Otrais mans biedrs Ravennas laikā bija liels sava amata pratējs — viņš no cietu akmeņu gabaliņiem, ahāta, porfira, marmora, oniksa, lazurīta, emaljas vai krāsaina stikla lauskām un zelta putekļiem veidoja gleznas, kas mirdz baznīcās un ko jūs saucat par mozaīkām. Viņa vārdu zina tikai daži erudīti, kas specializējušies Justiniāna laika mozaīkās Ravennā. Viņu sauca par Aleksi. Viņš bija ģeniāls. Un ģenialitāti viņš smēlās savā vienkāršajā un naivajā ticībā, kurā zivis un koki, jēri un putni, būtņu un dabas skaistums dziedāja godu Dievam.
Bieži mēs apsēdāmies zem tolaik būvējamo Svētā Vitālija vai Klasas Svētā Apolināra baznīcas sastatnēm; gan vienā, gan otrā Aleksis veidoja mozaīkas. Mēs ēdām eļļā mērcētu maizi ar sieru un dažiem sīpoliem, klāt piedzerot vīnu. Es slepus raudzījos Aleksī un Droktulftā.
— Un ja nu… — es iesāku.
— Ko tu gribi sacīt? — Aleksis jautāja, sniegdamies pēc sīpola.
— Ja nu nav nedz citas pasaules, nedz dvēseles nemirstības, ja to izdomājuši mūsu bīskapi un imperatori, ja pēc dzīves nav nekā cita?
Iestājās dziļš klusums. Bērns Droktulfts, sevī nogrimis, ne vārda nerunādams, spēlēja kauliņus. Aleksis paliecās uz manu pusi.
— Tu taču to nedomā nopietni?
— Es nezinu. Es uzdodu jautājumus. Es neesmu pirmais, kas to dara. Un es nebūšu pēdējais.
— Klusē, — Aleksis sacīja, vērīgi raudzīdamies visapkārt. — Klusē!
— Cik ērti gan būtu bagātajiem un varenajiem visu baudīt šaipasaulē un visu solīt viņpasaulē! Vai tu tiešām pa īstam tici brīnumstāstiem par eņģeļiem un slavu, no kuriem tu iegūsti tik daudz skaistuma?
— Kāpēc ne? — ierējās Droktulfts, piepeši pārtraukdams stūrgalvīgo klusēšanu. — Odinam taču bija zirgs ar astoņām kājām, to sauca par Sleipniru, un burvju gredzens, kuru sauca par Draupniru.
— Esi nu rāms, — es viņam teicu. — Tev par to visu nav galva jālauza.
— Nabaga Droktulfts, — Marija sacīja. — Man viņa mazliet žēl.
— Pārāk vis nežēlojiet, — Simons iebilda. — Tas bija ziemeļnieks — maigs un nikns līdz nežēlībai.
— Stāstus, par kuriem tu runā, — Aleksis atsāka, — es padaru skaistus tāpēc, ka tiem ticu. Un es tiem ticu, jo tie ir skaisti.
— Tie ir skaisti. Bet vai tie ir patiesi? Iespējams, Dievs ir. Un ja nu tas ir ļauns Dievs?
— Jā, tas nu gan. Viņš bieži ir ļauns, — sacīja Droktulfts.
— Klusē! — Aleksis man uzkliedza, strauji pieceldamies. — Tu netici nekam.
Viņš staigāja šurpu turpu. Viņš pienāca man klāt. Viņš saņēma mani aiz pleciem.
— Kam tu tici? — viņš jautāja.
— Kam es ticu? Tev! Tavam talantam. Tavai ģenialitātei. Ir kāds cits Dievs atšķirībā no Dieva: cilvēku ģēnijs. Droktulfts, kas ir tik stiprs, jau sen varēja iet bojā no zobena, no indes, plēsīga zvēra aprīts, viņu varēja nosist akmeņi, ko met no nocietinājumu mūriem…
— Liels paldies, — Droktulfts norūca.
— …un neviens viņu vairs neatcerētos…
— Ja neskaita kādu dzejnieku, — Marija iebilda.
