Vikingi savās nocietinātajās nometnēs, kur bija aizliegts ieiet sievietēm, bērniem un veciem vīriem, pakļāvās dzelzs disciplīnai un nebija tikai drosmīgi jūrnieki. Tie bija bīstami karotāji. Liela sasprindzinājuma brīžos šos karotājus reizēm pārņēma niknuma lēkmes, un tad viņi zaudēja galvu. Niknums dubultoja viņu spēkus, viņi kauca kā suņi, koda ar ādu apvilkto apaļo koka vairogu malu un ar zobenu vai cirvi rokā metas virsū ienaidniekam. Tad nekas un neviens nespēja viņus apturēt. Ir redzēts, ka tāda trakuma reizēs vikingi uzbrūk dzīvniekiem vai kokiem, vai klintim, rij karstas ogles vai metas liesmās. Tādus karotājus, kas bija kļuvuši par nikniem zvēriem, sauca par berserkeriem. Darbībasvārds to go berserk — kļūt trakam — joprojām pastāv angļu valodā. Acīmredzot franču vārdam berzingue, allerā tout berzingue, ir tāda pati izcelsme. Ēriks Olafsons un Sitrigs Zīdabārda rādija visbriesmīgāko berserksgangr, kādu jelkad esmu pieredzējis. Pavisam netālu no salas, kas jurniekus bija pārvērtusi par berserkeriem, varēja manit, ka Sitriga Zidabārdas laiva krastā nonāks pirmā. No tās jau skanēja prieka rēcieni. Viņš pats stāvēja laivas priekšgalā, gatavs mesties uz salu, kas pēc visiem vikingu likumiem kļūs par viņa īpašumu. Tad es ieraudzīju, ka Ēriks Olafsons noliek kreiso roku uz borta malas, ar labo roku paceļ cirvi un ar vienu briesmīgi cirtienu nošķeļ savu plaukstu. Kaut kas mīksts nokrita uz kuģa klāja. Piepeša miera pārņemts, neliekoties ne zinis par asinīm, kas plūda aumaļām, viņš pacēla savu plaukstu un izmeta to krastā kā īpašuma zirni.
Tieši tajā dienā Ēriks Olafsons iemantoja vārdu, kas viņu padarīja slavenu niknuma un pārdrošības dēļ — viņu sāka saukt par Ēriku Asiņaino Cirvi.
♦
Mīļie bērni, — Simons teica, — nekas nav skaistāks par cilvēces vēsturi. Iemesls tam ir vienkāršāks par vienkāršu: citas vēstures nemaz nav. Zivis ūdenī pieder pie cilvēku vēstures; akmeņi pieder pie cilvēku vēstures; ari vistālākās zvaigznes un galaktikas, kas drāžas projām vēja spārniem, pieder pie cilvēku vēstures. Matērija bez dzīvības tik tikko būtu matērija. Dzīvība bez apziņas tik tikko būtu dzīvība. Zvaigznes, zivis, akmeņi nebūtu nekas vai būtu gandrīz nekas, ja nebūtu cilvēku, kas tos redzētu un, galvenais, par tiem runātu. Kas dotu tiem jēgu. Lai liegtu tiem būt kaut kam līdzīgam neesībai. Zvaigznes, akmeņus, zivis jūrā un kokus mežā ar cilvēkiem vieno noslēpumainas saites. Tie ir posmi vai līkumi cilvēka ceļā. Tie tiek aizrauti tajā pašā piedzīvojumā. Viss, ko spējam nosaukt un aprakstīt, un pat neizteicamais, par ko neiedrošināmies runāt, pieder pie vēstures. Tas, par ko nav iespējams runāt, ir jānoklusē. Bet viss, ko mēs runājam un domājam, pat tas, par ko apgalvojam, ka neko nevaram par to pasacīt, ir cilvēku vēstures kodols.
Vismaz mums nekas nepastāv ārpus cilvēces vēstures: viss vienmēr ir tās iekšienē un nekas no tās nezūd. Nav neviena sapņa vai briesmoņa, nav pagātnes, nav nākotnes, nav noslēpuma, nav nekā virs mums, aiz mums vai zem mums, kas nebūtu tajā ietverts. Es nesaku, ka tā ir pati sevi pietiekama vai ka tā vienmēr ir pati savs izskaidrojums. Cilvēki — un esmu dārgi maksājis, lai to zinātu, — iespējams, nav nekas cits kā
Dieva sapnis. Bet tādā mērā, kādā mēs te esam vieni paši, kā nu spēdami un prazdami ķepurojoties šajā nepabeigtajā pasaulē, Dievs ir vienīgi cilvēku sapnis. Tā kults ir cilvēces vēsture. Viņa nāve ir cilvēces vēsture. Sākot ar uguns karu un zemkopības izgudrošanu, ar pilsētām un rakstību un beidzot ar vissīkāko jūsu rīcību un visikdienišķāko domu, — viss atklāj cilvēces vēsturi. Pie tās pieder pat viss, ko nesakāt un pat tas, ko nedomājat: jūs esat vēstures gūstā un nespējat no tā izkļūt.
Nav nozīmes pret to cīnīties vai bēgt: vēsture pret vēsturi arī ir vēsture. Jūs sevi saucat par Mozu, Jēzu, Budu, Muhamedu vai Platonu, jūs izskaidrojat vēsturi no augšienes — arī tā ir vēsture. Jūs saucaties par Darvinu vai Kārli Marksu, vai Zigmundu Freidu, jūs visu izskaidrojat no dziļumiem: tā ir vēsture. Jūs negribat nekā zināt, jūs aizverat acis un aizbāžat ausis, jūs patveraties mīlestībā, dumpī, klusēšanā, nāvē — tā ir vēsture. Vēstures neesība jau pati ir vēsture. Ir tukšuma vēsture, un ari tā ir vēsture. Un viss šis juceklis iegūst kaut ko līdzīgu jēgai.
