Laiks bija jauks. Saule spīdēja pār Nāves jūru un Jūdejas tuksnesi, pār Jeruzalemi tur ziemeļos un romiešu sagrauto Salamana templi, pār Hebronu rietumos, kur mūžam bija dzīva Ābrahāma piemiņa — viņš bija tēvs trim reliģijām, kuru savstarpējais naids un kari aizņems tik daudzus gadsimtus, — pār Sodomas un Gomoras drupām dienvidos. Varēja dzirdēt, kā šķind romiešu ieroči, ienākot pamestajā cietoksnī, skanēja centurionu pavēles, un kliedza karavīri, ieraudzīdami ebreju līķu kaudzes un asiņu straumes. Ebreju vēsturnieks, kas bija pārgājis pie romiešiem un pieņēmis tā karavadoņa vārdu, kurš nesa mums nāvi, — Josifs Flāvijs — rakstīja par to, ko dzirdēja runājam: tālumā vēl bija saklausāmi bikli miera trokšņi: no sasista baseina urdzēja sīka ūdens strūkliņa, beidzot aizlaidās putns, ko nebija varējušas aizdzīt tik daudzas slepkavības.
Tieši Masadas ebreju asinis mani pēc četriem gadsimtiem saistīs pie Alariha, Odoakra, Teorodiha Lielā, kas alka iznīcināt impēriju.
♦
— M an ir skaidrs, — Marija teica, — ka visu laiku notiek viens un tas pats. Asinis, aplenkumi, visa gals, neprātīga cerība sirdī, nenoteiktas bailes nezin no kā, ilgošanās pēc nezināma dieva, kas var iegūt jebkuru veidolu, ko izaicina un pielūdz un kas varbūt ir tikai neesība, un mīlestība, kas vijas cauri pasaulei kā neredzams pavediens, mēģinot visu saturēt kopā. Rīt vai parīt jūs mums stāstīsiet par kādu kaislību, par ticību pēc kaujas, un viss beigsies Florencē vai Bāmjānā pie Giberti cizelētajām durvīm mazajā ēkā pretī katedrālei…
— Baptistērijā, — Simons teica.
— Paldies, — Marija sacīja, — vai pie milzīgas Būdas statujas kādā tālā alā Hindukuša piekājē, kurp gadu simtiem dodas svētceļnieki.
— Bravo! — Simons iesaucās. — Mēs sākam viens otru pazīt. Tā ir taisnība. Es tiešām aizgāju līdz Bāmjānai. Biju kaut kas līdzīgs svētceļniekam. Es tur ierados no Ķīnas un, tā kā runāju vairākās valodās, mani noturēja par gudro un par mācītu vīru.
— Jau tad! — Marija iestarpināja.
— Jau tad, — Simons teica. — Tolaik mani sauca pa Juaņu Canu un Tana dinastijas laikā pa Zīda ceļu devos uz rietumiem. Aiz Dzelzs vārtiem un tūkstoš kalniem iegāju Ziloņa zemē starp lielām upēm un akmeņainiem tuksnešiem meklēt svētos tekstus, sanskrita manuskriptus, Traktātu par septiņpadsmit zemēm, Lielo un Mazo Ratu darbus, visu, kas attiecas uz Sešiem Tikumiem un Trijiem Dārgumiem.
— Kas tā par Ziloņu zemi? — Marija jautāja.
— Jambudvīpa, — Simons atbildēja. — Jeb Tiancu, jeb Sandu, jeb Hindu, jeb Indu — tas ir, — Indija. Ķīniešiem tās ir rietumu zemes aiz Purpura barjeras, tas ir, aiz Lielā Ķīnas mūra. Tur dzimis Gautama jeb Sidhārtha, jeb Šākjamuni, ko ķīnieši sauc par Fo, bet mēs pazīstam ar Būdas vārdu. Bija jau pagājuši vairāk neka tūkstoš gadi, kopš karaļa Sudohana dēls un karaliene Maja Dēvi četrreiz satikās, kas, tāpat kā Sokrātā prāva vai Skolotāja Kundzi, ko mēs saucam par Konfūciju, maciba, tāpat kā Kalna sprediķis, kā bēgšana uz Medinu mainīja pasaules dvēseles; viens sirmgalvis, viens slimais, viens mirušais un viens mūks. Bija vajadzīgi pilni pieci gadsimti, lai Būdas doktrīna, kas tiecas mazināt vēlmes, nevis papildināt vajadzības, pārvarētu jūras un nonāktu Čanaņā — imperatora rezidencē, Ķīnas galvaspilsētā — mūsdienu Siaņā, kas visā pasaulē slavena ar keramikas jātniekiem un kareivjiem, kuri atrasti zem zemes un kuru uzdevums ir apsargāt mirušo imperatoru. Un vēl pagāja pieci vai seši gadsimti, līdz budisms uzcēla tempļus un ierīkoja klosterus, un iesvētīja mūkus, un es, neko nelūgdams imperatoram, caur Dunhuanu un Turfanu, caur Sogdianu un Baktru slepus atstāju Ķīnu, lai sasniegtu citu svēto zemi un bagātinātu ķiniešu budisma kanonus un uz bambusa uzrakstītu stāstu par pārdzīvotajām briesmām un piedzīvotajām atklāsmēm.
