Sešu dienu kara laikā kādu Izraēlas ciemu — Kipuru — ielenca arābi, un Izraēlas armijas ģenerālštābs to uzskatīja par zaudētu. Pretēji visu spriedumam, ciems tomēr tika atbrīvots, un no visām malām sabraukušie žurnālisti jautāja vietējam rabīnam, kas tika uzskatīts par svētu vīru, kā viņš šo laimīgo iznākumu izskaidro.
— Tas ir ļoti vienkārši, — rabīns atbildēja. — Bija rīcība, un bija brīnums.
— Kāda bija ricība? — žurnālisti jautāja, turēdami mikrofonus un rakstīdami piezīmju grāmatiņās.
— Mēs ne uz mirkli nepārtraucām skaitīt psalmus un dziedāt svētās dziesmas, — rabīns atbildēja.
— Un kāds bija brīnums?
— Ieradās armija, un no debesīm nolaidās eņģeļi.
— Eņģeļi no debesīm! — iesaucās žurnālisti, kas bija audzināti skarbajā faktu skolā un dzēra stiprus dzērienus.
— Tie bija izpletņulēcēji, — rabīns atbildēja.
— Vai Masadā arī bija kāds brīnums? — Marija jautāja.
— Nebija vis, — Simons atbildēja, — jo brīnumi vispār nemēdz notikt. Ir tikai viens vienīgs brīnums: pasaule, vēsture, dzīve. Masadā mēs arī skaitījām lūgsnas un dziedājām Dieva dziesmas. Romieši līdzenumā upurēja Jupiteram un Marsam. Gan romieši, gan mēs darījām visu, kas mūsu spēkos, lai dievišķā Providence vēstures izskatā ietu mums vēlamos ceļus. Laikam jau mēs nedziedājām pietiekami skaļi; dievišķā Providence izšķīrās par labu romiešiem.
Ir tiešām interesanti vērot, kā ikdienas dzīvē cilvēki nopūlas, kaut arī tic, ka mūžīgie dievi jau iepriekš visu ir izlēmuši. Tas ir tā, it kā Jupiters un Jahve nekad nebūtu pastāvējuši. Ikviens paļaujas uz saviem spēkiem un savām spējām. Mēs mēģinājām padarīt vaļīgāku mūsu Dieva ienaidnieku ielenkumu. Mūžīgās pilsētas un tās dievišķā imperatora vārdā viņi aizsprostoja visas izejas. Viņi mēģināja mūs nomērdēt badā un nobeigt slāpēs. Viņi mēģināja mūs iznīcināt, kā bija iznīcinājuši mūsu templi. Bet mums bija ūdens, eļļa, kaltēta gaļa un labība mēnešiem un gadiem. Trīspadsmit torņu aizsargātajā cietoksnī mums bija baseini un labi apūdeņota zeme, kur auga augļi un dārzeņi. Un, galvenais, sirdī mums bija mūsu mūžīgā Dieva Tā Kunga vārds, kuru neviens nedrīkst izrunāt.
Ir cilvēki, ko nekad neesam satikuši un kam ir milzīga nozīme mūsu dzīvē. Es nekad neesmu redzējis Flāviju Silvu. Vai ari — pa lielu gabalu un citu pulkā. Viņš bija romiešu komandieris, un pa noslēpumainiem aplinku ceļiem, kam nav nekādas daļas gar mūriem un aizsarggrāvjiem, viņa vārds visiem Masadas ebrejiem bija kļuvis parastāks nekā viņu tēva vai sievas vārds. Viņš mums rēgojās tumsā un rādījās sapņos, mēs no viņa baidījāmies un ienīdām viņu. Viņa uztverē mēs bijām dumpinieki, kaut kas līdzīgs traipam Romas varenības sejā. Viņš bija stiprs, mēs bijām vāji. Viņš bija bagāts, mēs — nabagi. Par mani viņš nezināja pilnīgi neko, un būtu ļoti pārsteigts, ja uzzinātu, ka esmu bijis ļoti tuvs imperatoram. Viņš gaidīja mūsu nāvi, padošanos vai bezcerīgu uzbrukumu ārpus nocietinājuma mūriem. Masadā romiešu un ebreju pretimstāvēšana ilga vairāk nekā trīs gadus.
Kādu rītu klints pakājē pamanījām kareivju pūli un rosīšanos. No cietokšņa augstumiem mēs lāgā nevarējām saskatīt, kas īsti tur notiek. Caur mastikas koku biežņu un akmenāju, pa izsusējušu strautu gultni mēs aizsūtījām turp divus izlūkus. Pirmais tika nogalināts. Otrais pavēstīja, ka romieši būvē kaut kādu mašīnu. Tā bija līdzīga platformai, un dažas dienas mēs ieinteresēti apskatījām tās sijas un baļķus. Diezgan drīz sapratam, ka tas ir koka tornis, kas dienu pēc dienas un jo sevišķi — nakti pēc nakts slējās aizvien augstāk pretī mūsu cietoksnim. Divreiz mums izdevās to nodedzināt: pirmoreiz to izdarīja mūsu vīri, kas pēc tam tika nogalināti, otrreiz mēs raidījām bultas ar eļļā samērcētu, degošu kodaļu galā. Romieši nepagurdami atsāka darbu un nolika uz torņa sargus, kuru uzdevums bija nogalināt mūsu strēlniekus. Mēs ar savām bultām un lingām nonāvējām diezgan daudz romiešu kareivju. Viņu vietā stājās citi, kas mums liedza torni aizdedzināt. Kara mašīna, kur koku bija aizstājis akmens, pamazām auga augumā: tas bija mūsu nāves veidols.