— Man neliekas neiespējami, — Marija teica, aiz piepūles raukdama uzacis, — ka pasaulei nav nekādas jēgas.
— Jums taisnība, — Simons piekrita. — Iespējams, jēgas nav nekādas: life is but a tale told by an idiot, full of sound and fury, signifying nothing. Tomēr pārsteidzoši liekas tas, ka viss notiekošais, pat ciešanas, ļaunums, muļķība un absurditāte šķiet veidojam kopumu un klumburējam uz priekšu. Kad Makbets nāves brīdī iesaucas, ka pasaule ir bezjēdzīgs virpulis, viņš labāk par visiem apveltī pasauli ar zināmu jēgu. Varētu sacīt, ka kārtības trūkums ir zināma veida kārtība un ka jēgas trūkums galu galā iegūst jēgu. Viss nemitīgi notiek nezin kā, viss ik brīdi izklīst visos virzienos, neviens nesaprot, kas patlaban notiek, — un tad, atpakaļ palūkojoties, ierauga visharmoniskāko no visiem pieminekļiem, turklāt tas ir vienīgais piemineklis, jo tā ir cilvēces vēsture.
— Vai tad tiešām cilvēces vēsture ir tik skaista? — Marija šaubījās.
— Nekas nevar būt labāks par vēsturi, — Simons apgalvoja, —jo pēc savas jēgas tā ir ne ar ko nesalīdzināma un unikāla un jau iepriekš ietver sevī visu, kas varētu tai runāt pretī. Taisnība, vēsture nav izvēlīga. Tā taisa uguni un bultas no koka, kāds pagadās pa rokai. Vēsture — tik svinīga, tik grandioza, tik skaista, ka aizraujas elpa, — pirmām kārtām ir draņķību kaudze. Nav tādu ievainoto, kas to nebarotu. Nav neķītrības, ko tā neizmantotu savā labā. No tādām šausmām un noziegumiem izaug piramīdas, Akropole, Šartras katedrāle, Džordžones Negaiss, Haidna Radīšana, Prusta Zudušo laiku meklējot un tuvākmīlestība, un Dieva redzējums. Viss tiecas uz kaut ko — bet ko? —, kas atgādina dievišķo neķītrībā.
Vēsture ir piepūle, trauksme, augšupgaita — un vienmēr arī neveiksme. Vēsture ir līdzīga mīlestībai: par to var sacīt vienalga ko. Jūs varat to definēt simt dažādos veidos, un tie visi būtu pareizi un smieklīgi. Jūs varat apgalvot, ka vēsture ir cīņa, kas nekad nebeidzas, kauju virkne, cīniņš bez atelpas — un ari sacīt, ka tā ir mīlestība. Tā ir gara runa, kuras jēga pamazām atklājas tiem, kuri prot klausīties, — un tā ir tikai klusums. Tā ir pati veiksme, pilnīga īstenošana, ne ar ko nesalīdzināms triumfs, un tā vienmēr ir neveiksme. Vēsture ir universāla, tā ir universāla tik lielā mērā, ka tai piemērojams viss, ko vien saka. Baltais un melnais, reālais un iztēlotais, optimisms un pesimisms, Dievs vai Dieva neesība, sākums ar beigām vai bez beigām — tam nav nekādas nozīmes: viss vēsturei der kā uzliets. Tai vajadzīgs tikai viens: eksistēt. Tā eksistē. Dievs neeksistē, jo ir mūžīgs. Bet viņš ir. Vēsturei ir grūti būt. Tā vilcinās, stostās, irgājas, tā ir līdzīga mums: tai pietiek ar eksistenci. Un tai viss ir absolūti labs — līdz pat ciešanām un ļaunumam, līdz neesībai un nāvei.
Tā pati rada to, no kā barojas. Tā nebeidz radīt to, no kā sastāv. Tā sevi dzemdina nepagurdama. Tās dzinulis — jūs jau to labi zināt — tās dzinulis, ir laiks. Lai liktu rasties vēsturei, laiks bija jāpiepilda ar gadalaikiem un sulām, ar sēklu un instinktiem, aizrautību un konfliktiem. Tas, ko mēs dēvējam par dabu, ir uzņēmies darbu līdz brīdim, kad apziņa, kultūra un visa drebēšana, kas tik dārga svētdienas domātājiem un kalpojošajiem humānistiem, beidzot pārņēma to savās rokās. Tad spēles noteikumi prasīja iepludināt laikā kaislības un aprēķinus, kas vēsturi maina aizvien straujak un straujāk. Mīlestībai ir sava vieta šajā lielajā laika un vēstures apvienotajā cirkā. Tāpat ari zināšanām un zinātkārei, un godkārei, un neprātam, naidam, alkoholam, narkotikām un visa veida vēlmēm. Ja jau par vēsturi var sacīt visu ko, tikpat labi varētu teikt, ka vēsture ir tikai iekāre. Arī tas būtu ļoti pareizi. Tāpat kā viss cits. Galvenais ir vēsturi vilkt un stumt, dzīt to uz priekšu. Likt tai elpot mazliet dziļāk, nekā tā to darītu pati no sevis.