— Ja neskaita kādu dzejnieku, — Simons piekrita. — Un arī tevi apēstu tārpi, un tavs vārds būtu aizmirsts. Bet imperators un ķeizariene, kuru tu esi izveidojis tik skaistu ar Austrumu valdniekiem, kas ar dārgakmeņiem izmargoti uz viņas apmetņa malas, dzīvos ļaužu atmiņā, jo tu esi radījis viņu tēlus reljefā un krāsās uz Svētā Vitālija baznīcas sienām. Viņi dzīvos, kā dzīvo dievi un eņģeļi, tavi pravieši, tavi sapņu putni, kā dzīvo vīrieši un sievietes un viss, kas redzams zem debesjuma: atmiņās, garā, iztēlē. Un vairāk nekā Belizars un Narss — augstie ierēdņi un arhonti, kā droma eparhi un logteti, tu būsi tas, kas liks cilvēkiem sapņot par Justiniāna varenību, par Teodoras tērpu, kaklu un acīm. Patiesība no mums bēg. Mūžība no mums bēg. Tava māksla tās aizstāj, un tajā ir nemirstība. Tā patur pasauli uz visiem laikiem savā mūžībā un savā patiesībā — tajā, ko var sasniegt patiesības meklējumos un cerēt no mūžības. Palikt un pastāvēt — bet tas ir skaistuma pārsvars pār dzīves rupjību un neglītumu — spēj vienīgi vistrauslākais: skaņas, apveidi, krāsas un vārdi.
♦
III Nebeidzama ozianna
♦
Zilonis ir visviedākais no visiem dzīvniekiem, vienīgais, kas atceras savas iepriekšējās dzīves; tādēļ viņš ilgi paliek rāms, tās pārdomādams.
Andrē Malro citēts budistu teksts
Esmu bieži dzīvojis cilvēku vidū un pazīstu visu, ko cilvēki spēj pārdzīvot — no viszemiskākā līdz viscildenākajam. Es esmu katrs vēstures vārds.
Fridrihs Nīče
… nebeidzama ozianna. Šatobriāns
♦
Es bieži esmu bijis nabags — esmu neieredzējis bagātos. Bieži esmu bijis bagāts un esmu nicinājis nabagos un baidījies no tiem. Visums ir vienots, un tas ir daudzveidīgs. Ir tikai viena pati pasaule, un tā nemitīgi ir pretrunā pati ar sevi. Mēs no tās netiekam laukā, un par to var pateikt visu. Tā ir visa un tā pastāv, tā ir vienalga kas. Tā ir bezgalīga. Viena pati jūsu mūža minūte ir bezdibenis un katedrāle. Viena pati jūsu mūža minūte jau ir vesela pasaule. Iedomājieties vēl par laiku, kas plūst, un jums apreibs galva. Bs nekad neesmu pārstājis būt upuris un bende.
Esmu traucies caur telpu tāpat, kā esmu traucies caur laiku. Vai atceraties Popeju, Neronu, Rufu Krispinu, viņas pirmo vīru, un Otonu — nākamo imperatoru, un Romas degšanu?
— Tā, it kā es tur būtu bijusi klāt, — Marija atbildēja.
— Jūs tur bijāt, jo jūs atceraties. Es gāju un gāju. Es atkal devos uz Svēto zemi. No jauna sastapu savus ebrejus. Viņi atkal bija sacēlušies pret impēriju, kurai kalpoju Nerona laikā. Ebreju diženums ir viņu nemitīgajā apdraudētībā un nemitīgajā dumpībā. Es gāju kopā ar viņiem. Romieši mūs satrieca. Netālu no Nāves jūras klinšainā kalnā bija pilsēta, ko Hērods Lielais savā celšanas mānijā bija licis nocietināt. To sauca par Masadu. Mēs tur bijām nocietinājušies, kamēr Vespasiāns, kas sekoja Otonam, kurš sekoja Ncronam, nolīdzināja līdz ar zemi Jeruzalemi un nopostīja Templi. Karaspēku komandēja Vespasiāna dēls. Viņu sauca par Titu, un krietnai atmaksai un par laimi Rasinam tas iemīlējās Berenīkē, kura bija divdesmit gadu par viņu vecāka un, Hčroda dzimtai uzticīga, ilgi bijusi pati sava brāļa Hēroda Agripas II mīļākā. Mēs tur augšā turējāmies mēnešiem ilgi. Mēs bijām pēdējie, kas ebreju tautu aizstāvēja pret iebrucējiem. Ebreju tauta bijām mēs, un mēs tikām uzvarēti. Kas par to! Mūžīgais bija ar mums. Jo, kā jau zināt, mūsos bija kaut kas mūžīgs.
— Vai tieši jūsos — ebrejos? — Marija jautāja.
— Mūsos visos, — Simons atbildēja. — Platons, Jēzus, Buda, Spinoza un savā ziņā Einšteins nav pateikuši neko citu: mēs esam par lielu paši sev, bet arī par mazu, un mēs piederam kaut kam, kas ir pārāks par mums it visur.
— Trīs ebreji no pieciem, — Marija sacīja.
— Ko es tur varu darīt? — Simons atbildēja. — Mēs bijām nolemti nāvei un laimīgi. Mēs ticējām savai taisnībai, un mūsu Dievs bija ar mums.