Neviens nekad neizkļūst no tagadnes cietuma. Šur un tur, vienu vai citu dienu parādās kāda plaisa, atmiņu vai cerību mūri paveras ala. Gūsteknis metas turp, brīvības apskurbis. Bet visi apkārtceļi un visas apakšzemes vienmēr izved tikai tagadnē. Cietuma administrācija sargu modrā uzraudzībā reizēm rīko ekskursijas zaļajās atmiņu pļavās vai vējainajos nākotnes liedagos. Bet vienmēr visas zemes pieder tikai tagadnei.
Cietums ir kustīgs. Tas mainās, tas paliek tas pats. Tas pārvietojas bez rimas kā gana māja de Viņi dzejolī. Tas tieši atkārto līniju starp pagātni un nākotni. Tas peld virs viļņu putām. Tas seko straumes virzienam. Perspektīva mainās, ainava pārvēršas. Cietumnieki brīnās par pārmaiņām ap sevi. Viņiem sāk augt bārda, sejā ievelkas grumbas. Viņi vairs nepazist paši sevi un ir kļuvuši sveši citiem. Pasaule nekad nav vienāda. Cietums vienmēr paliek savā vietā.
Nav pilnīgi nekādas izejas. Jūs kāpjat atmiņu bānišos, diližansos, tilbirī. Jūs rezervējat vietas nākotnes plānu raķetēs. Jūs laimīgi sapņojat. Jūs ļaujaties senās mūzikas aijām vai rītdienas murdoņai. Valšiem un gavotēm, mašīnu dārdoņai. Kad atverat acis, joprojām esat tagadnē.
Vai atceraties, kā viņdien divi krasti — pagātne un nākotne iznīcināja tagadni?
— Ļoti labi, — Marija atbildēja.
— Vai saprotat, ko gribu pierādīt?
— Galīgi nesaprotu, — Marija atzinās.
— Tagadnes nav, bet mēs esam tās gūstekņi. Mēs esam ieslēgti realitātes neesībā. Pats laiks jau ir reizē suverēna kundzība un realitātes neesība. Laika iekšienē tagadne otrajā pakāpē un jo vairāk pamatoti ir realitātes neesība un suverēna kundzība. Tagadnes nav, un mēs ne mirkli nespējam no tās atrauties. Lūk, kas mēs esam: neesības gūstekņi. Mēs pastāvīgi krītam iznīcībā, mēs esam īsts paradoksa un sabrukuma simbols. Cilvēks pastāv vienīgi iekš kaut kā, no kā tas nespēj
izbēgt un kas ir jau izgaisis, un ko mēs saucam par tagadni.
♦
Likuma skolotājam katrā pusē stāvēja pa bendem ar zobenu rokā, bet viņa sejā un uzvedībā nebija nojaušama ne baiļu ēna. Kādu mirkli pirātus tas pārsteidza un aizkustināja.
Tad Likuma skolotājs vērsa savas domas uz pilnīgās apziņas debesīm, kur mājoja svētie un bodhisatvas, kas gaidīja mirkli, kad nokāps uz zemes kā būdas. Viņš teica kvēlas lūgsnas, lai savukārt tur nokļūtu un izteiktu svētajiem un nākamajiem būdām godinājumus un cieņu, lai izprastu visus pilnības likumus, pats nonāktu būdas stāvoklī un atgrieztos, atdzimtu uz zemes mācīt un apgaismot tos, kas vēlas viņu nogalināt. Lai tālu ap sevi sētu Likuma labdarības. Lai dotu mieru visām radībām. Sēdēdams meditācijas pozā, viņš pielūdza desmit pasaules malu būdas.
Tad dvēseles svētlaimē viņam šķita, ka paceļas Sumeru kalnā un, šķērsojis visus debesu lokus, ierauga debesīs pilnīgo apziņu sēžam uguns troni un ap viņu — svētos un dievināmo nākamo budu. Viņu pārņēma laime. Galvenais — viņš aizmirsa, kas viņš ir un kads ir viņa liktenis.
— Ļaujiet man, — viņš čukstēja, — ieiet mierīgas un laimīgas dvēseles nirvānā.
Tajā pašā mirklī sacēlās nikns vējš, kas lauza ašokas kokus, savērpa smilšu virpuļus, sabangoja Gangas straumi, kura aprija laivas. Šausmu pārņemtie pirāti jautāja gūstekņiem, kas jau bija nodevušies lūgšanām un asarām:
— No kurienes šis vīrs nāk un kas viņš ir?
— Tas ir slavens mūks, kas nāk no kalnu viņas puses, lai meklētu likumu un iegūtu svētos rakstus. Ja jūs, senjori, viņu nonāvēsiet, jums uzbruks lielas nelaimes. Vai tad jūs jau tagad nesaskatāt vējā un bangās debesu garu briesmīgo dusmu zīmes?
