♦
bet vai tiešām jūs ticējāt tam visam, ko stāstāt? — Marija jautāja.—Trijiem dārgumiem, pieciem aizliegumiem, sešiem nezin kam, kas jūs ved uz otru krastu, tūkstoš būdām, kuri cits citam seko, un būdām, kas vēl nāks?
— Esmu darījis vēl vairāk, — Simons atbildēja. — Esmu kritis uz vaiga Būdas zobu priekšā, un to visā Indijā ir stipri vairāk par trīsdesmit diviem, un galvaskausa kaulu priekšā, kuros es ticēju saskatām pilnīgi visus punktus, no kuriem auguši Būdas mati, esmu ticējis pūķiem un dēmoniem, esmu meklējis Sumeru kalnu, kas ir budistu visuma galvenais un dievišķais kalns. Vai es ticēju no visas sirds? Uz šo jautājumu ir grūti atbildēt. Drīzāk varu teikt, ka par to pa īstam nedomāju, ka Būdas personība, viņa dzīve un mācība man nebija svarīgākais. Lai kādās formās tās izpaudās, es ticēju taisnībai un patiesībai.
— Ir jāiet pretī patiesībai ar visu dvēseli. Pēc tik daudzām slepkavībām un asinīm es ierobežoju zināšanas, lai rastos vieta ticībai. Es ticēju Budam — pilnīgajam cilvēkam, svētajam, kas pieradinājis plēsīgus zvērus, kā vēlāk ticēju svētajam Asīzes Franciskam, kurš pieradināja vilku. Un, ja jau reiz vajadzēja dzīvot un iet, tad labāk bija dzīvot un iet budistu gudrībā. Vismaz teorijā tā bija brīva no māņticībām, no upurēšanas un skolotāju autoritātes: "Jums nav man jātic tāpēc vien, ka esmu jūsu skolotājs." Budisms nevēršas nedz pie priesteriem, nedz dižcilšiem, nedz pilsoņiem, nedz vergiem: viņš vēršas pie cilvēkiem, kas ir brīvi no visām šim čaulām, par kurām Buda māca, ka tās katrā jaunā dzīvē mainās. Pāri ikvienai personai un tās vārdam, un tās pārejošajam mūžam, kas saistīts ar laikmetu, zemi, sabiedrības šķiru, viņš vēršas pie dzīvas būtnes, kura ilgojas, bet nespēj nomirt, pie kaut kā tāda, kas pārdzīvo katru cilvēku, kas ceļo un gadsimtu gaitā iemiesojas dažādos likteņos. Džātaka budismā ir stāstu krājums par iepriekšējām dzīvēm. Tas, ko jums piedāvāju, kopš esam pazīstami, nav nekas cits kā džātaka — Venēcijas džātaka, Jūras muitas džātaka. Kā gan lai es nepieslietos budismam?
Pagāja divi gadi, iekams sasniedzu Indas baseinu, un divpadsmit gados es šķērsoju Jambudvīpu — Ziloņa zemi — no ziemeļiem uz dienvidaustrumiem. Gadu vai mazliet vairāk es pavadīju Pamirā un Kasgarā, tad atkal devos uz Dunhuanu, no turienes sūtīju lūgumrakstu tam pašam Tanu dinastijas imperatoram, kura likumus pirms piecpadsmit gadiem biju pārkāpis, slepeni atstājot viņa valsti. Piecpadsmit gadu ilgs ceļojums no Ķīnas uz Indiju, ko šķir Himalaji, vēsturei ir tīrais sīkums, bet cilvēka dzīvē tas nozīmē daudz. Es cietu, es raudāju, es apbrīnoju pasauli un tās mānīgās mirāžas.
— Jūs esat liels ceļotājs, — Marija noteica, neredzēdama tālāk par savu degungalu, kas ir burvīgs.
— Bet kas gan cits es varētu būt? — Simons atbildēja. — Es esmu Mūžīgais Žīds — Klīstošais Žīds. Būdams ķīnietis un budists, biju svētceļnieks. Esot pat kāds ķīnietis, kas iedrošinājies no maniem ticīgā un mūka piedzīvojumiem sacerēt cinisku un burvīgu stāstu mazliet Voltēra garā: slaveno Pērtiķi svētceļnieku. Kad tas ieraudzīja dienasgaismu, es būšu — vai biju—jau tālu no Ķīnas, ģērbies kā krietns budists, bet pavisam citā čaulā.
