— Nu , zināt, filozofija… Kāds ir teicis — varbūt Kami? —, ka vienīgā nopietnā filozofijas problēma ir pašnāvība. Tad saprotat, man tas ir… Taču es saskatu vēl pāris problēmas. Piemeram — ļaunums. Kādēļ mirst bērni, ja man, kas to tik ļoti vēlas, nav tiesību aiziet? Kādēļ jāraud? Kādēļ jācieš? Un vēl ir visvienkāršākais jautājums: ko mēs visi te darām? Kādēļ es esmu te un runāju? Kādēļ jūs te esat un manī klausāties? Vai, ja runājam vēl vispārīgāk: kādēļ vispār kaut kas ir, kādēļ nav neesība? Prātam nekas nav nomierinošāks par neesību. Neesība ir nevis jūtu un lietu nekārtība un sarežģītība, bet gan visa kopuma lielums un vienkāršība. Neesība ir pats majestātiskums, harmonija un pilnība. Lode, aplis, līnija vai punkts ir pilnīgi, jo esībā lie ir vistuvākie neesībai. Nekārtība uzglūn katrai lietai, katrai domai, katrai dvēseles vai miesas kustībai. Kārtība pastāv vienīgi neesībā. Līdzko rodas kāda lieta, rodas ari ciešanas, noriets, nekārtība. Līdzko uzrakstām kaut vardu, līdzko izrunājam kaut vārdu, ja kaut mazliet pakustamies, mēs jau izjaucam neesības skaidrību. Tīrs ir vienīgi nekas. Toreiz, pirms lielā sprādziena un visiem kodola trikiem, bija vienīgi nekas, un tad nekas bija viss. Dievs bija viss. Viņš nebija nekas. Kādēļ nekā vietā kaut kam bija jārodas?
— Tiešām, — Marija piebalsoja, — kādēļ?
— Ir vēl kāda problēma. Un tā ir skaistākā par visām. Tas ir laiks. Svētais Augustīns sacīja…
— Iesim viņu apskatīt! — Marija iejaucās.
— Mirkli pagaidiet! — Simons atbildēja. — Mums laika pietiek. Svētais Augustīns sacīja: "Ja jūs man nejautājat, kas ir laiks, es zinu, kas tas ir. Ja jūs man jautājat, kas ir laiks, es vairs nezinu, kas tas ir." Laiks ir vienīgais pasaulē, ko pazīst visi un izjūt visi un ko nevar nedz redzēt, nedz sajust, nedz tam pieskarties, nedz to vadīt, nedz mainīt, nedz definēt. Tas ir netverams kā doma. Tā nav nekur, un tas ir visur. Tas ir nekas, un tas ir viss. Nav iespējams to saprast. Vajadzētu aizliegt par to runāt.
— Tomēr parunāsim gan, — Marija sacīja.
— Pamēģināsim, — Simons piekrita. — Pati pasaule arī nav nekas īpaši jauks. Laiks ir velnišķīgs. Ir iespējams ja ne iztēloties, tad vismaz mēģināt izprātot dzīvības sākumu, matērijas sākumu, universa sākumu. Zināt, lielais sprādziens… Bet laika sākums? Vai nu laiks ir mūžīgs, un tad tas ir Dievs, vai arī laikam ir iesākums, kā iesākums ir pasaulei. Bet pasakiet man, kas tas var būt par iesākumu? Ir grūti iztēloties laikam progresējošu iesākumu, kāds iedomājams pasaulei, dzīvībai un cilvēkam. Drīzāk laiks ir viss vai arī nekas.
— Tas man atgādina stāstu par jaunu meiteni, kas sevi iedomājās mazliet grūtu, — Marija sacīja.
— Var teikt arī tā, — Simons piekrita. — Fiziķi tiek ar šo jautājumu galā, apgalvodami, ka laiks ir matērijas īpašība un ir radies reizē ar to. Man tā liekas visai apšaubāma atbilde. Matērijas īpašība… Tā man atgādina Moljēra dakterus, kas spriedelē par opiju un tā iemidzinošajām īpašībām. Tikpat labi var pateikt, ka mēs nezinām nekā — bet pilnīgi nekā par laika izcelsmi.
Kantam, kam netrūka ģenialitātes, pieder viltīgais pieņēmums, ka laiks ir cilvēka prāta īpašība, ko tas projicē pasaulē.
liet nelaime tā, ka laiks pastāvēja ilgi pirms cilvēka rašanās. Cilvēkam vai cilvēka sencim, vai tam, kas bija tā vietā, ir divi, tris vai varbūt četri miljoni gadu. Visums ļoti sekmīgi attīstās laikā kopš piecpadsmit miljardiem gadu. Pārstāsim runāt par sākumiem, jo es baidos sagvelzt muļķības, turklāt tas ir mazliet garlaicīgi.
— Nepavisam ne, — Marija pieklājīgi iebilda.