Šausmu pārņemtie laupītāji pierunāja cits citu nožēlot grēkus un pievērsties tikumam; viņi iemeta ieročus Ganga un atdeva ceļiniekiem viņu apģērbu un mantu un noliecās līdz zemei sava gūstekņa priekšā. Kāds no pirātiem ar roku pieskārās Likuma skolotājam, kas joprojām sapņoja par debesīm un pilnīgo apziņu. Juaņs Cans atvēra acis un čukstēja:
— Vai mana stunda ir pienākusi?
— Skolotāj, — pirāti atbildēja, — mēs nevaram jūs nonāvēt.
Ceļabiedriem gavilējot, Likuma skolotājs pieņēma bandītu
atvainošanos un godinājumus. Viņš mācīja tiem neuzticēties nicināmajam ķermenim, kas gluži kā zibens vienā mirklī šķērso nakti, kas ir zūdīgs kā rīta rasa, un vairīties no nelaimēm, kas ļaunos vajā gadu simteņiem ilgi.
Vētra un viļņi norima. Neapjaustas laimes pārņemti, pirāti, no Likuma skolotāja atvadoties, viņu sveicināja. Juaņs Cans krita uz vaiga nesatricināmās gudrības gribas priekšā. Un viņš atsāka ceļu.
♦
Es daudz esmu devies ceļā. Galu galā esmu iemīlējis aiziešanu rītausmā, izraušanos no miega un uzticības, kad visi vēl guļ lielā, līdzenumā dusošā vai pakalnā uzkāpušā namā ar aizvērtiem slēģiem. Pēc aicinājuma un piespiedu kārtā esmu bēgulis, esmu tālumu būtne. Diena aust. Es dodos ceļā.
Esmu braucis lejup pa upēm, esmu vagojis jūras. Ar skūtām, šķiedām, lagskipiem, ko jūs saucat par drakariem, esmu devies uz rietumiem, uz dienvidiem un austrumiem: esmu bijis viens no tiem karotājiem, no tiem izcilajiem jūrasbraucējiem, kas vēl pēc gadu simtiem aiz sevis atstājuši baismu dvesmu un ko jūs saucat par vikingiem. No arābu invāzijas un Kārļa Lielā valdīšanas un no laika, kad normāņi iekaroja Sicīliju, mēs sējām šausmas Rietumu pasaulē. No Amerikas līdz Irānai, no Krievijas līdz Marokai mēs esam karojuši, nekad nenoslēdzot mieru. Mēs esam dedzinājuši, laupījuši, pieprasījuši meslus, pievākuši laupījumu, bet nekad neesam nodibinājuši impēriju. Ja zem saules ir kada dēka bez robežām, taču arī bez nākotnes, tad tā ir vikingu deka.
— Vai jūs vairs nebijāt budists? — Marija jautāja.
— Nepavisam ne, — Simons atbidēja. — Es nogalināju daudz cilvēku. Es būtu nonāvējis pats sevi: es pārgāju drīzāk tādu laupītāju pusē, kādi uzbruka Juaņam Canam. Var no tiesas brīnīties, ka vienā un tajā pašā pasaulē dzīvoja Bjorris Dzelzs Riba, Ivans Bez Kauliem un Ēriks Sarkanais, un arī sramanas vai bhikšu, kas bija Likuma skolotāja paraugs. Bet tolaik planēta vēl bija pietiekami plaša, lai viņi cits par citu neka nezinātu. Bija jānoiet garš ceļš, lai no Dzelzs vārtiem un (lesmittūkstoš kalniem nonāktu Odina, drakaru un sāgu zemē, no Dunhuanas un Bāmjānas, no Kapilavastu līdz Hedebijai, lulz (itlandei, līdz Birkai Zviedrijā, līdz Kaupangai vai Skiringsalai Norvēģijā, kas bija vikingu galvaspilsētas. Manuprāt, es biju vienīgais, kas veidoja saiti starp jūras valdniekiem un Ziloņu zemes akmens tuksnešu karaļiem.
— Vai kļuvāt par liela auguma gaišmati ar zilām acīm? — Marija jautāja.
— Nākot no mazākas tālienes nekā es, tomēr no Bagdādes vai no Kordovas kalifata, arābu ceļotāji Tartūši vai ibn Fadlāns satikās ar vikingiem Volgas krastos vai Skandināvijā. Viņi tos redzēja "skaistus, ar lepnu stāju, slaidus kā palmas, lokanus un drosmīgus, ar gaišu ādu, gandrīz rudi blondiem matiem, ar apmetni pār vienu plecu, lai tas netraucētu kustības, un viņi nekad nebija bez ieročiem". Vienīgais, kas šausmināja musulmaņu sūtņus, bija vikingu dziesmas — viņiem tās atgādināja suņu rejas vai cūku rukšķēšanu un likās gandrīz dzīvnieciskas. Es arī dziedāju. Es rūcu un rēju. Pieņemsim, ka es biju biju augumā mazākais, vistumšmatainākais un arī vismazāk mežonīgais no vikingiem. Taču, tāpat kā tjurkiem, kā ķīniešiem, indiešiem un romiešiem, vikingiem tas nelikās nekas sevišķs. Reizēm tieši tāpēc, ka nebiju tik gaišmatains, es viņiem izdarīju pakalpojumus.