Devos lejup pa Gangu Juaņa Cana — dedzīga svētceļnieka izskatā, kā Likuma skolotājs, kad no abiem krastiem piepeši parādījās kāds pusducis laivu, kas bija paslēpušās aiz ašokas kokiem — tiem ir sevišķi bieza lapotne un sarkani ziedi. Kopā ar mani bija vairāki desmiti pasažieru. Ieraudzījuši lielās laivas, kas mums tuvojās, airētāju dzītas, viņi sāka saukt: "Tuni! Tuni!" — un daudzi panikā metās upē. Airētāji tiešām bija tie paši tuni, kas parādās tik daudzos romānos un nožņaudz savus upurus ar auklu, un angļiem pagājušajā gadsimtā bijis ļoti grūti šos tunus pakļaut. Pirāti ielenca mūsu laivu un piespieda to griezties uz krasta pusi. Tur viņi visiem lika izģērbties un pārmeklēja drēbes, lai paņemtu jebko, kas varētu būt noderīgs. Jo tuni pielūdza ne vien valdnieku Džaganatu, kas ir līdzīgs Višnam un ļoti nežēlīgs dievs, bet arī dievieti Kali, kura, būdama krietna Šivas laulātā draudzene, slāpst cilvēku asiņu un ik rudeni — bija pašas rudens beigas, gandrīz vai ziemas sākums — viņi meklē upuri ar iespējami gaišu ādas krāsu, ko upurēt šai dievībai un tā iegūt laimi. Viņi mūs apskatīja citu pēc cita un, rupji pagrūduši sānis visus, kuru tumšā āda likās pārāk parasta, apstājās pie manis, jo mana seja un stāvs likās vairāk atbilstam viņu vēlmēm. Tuni priecīgi saskatījās.
— Mēs nevarējām atrast savas dieves cienīgu upuri, tādēļ gandrīz palaidām garām Kali pieprasītā upura laiku. Bet te nu ir mūks ar gaišāku ādu, kādu jelkad esam redzējuši. Nogalināsim viņu, lai iegūtu laimi!
Vairāki pasažieri, kas kopā ar mani atradās laivā uz upes, metās Gangā un noslīka. Dažiem bija izdevies aizbēgt. Visi palikušie metās pie kājām laupītājiem, lūgdamies, lai atstāj mani dzīvu. Kādi divi vai trīs, ar kuriem kopā ceļoju no Indas krastiem, lielā dvēseles cildenumā pat piedāvāja savu dzīvību apmaiņai pret manu. Taču priesteri par to negribēja ne dzirdēt. Viņi aizsūtīja vīrus pēc ūdens un zemes ziedošajos ašokas mežos, lai no svētās upes dūņām izveidotu altari. Līdzko rupjais darinājums bija gatavs, priesteris pavēlēja vienam no savējiem likt mani uz altāra un ziedot Kali. Divi bandīti izvilka zobenu no maksts.
♦
Jūs gan varat iedomāties, — Simons teica, — ka pēc tam, kad esmu jums izskaidrojis, ka tagadnes nemaz nav, es pierādīšu, ka pastāv tikai tagadne. Vārdi ir lieliski tāpēc, ka tie ir paklausīgāki par visiem kalpiem un ka ar tiem var darīt visu, ko vien vēlas. Es sevi neuzskatu par filozofu, bet katram taču zināms, ka filozofijas jēga ir otrajā posmā sacīt pretējo tam, kas pateikts pirmajā. Tas ir tas, ko sauc par dialektiku, un kas ir nopietnāk, nekā jūs domājat. Žids apgalvoja, ka filozofu var pazīt pēc tā, ka tad, kad viņš dod atbildi, jums vairs nav ne nojausmas par to, kāds bijis jūsu jautājums. Man labāk patiktu sacīt, ka filozofija ir neapšaubāmība, kas ir pretēja neapšaubāmībai, kam pievienota neapšaubāmība.
Pastāv pagātne. Pastāv nākotne. Tie ir vareni bloki. Taču ir skaidrāks par skaidru, ka jūs nekad neieiesiet nedz pagātnē, nedz nākotnē. Nākotne mums pastāv tikai kā plāns un pagātne — vienīgi kā atmiņas. Tā kā laikam ir virziens un tas ir nemaināms, neviens neatceras nākotni un nemetas pagātnē kalt plānus. Pagātne mūs stumj uz priekšu, nākotne mūs gaida ceļa pagriezienā. Es pazīstu savu pagātni un nevaru neko vai gandrīz neko tajā mainīt. Zināmā mērā esmu savas nākotnes kungs, bet es to nepazīstu. Pastāv izgaisusi, tuva un zaudēta pagātne. Pastāv atvērta, noslēpumaina, solījumu un baiļu pilna nākotne. Starp tām — tagadne. Esmu iekārtojies tagadnē un, lai cik tālu raugos pagātnē un nākotnē, es neesmu bijis, es neesmu un nekad nebūšu nekur citur kā neapšaubāmā un dominējošā tagadnē.
Neviena dzīva būtne nekad neatstāj tagadni. Tagadne visu laiku kustas, un es kustos līdz ar tagadni. Nevienu acumirkli es neklejoju pa nākotni un ne brīdi neaizkavējos pagātnē. Es esmu, jūs esat, mēs visi esam mūžīgā tagadnē. Pagātne nebeidzami pieaug un nākotne samazinās. Vienīgi tagadne ir reizē nekustīga un mainīga, vienīgi tagadne ir mūžīga. Nevienā eksistences mirklī mēs neaizejam no tagadnes. Un pāri man un jums ir pirms pagātnes un aiz nākotnes mūžīga pasaules tagadne. Neviens nezina, kur ir pagātne, neviens nezina, kur ir nākotne. Pagātne ir atmesta. Nākotne nav nobriedusi. Pastāvīgi eksistē tikai tagadne. Triumfē vienīgi tagadne.