— Es jūs iztēlojos kā ķīnieti, — Marija iesmiedamās sacīja.
— Es zinu, ka ir ķīnieši katoļi, ķinieši protestanti un ķīnieši marksisti, bet pirmoreiz dzirdu stāstām par ķinieti, kas bijis ebrejs. Vai ka ebrejs bijis ķinietis. Jums laikam gan bija tāds ģīmis…
— Mani portreti ir daudzviet, — Simons cienīgi atbildēja.
— Jūs tādu atradīsiet Dunhuanā. Jūs tādu ieraudzīsiet Siaņā — Meža zoss Lielajā pagodā. Tur nekā sevišķa nav: to es atgriezies nodibināju 652. gadā. Es parādījos kā grāmatu kolportieris, kā relikvijām apkrauts mācīts ēzelis, kā Āzijas Diogens, kas klīst pa ceļiem, nevis muļķīgi ielien mucā, kā klejojošs žīds ar šķībām acīm. Esmu redzams zem sūtrām, kas ir svētie raksti, zem vīstokļiem, zem bambusiem un zem veselas kaudzes sīku priekšmetu, kas jums liktos smieklīgi: tur ir pods ar vāku, mušu gaiņājamais un svētceļnieka spieķis. Bieži man blakus ir tīģeris. Reizēm mani no briesmām pasargā pērtiķu karalis. Man ir noskūta galva, garas ūsas un budistu muka tērps. Varu apgalvot, ka biju budists. Varu apgalvot, ka biju ķīnietis. Ebrejam ir ļoti viegli būt budistam un ķīnietim: visi cilvēki ir līdzīgi cits citam.
Jūs nejutīsieties sevišķi pārsteigti uzzinot, ka man bija jāmaina vārds, jo savu biju zaudējis. Buda piedzima Kapilavastu gandrīz vienā laikā ar Konfūciju — uz ziemeļiem no Benearas, mazliet uz dienvidiem no Nepālās šākju ciltī, tāpēc arī viņa vārds ir Šākjamuni — Gudrais starp šākjām. Ekotarikagamā ir rakstīts: "Kad četru kastu ļaudis būs kļuvuši par mūkiem, viņi zaudēs savu vārdu un būs pazīstami ka Šākjas ģimene." Ķīna nedzīvoja kā Indija četru kastu valdīšanā — mācītie un priesteri brahmaņi, ksatrijas jeb karavīri, vaišja jeb tirgotāji un sūdra jeb strādātāji. Taču ķīniešu budisms tik un tā pieņēma Ekotarikagamas priekšrakstus. Mani sauca par sri jeb sramana, tas ir, par mūku vai arī par bhikšu — ubagu, jo es nemitīgi gāju un man līdzi bija tikai pats nepieciešamākais, lai nenomirtu badā. Biju apdāvināts valodās, bez mitas izbēgu no nāves un daudzām briesmām, turklāt man patika stāstīt to, ko biju redzējis un ko biju dzirdējis no gudrajiem un mācītajiem…
— No gudrajiem — tādiem kā mēs, — Marija iestarpināja.
— … no gudrajiem — tādiem kā jūs, — Simons piekrita, — jo jūs esat gudri un svēti savā spēkā; tāpēc mani visur sauca par Likuma skolotāju — to es saku visā pieticībā. Vēlāk tādi lieli zinātnieki kā Grusē vai Žernē, kā Levī vai Renū, vai Demjcvils vai Filjozā, vai Etjebls mani ir slavējuši vairāk, nekā pienāktos. "Viņš ir dižākais no visiem," savā laipnībā par mani rakstīja Zans Filjozā kungs. "Viņš bija visražīgākais sanskrita tekstu tulkotājs un vismācītākais no visiem Ķīnas budistiem." Vai zināt, kā viņš mani nosaucis?
— Par to es tiešām prātoju, — Marija atbildēja.
— Viņš mani nosaucis par Ķīnas budisma svēto Jeremiju.
Pēc tā visa noklausīšanās, protams, vajadzēja vēlreiz atgriezties Skjavoni krastmalas Svētā Jura skolā apskatīt svēto Augustīnu brīdī, kad viņš dievšķā atklāsmē, pūdelim noskatoties, zem Karpačo otas uzzina par svētā Jeremijas nāvi. Simons — smalkjūtīgs, burvīgs, mazāk sātanisks nekā jebkad, visa budisma vieduma pārņemts, aiz prieka nosarka starp abu kolēģu ēnām.