♦
Es vairs lāgā nezinu, ko jūtu pret šo velnišķīgo cilvēku, kurš mani biedē un izklaidē, ap kuru vēsmo reizē bailes un miers. Marijai viņš patīk — tas ir skaidrāks par skaidru. Kad vakarā divatā atgriežamies Bučintoro pansijā, viņa joprojām runā par Simonu ar ironiju, kas slikti slēpj sajūsmu, un viņas jūtas pret šo cilvēku varbūt ļoti aptuveni sāk līdzināties maigumam. Viņa paņēmiens ir skaidrs. Ar viņa muti runā vēsture — par to nav nekādu šaubu. Brīžiem šķiet, ka viņš to mazliet piepušķo. Marija viņā klausās ieplestu muti. Viņa jautā vēl un vēl. Jau sen pagājis laiks, kad viņa vēlējās būt divatā ar mani un vairījās no uzmākoņas. Tagad viņa dzīvo kopā ar Budu, ar Fontāni, ar Popeju, ar svēto Augustīnu, pret kuru izturas kā līdzīga pret līdzīgu. Es mēģinu ierunāties par mums, par to, ko darīsim, kad atgriezīsimies no Venēcijas, par vēstuli, kura jāuzraksta Šarlam, lai kaut īsumā paskaidrotu, kas notiek ar mums. Viņa man atbild ar Dieva pilsētu un gudro kalpu. Baidos, ka salīdzinājumā ar Simonu vai, pareizāk sakot, ar Sjuaņu Canu vai Dēmetriju, vai Luisu de Torresu es kļūstu par kaut ko tādu, kas salīdzinājumā ar mani bija Šarls. Es vairs neesmu pietiekams. Man jācīnās pārāk daudzās frontēs reizē. Viņnakt pat Marija mani sapurināja, kad jau biju aizmidzis.
— Kas noticis?—es jautāju, apgāzdams glāzi, pirms iededzu gaismu.
— Es domāju par Aleksi, — Marija čukstēja.
— Aleksi?
— Jā, Aleksi. Ravennā. Par mozaīkām. Par sīpolu.
— Kādu sīpolu?
— Atceries, viņš ēda sīpolu, sēdēdams pie Svētā Vitālija vai Svētā Apolināra kopā ar Droktulftu un Simonu.
— Nu labi, — es teicu, bukņīdams spilvenu, — lai tikai tas tev neliedz darīt to pašu!
♦
Jums taisnība, — Simons teica, — vienmēr viens un tas pats. Cilvēces vēsture līdzinās pati sev. Tā kustas, bet gausi. Kopš simt gadiem — mazliet ātrāk. Ar tvaikoni, telefonu, automašīnu, ar kino. Ar penicilīnu, pretapaugļošanās tabletēm un datoru. Gadu tūkstošus tā tik tikko drebēja. Diezgan viegli iztēloties — tas bija disertācijas temats Žila Ferī un skolotāju triumfa laikā — Cēzara un imperatora Napoleona satikšanos un sarunu. Grieķi un romieši, ko tikai mazliet pārsteigtu lielgabalu dārdi, sajūsminātos par Alpu šķērsošanu pa Gransenbernāra pāreju vai Austerlicas manevriem. Lai kā kristietība un revolūcija norobežojas, tās vieno zirgs, armija, iekarojumi, ideja, ka tie rada impēriju un vadoni. Varbūt visvairāk tos vieno zirgs. Literatūra un cilvēktiesības ir tīrais nieks salīdzinājumā ar zirgu. Kopš Homēra vai Vergilija, kopš Tukidīda vai Eiripida līdz Šatobriānam, Tolstojam, Hcmingvejam, Jasaram Kemalam, Garsijam Markesam, Horhem Amadu cilvēku jūtas, viņu kaislības, mīlestība, bēdas, viņu prieki un bailes, viņu cerības gandrīz nav mainījušies. Dievi ir padzisuši. Tie vairs nevada cilvēkus, kas kļuvuši par sava likteņa kungiem un romānu varoņiem, nevis palikuši Olimpa vadītas marionetes vai eposu varoņi. Tas nekas. Ar dieviem vai bez dieviem, ar koriem vai bez koriem, ar vergiem vai bez vergiem, lasot Odiseju vai Peleponesas karu, mēs saprotam visu notiekošo, mēs nenonākam citā pasaulē. Ir jāiet ļoti tālu, lai rastos zināma neizpratne par dzinuļiem, kas mudina cilvēkus darboties,—jāpārceļas pie actekiem vai maijiem, pie
Āfrikas vai Jaungvinejas animistiem, kas pamazām izzūd, pie uguns kariem vai zināmā mērā — uz feodālo Japānu vai Vēdu Indiju. Vai nu tas ir vai nav ģēnijs, sfērā, kas ietver Bībeli un Iliādu, un Zudušo laiku meklējot un kas tagad apņem visu pasauli, vienmēr ir viens un tas pats: draudzība, godkāre, nežēlība, skaistums, neesošā Dieva esība, atmiņas un gaidas, mīlestība visos tās veidos. Manuprāt, tieši tādēļ mūsdienu romāni, kas atkārto vakardienas romānus, vairs nav interesanti. Būs jau pagājis krietns laiks, kopš Labrijērs rakstīja, ka jūs ierodaties pārāk vēlu pārāk vecā pasaulē.
Vajadzētu darīt ko citu. Nekas nav grūtāk kā darīt ko citu. Sirreālisms mēģināja radīt kaut ko jaunu. Jaunais romāns mēģināja radīt kaut ko citu. Fantastika mēģināja darīt kaut ko citu. Panākumi ir atšķirīgi. Es sapņoju par romāniem…
— Es zinu, — Marija teica. — Jūs sapņojāt par visu aptverošiem romāniem. Jūs savos stāstos vēlējāties ietvert kopumu.
