Laikā, kad Krievijas vēl nebija, mēs braucām augšup pa Vislu un lejup pa Dņestru, Dņepru un Volgu. Piecus gadsimtus pirms Kolumba mēs kuģojām līdz Islandei, Grenlandei un pamazām ari līdz pasakainajiem Vinlandes krastiem. Mēs izbraucām ari cauri antīkās pasaules Hērakla stabiem, ko arābi nosauca par Tārika kalnu, jeb Gibraltāram. Divus gadsimtus pirms brāļiem Giskāriem un normāņu—ari viņi bija vikingi — iebrukuma Sicīlijā mēs būtu varējuši lielo trīsstūrveida salu padarīt par ziemeļu cilvēku zemi, ja vien… Bet tas ir dīvains stāsts.
Mēs tikko bijām pabraukuši garām Spānijas krastiem un iebraukuši manā Iekšējā jūrā, ko ar prieku atkal skatīju pēc tik ilgiem Āzijā vai Ziemeļu miglās pavadītiem gadiem. Mēs bijām četri vai pieci simti vīru, kas kuģoja ar astoņiem langskipiem. Bijām devušies ceļā ar divpadsmit kuģiem, bet divi gāja bojā vētrā pie Gibraltāra un divus citus, kas bija no flotiles atšķīrušies, sagūstīja arābi. Mani ceļabiedri bija Haralds Hardradi, Olafs Tragvasons, Haralds Zilaiszobs, Svens Dakšasbārda, Aigrolds, Ragenolds, Felehans… Viņi dziedāja jūrnieku dziesmas, no kurām neesmu aizmirsis nevienu pantu un kuras jūs vēl tagad varat izlasīt Sakso Gramtika Gesta Danorum, Sāga par Snorri Godi vai Snorres Sturlsona Heimskringlā, un tas tiešām ir autors, kuram var uzticēties, jo viņš kaut kur raksta: "Būtu vēl daudz cita kā stāstāma, bet to neesam rakstījuši. Iemesls ir mūsu nezināšana un arī tas, ka nevēlamies ar rakstiem apstiprināt stāstus, kuriem mums nav aculiecinieku." Svena Dakšasbārdas un Olafa Trigvasona mīļākā dziesma bija bojā gājušā jūrnieka dziesma, kas dažu labu reizi bija bēru dziesma biedriem, kas mira no zobena vai bultas:
Rāpies mastā, dārgo biedri, Saltās jūras šļakatās. Neļauj pagaist vira drosmei, Tev no dzīves jāšķiras. Ne tev raudāt, jūras veci, Lai kā bangas trakotu. Tev bij' dzīve mīlas skaista, Katram jāmirst reiz ir mums.
Mēs laikam bijām kaut kur uz dienvidaustrumiem no Baleāru salām, kad notika kaut kas pavisam dīvains. Saule spīdēja jo spoži, un visi jutāmies pacilāti, domādami par salām un ostām, kuru bagātības mūs gaidīt gaidīja. Pie apvāršija nemanīja nevienu kuģi. Jūra bija gluda kā spogulis. Pūta viegls vējiņš, un tveices mazliet aizmiglotā saule svelmēt svelineja. Ragenolds vai Felchans savā ziemeļnieka manierē taisīja jokus, kad Svens Dakšasbārda, kas taču bija varens un spēcīgs virs, piepeši dobji ievaidējās un saķēra galvu. Viņš dega drudzī, viņš drebēja kā apšu lapa, viņam raustījās visi locekļi. Nolikām viņu zem vienas no mūsu četrstūrainajām vilnas auduma buram, kur viņš saka murgot. Pēc brīža Haralds Hardradi metās jurā. Mēs viņu izzvejojām. Viņš apgalvoja, ka Loki — visļaunakais no visiem dieviem — viņam uzsūtījis nelabos garus, kas viņu mokot un spīdzinot. Nepagāja ne trīs dienas, kad visi mani biedri cits pēc cita saslima ar to pašu kaiti, un tiešām bija bēdīgi noskatīties, kā gaišmatainie milži, kas bija pats vīrišķības iemiesojums, kas bija stājušies pretī visam, aiz sāpēm raud ka mazi bērni. Acis viņiem bija aiztukušas tā, ka neko lāga vairs nespēja saskatīt, āda nolupusi, it kā viņi būtu šaustīti ar pletni, viņi nesakarīgi buldurēja, vaidēja, ja pieskāros, un atsacījās no jebkādas palīdzības. Es biju gandrīz vienīgais, kas nesaslima, vienīgais, kas, cik nu bija manos spēkos, mazāk slimajiem piepalīdzot, gādāja par mūsu kuģa gaitu. Nolēmu griezties atpakaļ uz ziemeļiem. Tikpat posta piemeklēti ka mēs, citu kuģu jūrnieki mums tūlīt sekoja. Vēl divus gadsimtus, pirms Sicīliju iekaroja normāņi un tur uzvaroši valdīja Fridrihs fon Hoenštaufens, ta palika arābu varā. Vai zināt, kas tā bija par kaiti, kas pieveica vikingus un aizkavēja vēstures gaitu?
— Vai tā bija jūrasslirniba? — Marija jautāja.
— Lai vikingi saslimtu ar jūrasslimību! Protams, nē! — Simons atbildēja.
