Laiks nav nekas. Mēs esam laikā, un laiks ir mūsos. Jūs varat iztēloties pasauli, kur pietrūkst gandrīz visa: jūras, koku, krāsu un formu. Pat cilvēku un domu. Taču nav iespējams iztēloties pasauli, kurā nebūtu laika. Kopā ar telpu, kas savā ziņā ir laika piezemējums, kas ir pieradināts un pakļauts laiks, laiks ir mana valstība. Esmu nolemts laikam un telpai. Vienu es parvaldu, otrs mani nogalina un liedz nomirt. Esmu kungs pār telpu, es to šķērsoju visos virzienos. Esmu laika vergs. Es gaidu, lai tas plūst un lai beidzas. Un es nodarbojos tikai ar to.
Laiks. Kopš esam pazīstami, es runāju tikai par to.
♦
Tikuma skolotājam pagāja divi gadi, līdz viņš sasniedza Indas baseinu. Ar sarkanbrūnu, kārnu zirgu, sēdēdams spožos, ar dzelzi izrotātos seglos, viņš šķērsoja smilšu straumi, ko mēs saucam par Gobi tuksnesi, plūstošu smilšu, dēmonu un kveldīgu vēju pilnās uiguru valstis, Sirdarjas un Amudarjas novadu — gan viena, gan otra plūst gandrīz trīstūkstoš kilometru, pirms ietek Arāla jūrā; viņš jāja pa Hindukuša aizām. Viņš pārcieta badu, sausumu, smilšu vētras, tika galā ar laupītājiem, ar sniega lavīnām. Vairākkārt viņš bezgalīgajā smilšu un akmeņu klajumā ieraudzīja tūkstošiem filca drēbēs un zvērādās tērpušos karavīru ar pīķiem un kaujas karogiem jājam kamieļu un mirdzošu zirgu mugurā. Ik mirkli eskadroni mainīja apveidu un ņirbēja aizvien jaunās kombinācijās. Kad viņš mēģināja tikt tiem tuvāk un izpētit vispuļu un pārvērtību karuseli, karavīri pagaisa. Tad viņš saprata, ka tie ir tukši, dēmonu radīti tēli.
Dažu labu reizi Gobi tuksnesī, kad viņš ļāva nokrist ādas maisam un ūdens no tā izlija smiltīs, vai uz klintīs izcirsta stāva ceļa Likuma skolotājs, reiboņa pārņemts, nespēja vairs pakustēties, un tad viņu sagrāba izmisums. Tad viņš acumirklī apstājās un aizrautīgi lasīja kadu no ķīniešu valodā vai sanskritā sarakstītajām budistu gudrības grāmatām. Dažu labu reizi tuksneša spiedīgajā svelmē vai sniegā, kas augstajos kalnos nebeidza snigt dienām ilgi, viņš pārgurumā sabruka. Tad viņš lēnītiņām ieslīga dievišķīgā miegā, kas no sastinguma ieveda neapziņā. Tad sapnī parādījās divus vai trīs džanus garš, ar šķēpu apbruņots briesmīgs gars, kas skaļi kliedza: "Kāpēc tu guli, ja tev ir jāiet un jāiet?" Spēji pamodies, Likuma skolotājs turpināja ceļu.
Viņš satika valdniekus un gudros, nakšņoja klosteros vai zem klajas debess, viņu mocīja izsalkums, slāpes, svelme un safcs, viņš redzēja ap sevi mirstam ceļabiedrus un zirgus, un kamieļus, kas nesa pārtiku, apģērbus, ar kažokādām oderētos apavus, zābakus un katlus. Viņš satika Tonšehu, kas bija tjurku hans. Hans dzīvoja lielā, ar žilbinoši mirdzošiem zelta ziediem izrotātā teltī. Viņš valkāja zaļa atlasa apmetni. Ap pieri hanam bija aptīta desmit pēdas gara zīda lente. Tā atstāja redzamus visus matus, pāris reižu bija apvīta ap pieri, un tās gali nokarājās uz muguras. Ap viņu bija apmēram divsimt virsnieku rakstaina zīda tērpos un brokāta apmetņos, ar bizēs sapītiem matiem. Pārējo karapulku veidoja kareivji, kas jāja ar kamieļiem vai zirgiem. Viņi bija ģērbušies kažokādās un vilnas drēbēs un apbruņoti ar gariem šķēpiem, kaujas karogiem un taisniem stopiem. Viņu bija tik daudz, ka acs nevarēja saskatīt karapulka galu.