— Citu kopumu. Taisnība, es gribu izstāstīt visu, ko esmu redzējis un dzirdējis, bet, ja iespējams, ārpus receptēm un tik ļoti smalkajiem un tik nolietotajiem mehānismiem, ka caur kriminālhronikas faktiem vienā vai citādā formā, izmantojot varen teatrālus paņēmienus un pavērsienus, galu galā viss tik un tā griežas ap naudaskāri, dēkām, stāvokli sabiedrībā un kaimiņa sievu vai brāli. Vajadzētu…
— Ko tad vajadzētu? — Marija jautāja.
— Es nezinu. Kaut ko citu. Ne tikai mūsu kaislības, sabiedrisko stāvokli, sabiedrību un vēsturi. Kaut ko mazliet vairāk. Pasauli. Visumu. Dzīvniekus un augus. Kokus mežā, kas piedzimst no gandrīz nekā, kas aug un kļūst milzīgi un beigās iet bojā no parazītiem, negaisa vai cirvja. Visu dzīves dziļumu, kurā mēs esam tikai daļiņa, vispabeigtākais zieds, kas saprot visus citus. Pasauli ap mums. Vēl tikai topošo dzīvi, kas nav nonākusi līdz morālajai apziņai, līdz biržai, televīzijai, prognožu konkursiem, līdz organizētiem ceļojumiem un Nobela Miera prēmijai. Vilkus, sumbrus, skudras un bites. No Kiplinga līdz Koletei, nemaz nerunājot par Džeku Londonu, ir sarakstīti romāni par kaķiem un suņiem, par panterām un ziloņiem. Ir bijis Lapsas romāns. Ir Lafontēna fabulas. Bet visu mazliet bojā cilvēka klātbūtne. Man tīri labi patiktu uzrakstīt skudru karotāju Iliādu, kaut ko līdzīgu Ramajanai vai Mahābharātai, kur pērtiķi un dēmoni, kuri nekad nav nekas cits kā cilvēki, būtu atkāpušies bišu saimes priekšā.
— Jums laika pietiek, — Marija teica.
— Taisnība, laika man tiešām pietiek… Un akmeņi? Un ūdens? Romāns par negaisu, kas nebūtu rakstīts no Konradam līdzīga jūrnieka viedokļa, bet iznirtu no viļņiem un vēja, un jūras dzīlēm. Vēja un viļņu romāns. Romāns par strautiem, kas plūst no šļūdoņiem. Laiks plūst pāri pasaulei, tāpat kā tas plūst pāri cilvēkiem. Varētu stāstīt, kā viss mainās un virzās uz kaut ko nezināmu. Pāri skudrām un bitēm, kokiem un augiem, pāri ūdeņiem un akmeņiem laiks plūst lēnāk nekā pāri sabiedrībām. Ārpus cilvēka skatiena lietas tik tikko kustas. Taču tās kustas. Viena no cilvēka uzvarām ir tā, ka viņš milzīgā proporcijā paātrinājis savas pārmaiņas un savu vēsturi.
— Vai tas tiešām ir triumfs? — Marija jautāja.
— Es nezinu, — Simons atbildēja. — Katrā ziņā tā ir uzvara. Varbūt šīs pārvērtības un jaunais ritms pēc tūkstoš gadiem, pēc piecsimt gadiem, pēc divsimt gadiem pavērs mūsdienu romānistiem pilnīgi neiedomājamas iespējas?
— Jūs to visu pieredzēsiet, — Marija teica.
— Es no tā baidos, — Simons atbildēja. — Akmeņi mainās gausāk. Tāpat kā viss, kas mūs ietver, — vismazākais zem mums un vislielākais virs mums. Vajadzētu ienirt atomos un protonos, neitronos un elektronos, spinos un kvarkos, visā šajā brīnumainajā astronomijā, kas rosās un dūc saskaņā ar nesatricināmiem likumiem un lielā neskaidrībā cilvēku un dzīvo radījumu krūtīs. Vajadzētu pacelties līdz planētām, līdz zvaigznēm, līdz kvazariem, līdz galaktikām, līdz visiem matērijas kopojumiem, kas reibinošā ātrumā izklīst visos virzienos, sākot no brīža, ja vien tas jelkad ir bijis, kad notika lielais radīšanas sprādziens, kur vēl topošais Visums ar savām falloīdajām sēnēm, saviem Tintoreto, saviem kokaīna kokiem vēl bija tikai mazītiņš pikucltis, tik bezgalmazs un reizē bezgala karsts, blīvs un bagāts. Tas būtu romāns par fiziku un telpas bezgalību pēc vēsturiskajiem, ģeogrāfiskajiem un bioloģiskajiem romāniem. Vajadzētu iet tālāk, piešķirt dažādībai vienotību, atsacīties no cilvēka redzespunkta, nostāties Dieva vietā un rakstīt, lai ko tas maksātu, pasaules un tās likumu romānu. Tajā būtu bezgalmazā katedrāles, tik nesamanāmi elementi, ka par tiem nav iespējams neko pasacīt, prombūtnes, kas atklājas tikai savās sekās, melnie caurumi, kurus neviens nevar ieraudzīt, jo to gravitācija ir tik spēcīga, ka pat gaisma nespēj no tās atrauties, spēki un partikulas ar neparedzamu rīcību, brīnumaini attālumi abās nozīmēs — gan mazumā, gan lielumā. Tur būtu laiks.