— Mēris? — Marija minēja.
— Nepavisam ne, — Simons attrauca.
— Nu pasakiet, pasakiet tūlīt, doktor!
— Saulesdūriens, — Simons paskaidroja.
Neiedomājieties, ka ziemeļu viri ir kādi mikstpēdiņi. Ir vajadzīga gandrīz vai tropiska saule Vidusjūrā, lai izsmeltu viņu drosmi un spēkus. Vēlāk viņi iemācīsies ieziesties ar vaļu taukiem, lai pretotos debesu ugunij, kas bija vienīgais ienaidnieks, kura priekšā viņi atkāpās. Jo viņi nebaidījās nedz no dieviem, nedz dēmoniem, nedz ciešanām, nedz nāves.
Mēs jau nedevāmies tikai uz dienvidiem, uz Iekšējo jūru ar tās saules bultām. Galvenokārt mēs vagojām okeānu platuma grādos, kur ledājus klāja sniegs un kur bija Tules sala, kur vasaras naktis bija tik gaišas, ka varēja strādāt un pat sameklēt utis kreklā. Mēs nebijām pirmie, kas kuģoja uz rietumiem, uz saulrieta pusi. Runaja, ka iru mūks — svētais Brendans septiņus gadus ar savu kurragu kuģojis pa Atlantijas okeānu un Lieldienas svinējis uz vaļa muguras, jo to noturējis par salu. Kad mēs devāmies turp, mums nebija kompasa. Mēs braucām gar Šetlandes salām, gar Orkneju salām, gar Hebridu un Farēru salām, gar Islandi un Grenlandi, raudzīdamies saulē un zvaigznēs. Ja saule bija paslēpusies aiz mākoņiem, mēs izmantojām Saules akmeni — kristālu, kas no dzeltena kļūst zils, ja to skar mākoņu vai miglas izkliedēta saules gaisma. Kad vēlējāmies izraudzīties jaunas zemes, kur gatavojāmies apmesties, palaidām vaļā kraukļus, sekojām to lidojumam vai ari metam viļņos augsto krēslu atzveltnes — tie bija goda krēsli, kuros mūsu mājās sēdināja sevišķi cienījamus cilvēkus. Tur, kur šīs koka atzveltnes tika izskalotas krastā, uzcēlām apmetnes.
Aiz Grenlandes pletās noslēpumainas zemes, par kurām stāstīja leģendas. Tās esot apmeklējis Bjarni Herjolfsons, meklēdams tēvu, kas pazudis Grenlandē kopā ar Ēriku Sarkano, pēc tam — Leifs Ēriksons, Torvalds, Torsteins — trīs Ērika Sarkanā dēli. Stāstīja, ka tajā zemē esot daudz lašu un mežvīna — tāpēc to sauc par Vinlandi — un, galvenais, koku, kas vikingiem tik nepieciešami kuģu būvei No tā var secināt, ka esam atklājuši Ameriku piecus gadsimtus pirms Kolumba, un tas nemaz nebija tik grūti. Mūsu klātbūtnes pēdas vēlāk tika .»tklatas Savienoto Valstu, Meksikas un Peru piekrastē, pat Paragvajā. Es — Ragnars Lodbroks, ko sauca par Ragnaru < iudro, nekad tik tālu neesmu ticis. Es kuģoju uz rietumiem līdz zemēm, ko nosaucām par Hellulandi un Marklandi un ko jus laikam saucat par Bafina Zemi un Labradoru. Esmu bijis krastā, kur zāle starp lieliem kokiem bija pārklāta ar rasu, kas, pie lūpām pielikta, garšoja neparasti maigi.
Zemes, kuras atklājām, piederēja tam vikingam, kas pirmais tām pieskārās ar roku. Tovasar mēs bijām trīs kuģos, katrā — apmēram divdesmit vīru — un tuvojāmies krastam, kas ar savu zaļumu pēc tik daudziem ledājiem un neauglīgiem klajumiem likās tīrais sapnis. Mēs patlaban braucām garam klintīm, kas pacēlās pār smilšu liedagu, kad starp lieliem kokiem ieraudzījām upes ieteku. Aiz līcīša, kurā upe ietecēja, no cietzemes atšķirta ar samērā šauru jūras joslu, pletās liela, pļavām un mežiem klāta sala. Ēriks Olafsons, kas komandēja mūsu kuģi, acumirkli deva pavēli strauji airēt uz šo paradīzes malu. Likās — laiva, ko jau tā dzina vējš, kurš pūta vilnas auduma burā, salēcās. Bet tajā pašā mirklī ieraudzījām, ka Sitriga Zidabārdas laiva, kas bija braukusi tuvāk krastam, arī traucas pilnā gaita uz salu, ko bijām iekārojuši. Starp abām laivām sākās nikna sacensība. Jo vairāk tuvojāmies salai, jo mazāks kļuva attālums starp tām, kaut gan sākumā tas bija diezgan ievērojams. Kad varējām saskatīt koku lapas un mežavīna stīgas, abas laivas atradās blakus. Ēriks Olafsons un Sitrigs Zīdabārda stāvēja kājās, abi bija nonākuši pēdējā uztraukuma pakāpē, viņi ar putām uz lūpām viens otru lādēja, cik jaudas. Abi bija ļauna niknuma varā.