Pēc vairākiem mēnešiem pienāca diena, kad tornis bija vienā augstumā ar Masadu. Pretī pirmajam cietoksnim slējās otrs. Uz tā romieši pacēla divas katapultas un sāka mūs bombardēt. Mūsu vidū bija daudz kritušo. Bijām spiesti patverties lielās telpās, ko Hērods bija licis izcirst klintī. Tad romieši sāka ierīkot laipas starp savu torni un mūsu cietoksni. Paši ciešot lielus zaudējumus, mēs dažas no šīm laipām nogāzām gravā kopā ar krietnu skaitu romiešu, kas šausmās auroja, krizdami lejā ieplestam rokām kā lupatlelles vai putnubiedēkļi. Drīz kļuva nepārprotami skaidrs, ka cīnoties tikai atvirzām sakāvi un ka Masadas cietoksni, ko savukārt bija aizdedzinājušas ienaidnieka bultas un pagales, drīz pārpludinās romiešu straume.
Vadoņi sapulcējās. Cīņa tuvojās beigām, un tā bija zaudēta.
Kā sakāvi pārvērst par uzvaru? Viss bija atkarīgs no vārdu spēles, runājot par vēsturi: ja arī mēs nespējām mainīt tās gaitu, mums bija iespējams dažādā veidā tulkot tās nozīmi; pietika ar drusciņu vīrišķības. Masadas vieta cilvēku atmiņā bija atkarīga no mūsu nāves. Jā tā nāca no romiešu rokas, sakāve bija neapšaubāma. Ja tā bija mūsu pašu rokās, sakāve, protams, par uzvaru nepārvērtās, bet kauns pārvērtās par varonību. Lēmumu pieņēma ļoti ātri. Tas nebija grūti izdarāms. Mums bija jāmirst tik un tā — vai nu mazliet agrāk vai vēlāk. Mēs iepazītu ciešanas, pazemojumus un verdzību. Labākajā gadījumā dotos uz Romu, lai piešķirtu lielāku spožumu uzvarētāja triumfam, pirms papildinātu galeru airētāju, vergu un gladiatoru pulku. Tad jau labāk pašiem padarīt sev galu romiešu acu priekšā un cerībā uz mūžīgu slavu. Tieši tajā brīdī, kad mums nekas vairs nav gaidāms no šīs dzīves, mēs sākam domāt par būtisko un par mūžību.
Lēmums bija pieņemts, atlika vienīgi rīkoties. Miršana ir viegla māksla, tajā vajadzīgs tikai izpildījums. Mūsu vidū bija sievietes un bērni. Tie bija jānomaitā pirmie, lai pēdējie paliktu visvairāk rūdītie un visskarbākie. Atri tika izstrādāts piramidveidīgas iznīcināšanas plāns. Vispirms nogalinās sievietes un bērnus, nevarīgos un kropļus. Pēc tam puse karotāju nonāvēs otru pusi karotāju. Desmit no dzīvu palikušo puses iznīcinās pārējos. Divi no desmit dzīvajiem nonāvēs astoņus pārējos. Paliks vienīgi pēdējais, kam nonāvēt priekšpēdējo. Es bez sevišķām pūlēm ieguvu godu būt visasiņainākais no eņģeļiem iznīdētājiem un valdīt par tik daudziem kritušajiem.
Sakumā nāves pavēle tika izpildīta burts burtā. Masadā plūda sieviešu un bērnu, plānprātīgo un epileptiķu asinis. Es nodūru m^ti un trīs bērnus, kuri līdz pēdējam brīdim bija pārliecināti, ka tā ir tikai spēle. Ar maigumu nodūru sievieti, kura aplenkuma laikā veltīja man mīlestību. Iedūru dunci zem viņas kreisās krūts tieši sirdī un kļāvu viņu sev klāt, skūpstīdams uz lūpām. Viņas asinis apšļāca mani, un viņa manās skavās iegāja no dzīves nāvē. Kāds dzimis idiots siekalodamies lūdzās, lai viņu saudzēju. Mirkli svārstījos. Viņu pazudināja meitene ar ļoti zilām acīm un gariem, melniem matiem, kura stāvēja aiz viņa. Kā es varēju nogalināt vienu un saudzēt otru? Nodūru abus.
Vienkāršāk bija ar spēcīgiem vīriem. Daudzi izdarīja pašnāvību vai metās uz zobena, ko turēja kāds draugs. Daži romiešu acu priekšā nolēca no cietokšņa sienas vai metās degošos veikalos. Jau vairāk nekā puse kareivju gulēja zemē. Drīz starp dzīvajiem bija palicis tikai kāds ducis. Kaut kādu iemeslu dēļ tie nebija tieši tie, kuri bija paredzēti. Šai organizācijas kļūdai nebija sevišķas nozīmes. Es nogalināju trīs vai četrus. Mēs palikām trīs. Divi pārējie bija brāļi, kas nebija šķīrušies kopš aplenkuma sākuma. Viņi nonāvēja viens otru.