— Liels paldies, — Simons pateicās. — Laika priekšrocība ir tā, ka jūs varat par to domāt, braucot ar vaporeto, pastaigājoties pa Torčello vai, ja esmu aizkavējies, gaidot mani pie Jūras muitas. Laiku veido divi bloki, kas raugās viens uz otru kā fajansa suņi: no pagātnes un nākotnes. Tiem pa vidu ir iespiesta mazītiņa, viegli ievainojama, dreboša, receklim vai matricei līdzīga, nepārtraukti gaistoša tagadne.
Ir pilnīgi skaidrs, ka tagadnes nav. Tagadne ir robeža, asimptota, mīts. Tā pastāv tikai nodoma vai atmiņu veidā. Tā ir tīra prombūtne. Jūs tik tikko esat izrunājuši vārdu "tagadne", kad pastāvīgi bēgošā tagadne jau ir pārvērtusies par pagātni. Tagadne ir tikai putas, tā ir pagātnes viļņa mala, kas gatava velties pāri nākotnei. Kāds dzejnieks, kas mii Borhesu, kaut kur raksta:
Mirklis, kad runāju, jau tālu no manis.
Vai zināt, kas to saka? Tas ir liels dzejnieks.
— Jūsos ir kaut kas skolmeistarisks, — Marija atbildēja. — Vai jums neviens to vēl nav teicis?
— Magdalēna! — es iesaucos.
Tas vien, ka Simons mani kaitināja, vēl nebija pietiekams iemesls viņu apvainot. Manu sašutumu uzkurināja vēl kaut kas: Marijas familiaritātē es nojauta tuvību, kas nemitīgi pieauga un dzina mani izmisumā. Aizstāvot Simonu, es, iespējams — veltīgi — mēģināju atjaunot viņu starpā zaudēto distanci. Man bija pilnīgi vienaldzīga tagadnes putu izgaišana.
Man gribējās, kaut Marija reizē būtu pieklājīgāka un atturīgāka, man gribējās…
— Neuzbrūciet viņai, — Simons teica. — Viņas pārmetums ir zināmā mērā pamatots. No visiem arodiem, ko esmu piekopis, vairāk par visu man patika Corpus Cristi College profesora amats Oksfordā pagājušā gadsimta beigās. No tā manī kaut kas saglabājies. Tas nāk no Bualo. Tāpat ari ir pilnīgi skaidrs, ka no abiem pretējiem blokiem, kas liek tagadnei gāzties nebūtībā, viens nepārtraukti palielinās un otrs samazinās: pagātne nemitīgi aprij nākotni. Ik aizejošais mirklis ir atrauts nākotnei un aizrauts pagātnē. Viena sekunde, viena minūte un pat viena diena visam mūžam nav nekas ievērojams. Un gandrīz nekas garajā cilvēces vēsturē. Nekas un trīskārt nekas — tātad tomēr kaut kas — no universa viedokļa. Ik aizritējusi sekunde ir solis pretī nāvei. Un pat mani, kas nemirst, tā par vienu skropstu vēdu tuvina vēstures galam. Tā pievieno kaut ko — ūdens lāsi telpā, smilšu graudiņu zvaigžņu kopumā — piecpadsmit miljardiem gadu, kas aizšalkuši pāri Visumam, un kaut ko atņem gadu miljardiem, kuri veido tā nākotni. Pasaule ik mirklī pirmām kārtām ir pagātnes uzvara pār nākotni. Pienāks kāda diena vai varbūt nakts, pienāks mirklis, kad nākotnes krājums būs beidzies, kad pagātne būs piepildīta, kad nākotnes plūstamību un tās brīvības sapņus aizsprostos atmiņas. Tas būs jūsu nāves mirklis, tās būs vēstures beigas, tā būs apustuļa Jāņa pareģotā apokalipse un Pastarās tiesas bazūnes. Tas būs tas, ko fiziķi, ja nemaldos, dēvē par big eruneh un kas ir pretējais big batig: universs nevis vairs izpletīsies, bet sarausies. Tas būs tas vai kaut kas cits: zinātne jau arī visu laiku nestāv uz vietas. Lai kā, tas būs visa gals. Atliek vienīgi minēt — bet tas jau ir cits stāsts, vai vēl būs kāds, kas varēs atcerēties šo visu, kas piepeši pārvērties par neko, kas ir bijusi esme un kas būs neesme.
Šajā cīņā, kas notiek ik vietā un ik mirklī, varenajā cīkstiņā starp pagātni un nākotni, kurā nākotni — mūsu uztverē tik spožu, tik stipru, tik modernu — jau iepriekš ir satriekusi vecmodīgā un mazliet smieklīgā pagātne, tagadnei nav vietas. Tā ir samalta, sadeldēta, nemitīgi novesta līdz savai visvienkāršākajai izteiksmei. Tā ir tikai šaura robeža — iedomāta un trausla, aizbāznis plašiem ūdeņiem, izmisuma signāls, kas nemitīgi tiek steigā pārvietots. Valda vienīgi divi monstri, kas dala laiku un pasauli: vienmēr možā un visas slavas rotātā nākotne, kas sevi nes visus plānus, kas ietver visas cerības, kas ir jau iepriekš uzvarēta uzvarētāja, — un sagrautā, izgaisusi, par atmiņām kļuvusi un tomēr triumfējošā pagatne.