Hans savā filca teltī un visi tjurki ap viņu bija barbari, kas pielūdza uguni. Stāvēdams trīsdesmit soļu attālumā no telts, Likuma skolotājs klusēdams prātoja, kāds būs viņa liktenis. Viņš bija devis zvērestu nonākt brahmaņu valstī un nekad neatgriezties Austrumos, tas ir, Ķīnā, ja viņam neizdosies nonākt Rietumos, tas ir, Indijā — Būdas dzimtenē. Viņš bija zvērējis, ka drīzāk ļaus sacirst sevi gabalos un pārvērtīsies par putekļiem, nekā atgriezīsies, mērķi nesasniedzis.
Pa noslēpumainiem ceļiem ar mūkiem ubagotājiem, ar kara ziņnešiem Likuma skolotāja slava bija sasniegusi hanu. Kad Likuma skolotājs, vispirms vairākas reizes palocījies, sāka iet uz telts pusi, hans viņu uzrunāja. Tjurku valdniekam par lieliem brīnumiem, Juaņs Cans viņam atbildēja barbaru valodā. Tad hans piecēlās un savukārt gāja pretī mūkam, paņēma viņu aiz rokas un lika apsēsties, pēc tam pavēlēdams atnest vīnu un vīnogas, ko sniedza svētceļniekam un apkārt stavošajiem virsniekiem. Ieskanējās mūzikas instrumenti, un tā bija trokšņaina, barbariska mūzika, kādu visu savu Ķīnā pavadīto mūža posmu un iepriekšējos mūžus Sjuaņs Cans nekad nebija dzirdējis. Neskaitāmi kalpotāji nesa teltī jēra gaļas gabalus un vārītu teļa gaļu, ko nokrāva tjurku valdnieka priekšā, pēc tam tīro ēdienu Likuma skolotājam: rīsu kūku, krējumu, kristālisko cukuru, medus kāres un vīnogas. Dzīrotāji kļuva aizvien līksmāki un līksmāki, cits citu mudināja ieliet un dzert vīnogu vīnu, saskandinot kausus, tos aizvien no jauna piepildot un tukšojot. Kad visi bija paēduši un padzēruši, valdnieks lika Sjuaņam Canam stāstīt par Likumu. Skolotājs ņēma vārdu un izskaidroja piecus aizliegumus, trīs dārgumus, mīlestību un līdzcietību pret visu dzīvo radību, sešus tikumus, kas ir seši līdzekļi, kā nokļūt otrā krastā un uz visiem laikiem iegūt galīgo atbrīvošanu. Hans sajūsmināts klausījās.
Kad Likuma skolotājs bija izskaidrojis daudzus noslēpumus, izstāstījis Būdas dzīvi un ievadījis klausītājus gudro kalpu slazdos, kas ir laiks, kurā dzīvojam un kura gaitā cits citam sekos tūkstoš Būdas, no kuriem Šākjamuni ir tikai ceturtais, bet piektais — nākamais Buda sauksies par Maiterju, hans piecēlās un piegāja pie viņa. Valdnieks dedzīgi lūdza skolotāju atsacīties no sava nodoma ceļot uz tālajiem Rietumiem aiz augstajiem, pastāvīgi sniega klātajiem kalniem, kur ceļavīri mirst no sala.
— Skolotāj, nevajag iet uz Indijas valsti. Tā ir ārkārtīgi karsta zeme, un tur ziemas desmitajā mēnesī ir tikpat karsti kā te piektajā vasaras mēnesī. Jūs tur izkaltīsiet. Jūsu seja izkusīs. Iespējams, jūs mirsiet lielās ciešanās. Indijas iedzīvotāji ir melni. Gandrīz visi staigā kaili, neievērojot nekādu pieklājību, un viņi nav jūsu apciemojuma vērti.
— Kā es te stāvu, — Juaņs Cans atbildēja, — es vai degu aiz vēlēšanās doties uz zemi, kur piedzimis Buda, apskatīt drupas un pieminekļus, kas palikuši no viņa laika, ar mīlestību iet viņa pēdās un aizvest uz Čanaņu gudrajo rakstus, kas turpina viņa Likumu.
Tad hans uzdāvināja Juaņam Canam pilnu mūka tērpu no sarkana atlasa un piecdesmit zīda gabalus. Viņš deva pavadonību un kopā ar dažiem virsniekiem jāja tam līdzi desmit li. Viņš parādīja tam ceļu uz Tūkstoš avotu zemi, uz Samarkandas valsti, uz Baktru un Bāmjānu, kur kalna kraujas gro- tās paceļas divi milzīgi Budas tēli.
♦