir sasnieguši to, ko cilvēki no patiesības un mūžības spēj sasniegt. Nav svarīgi, ka viņi alojas, — viņi tic tam, ko dara. Tā ir laimes definīcija — manuprāt, labāka par citām. Kad, sēdēdams būvlaukumā, noraudzījos, kā viņi ziedo savu laiku, sviedrus un dzīvi Klasas Svētā Apolināra baznīcai — vienīgajam, kas palicis pāri no izpostītās Klasas ostas, vai Svētā Vitālija bazilikai ar tās bizantisko greznību, aizsapņojos par kaut ko tādu, ko man būtu vajadzējis pirmoreiz un uz visiem laikiem padzīt no sirds: viņu Dieva nemaz nav, viņi pavisam muļķīgi pieņem, ka tas viņus radījis, kaut gan īsenībā to radījuši viņi, un tas sācis eksistēt tikai tāpēc, ka viņi tam tic.
Viņu ticība bija tikai viņu cerību veids. Kristieši no visas sirds cer, ka nāves brīdī viņu priekšā atvērsies citas pasaules durvis. Šī pasaule ir bijusi netaisna, tā ir bijusi zemiska un nežēlīga. Varenie un bagātie uzkundzējas nabagajiem un tos slepkavo. Nekas cits šajā posta dzivē nav gaidāms. Savas cerības un savu ticību viņi raida uz citu, nepazīstamo dzivi nakts viņā pusē. Ir daudz brīnumainu lietu grāmatās, ko galilejietim veltījuši viņa mācekļi. "Svētīgi tie izsalkušie, jo tie tiks paēdināti. Laimīgi grūtsirdīgie, jo tie tiks mierināti. Laimīgi garā nabagie, jo viņi ieies debesu valstībā. Laimīgi šķlstsirdīgie, jo tie Dievu redzēs." Kādā dzivē? Vai šajā? Protams, ne. Citā. Citā — pēc nāves. Tas ir tas, ko apsola tā saucamais jūdu ķēniņš laupītājam, kas piesists krustā viņam pa labi un nožēlojis grēkus: "Jau šovakar tu būsi kopā ar mani mana tēva namā." Ravennas vīrieši un sievietes dzivoja vienā no skaistākajām sava laika pilsētām. Galvenais — viņi dzīvoja, gaidīdami apsolīto mūžīgo dzīvošanu. Viņi cēla baznīcas.
Manuprāt, ja es būtu kristietis, es domātu vienīgi par nāvi. Pat es, kas neesmu kristietis un nekā nezinu par durvīm, kuras nāvei jāatver un aiz kurām — reizēm man tā liekas — ir tikai neesība, sapņoju vienīgi par nāvi. Kā tas var būt, ka vīrietis vai sieviete, kas tic galilejietim un viņa vārdiem, kurus pierakstījuši viņa četri hronisti, nedzīvo nepacietīgās ilgās pēc vienīgā laimes brīža šajā posta dzīvē — pēc tās gala un tik daudzu pārbaudījumu gala, un pēc ieiešanas nāvē, kura pēc šīszemes dzīves ciešanām — laimīgā kārtā pārejošām — ir īstā piedzimšana un mūžīgā dzīvošana?
Par šiem un dažiem citiem jautājumiem esmu runājis ar diviem cilvēkiem, kas bija kļuvuši mani draugi un kas bija pilnīgi pretstati. Viens no viņiem nesen bija pārcēlies uz dzīvi Ravennā. Viņu sauca par Droktulftu. Ārkārtīgi pārsteigts, pirms dažiem gadiem es atradu Horhes Luisa Borhesa grāmatā, kas nosaukta par Labirintu, šo savulaik tik parasto vārdu, ko jau biju pieņēmis par izzudušu. Pa kādiem neticamiem aplinku ceļiem, sācies visiem citiem nezināmos avotos, šis no ziemeļiem nākušais, saules izslāpušais karotājs atdzīvojies zem neredzīgā argentīniešu bibliotekāra spalvas? Mistika. Droktulfts nāca no neizejamiem mežacūku un sumbru mežiem, "…un tur," Borhess raksta ar pārsteidzošu precizitāti, kas atmodina manas atmiņas, "viņš ierauga kaut ko tādu, ko nekad nav redzējis vai ko nav redzējis tā pilnestībā. Viņš ierauga dienasgaismu, cipreses un marmoru, viņš ierauga statuju, tempļu, dārzu, namu, kāpņu, krūku, kapiteļu, regulāru un atvērtu telpu pilsētu. Varbūt viņam pietiek ieraudzīt vienu vienīgu arku un nesaprotamu uzrakstu ar mūžīgajiem romiešu burtiem. Šī atklāsme viņu vienā mirklī apžilbina un pārvērš: Pilsēta. Viņš zina, ka tās sienās viņš būs suns vai bērns un ka nespēs to pat saprast, bet viņš zina arī, ka šī pilsēta ir vairāk vērta nekā viņa dievi un zvērētā ticība, un visi ģermāņu zemes slikšnāji. Droktulfts atstāj savējos un cīnās par Ravennu." Jēzum Kristum par godu — tas viņam saplūda ar Odinu — celto baznīcu pilnajā Ravennā Droktulfts tiešām bija kaut kas līdzīgs bērnam vai sunim. Man patika viņa izbrīns, viņa piepešais apbrīns kāda šedevra vai neveikla darinājuma priekšā, viņa smagnējums un tikko iegūtā uzticība tam, ko viņš nupat atklājis. Viņš citiem uzdeva maz jautājumu un vēl mazāk — pats sev. Viņš daudz klusēja. Tieši tāpēc viņš man patika. Mēs viens otru aizstāvējām, viens otram izpalīdzējām un iespējami reti šķīrāmies.