Mazliet dziļāk, nekā tā to darītu pati no sevis… Tas ir tas, ko ar ģenialitāti apveltītais Viktors Igo un daudzi muļķi un vēl arī radikālsociālisti sauc par progresu. Vēsture virzās uz priekšu, jo laiks plūst. Un būtu tiešām ļoti slikti, ja visi cits citam sekojošie cilvēki pamazām neuzkrātu mazlietiņ zināšanu, ja ari nespēj uzkrāt viedumu. Jūs dzīvojat labāk, nekā dzīvoja pirms simt gadiem. Jūs par Visumu zināt vairāk. Jūs mirstat mazliet vēlāk. Jums mazāk sāpēs zobi. Ja vajadzēs amputēt kāju, jūs iemidzinās. Ir apdrošināšanas sistēmas un pensiju fondi. Lidmašīnas pārvietojas ātrāk nekā kurjeri zirga mugurā. Tiks raidīti pavadoņi uz citiem Mēnešiem un, iespējams, citām Zemēm. Ja tas ir progress, tad progress tiešām pastāv. Un tas ir kaut kas tads, kas pelna cieņu. Taču nav iespējams aizmirst, ka apvārsnis atkāpjas aizvien tālāk, jo tālāk ejat.
Tieši šo attālumu nekad neviens progress nespēs pārvarēt. Būtībā pastāv kaut kas līdzīgs kļūdai, kaut kas nenotiek, kā vajag, un pasaule ar vislielāko piepūli cenšas iegūt to, kā pietrūkst. Vēsture iet uz priekšu, viss kļūst labāks. Dievinātais progress soļo svilpodams, rokas kabatās sabāzis, — un joprojām kaut kā vēl pietrūkst. Vēsture — līdz malām pilna, tomēr pirmām kārtām ir kā caurums. Kad jau pieminēta mīlestība un cīņa, un vēl viss pārējais, var sacīt arī, ka cilvēces vēstures atslēga no pašiem sākumiem ir neapmierinātība. Tā ir liela laime: neapmierinātība ļauj iet tālāk, tā piespiež soļot. Es soļoju vēstures pēdās cauri telpai un laikam.
Jūs jau nojaušat, kas esmu: protams, visi cilvēki kopā un arī viņu vēsture. "Ej! Ej taču!" — vārdi, ko uzsaucu viņam un ko viņš raidīja man atpakaļ līdz pasaules galam, — kā gan lai neredz, ka tic pirmām kārtām ir sacīti vēsturei? Ilgu laiku daudzu acīs es biju pirmām kārtām žīds un pirmām kārtām — grēcīgs. Es galvenokārt esmu vēsture. Un tā nav nejaušība, ka vēsture, lai tēlotu pati savu lomu, ir izraudzījusies kādu no izredzēto un nolādēto cilts. Un arī tā nav nejaušība, ka vēsture iemiesojusies grēcīgā cilvēkā. Jo cilvēku vēsture, kas ir kā parāde, kā gājiens, kā ilgs triumfa maršs ar trompetēm un uzvaras karogiem, ar sievietēm, kas uzgavilē no balkoniem un pūļa urravām, reizē ir ari tas, kā pietrūkst, kā nav, tās ir mūžīgas gaidas un kaut kas līdzīgs neskaidrām atmiņām par kaut ko vārdā nenosaucamu, kas nebeidzas un ko gan godina, gan apraud.
♦
Jagarahāras karaļvalsti no visām pusēm ieskauj nepārejami kalni. Tur — netālu no mūsdienu Afganistānas pilsētas Dželālābadas, Gadsimta Pilnīgais, ko mūsu apgabalos biežāk dēvē par Budu, kādā alā atstājis savu ēnu.
Likuma skolotājs vēlējās nonākt šajā alā, lai godinātu Būdas ēnu. Valdnieka ierēdņi viņu brīdināja, ka ceļi uz turieni ir ne tikai gari, bet arī tuksnesīgi un bīstami, un, ja viņš uz tiem kādu nejauši sastaptu, tas noteiktu būtu laupītājs. Vel viņi sacīja, ka jau trīs vai četrus gadus nav redzēts neviens svētceļnieks, kas devies uz alu, tādēļ svētceļotāju skaits sarucis pavisam mazs.
— Pat simttūkstoš kalpu laikā būtu grūti atklāt vienu vienīgu īstu Būdas ēnu, — Juaņs Cans viņiem atbildēja. — Kā gan lai es, šurp atnācis, neietu to pielūgt?
Un viņš viens pats devās uz alu. Viņš gāja ilgi.
Pa ceļam viņš sastapa zēnu un pēc tam — sirmgalvi, kas viņam rādija ceļu. Viņš satika arī laupītājus, kuriem aizkustināja sirdi, noņemot cepuri un ļaujot apskatīt budistu mūka tērpu.
— Skolotāj, kurp gribat iet? — laupītāju vadonis jautāja.
— Es vēlos apskatīt un pielūgt Šākjamuni ēnu, — Likuma skolotājs atbildēja.
— Skolotāj, — bandīts turpināja, — vai neesat dzirdējis, ka ap alu siro laupītāji?
— Laupītāji ir cilvēki, — Likuma skolotājs atbildēja. — Ja es eju pielūgt Budu, es ietu bez bailēm ari tad, ja ceļi būtu pilni plēsīgu zvēru un indīgu čūsku. Jo vairāk man ir pamats nebaidīties no jums, kuri esat cilvēki un kuru sirdis apveltītas ar līdzcietību.
Šos vārdus izdzirduši, laupītāji jutās aizkustināti, viņu dvēseles atvērās ticībai, un viņi ļāva Likuma skolotājam iet.
Kad Juaņs Cans bija sasniedzis mērķi, viņš ielūkojās alā, un tā viņam šķita tumša un tukša, viņš nespēja tajā saskatīt neko.
— Skolotāj, — sacīja sirmgalvis, kas bija gājis viņam līdzi, — ejiet iekšā taisni uz priekšu. Kad tumsā pieskarsieties alas sienai, speriet piecdesmit soļu atpakaļ un paverieties uz austrumiem: tur mājo ēna.
Likuma skolotājs iegāja alā un virzījās uz priekšu tumsā. Drīz viņš uzdūrās sienai. Tūlīt, paklausīdams sirmgalvja padomam, viņš atkāpās piecdesmit soļu, pagriezās uz austrumiem un, dziļas ticības mudināts, simtreiz sveicināja. Taču viņš neredzēja itin nekā. Viņš pārmeta sev maldus, kļūdas un skaļi raudāja un vaimanāja, ļāvās sāpēm un no vistīrākās sirds, krītot uz vaiga pēc katra panta, ticīgi skaitīja Būdas Šrilmala devi Simhanādas sūtru un gātas. Simtreiz kritis uz vaiga, viņš ieraudzīja uz alas austrumu sienas iegaismojamies laukumu poda lielumā, bet tas ātri apdzisa.
Prieka un ciešanu pārņemts, viņš atsāka lūgsnas un klanīšanos un no jauna ieraudzīja gaismu, kas šoreiz bija baseina lielumā un iemirdzējās un apdzisa zibens ātrumā. Tad jūsmas un mīlestības trauksmē viņš zvērēja, ka neatstās alu, pirms nebūs ieraudzījis Gadsimta Pilnīgā ēnu.
Viņš turpināja lūgsnas un sveicinājumus, un, kad viņš to bija darījis vēl divsimt reižu, visa ala piepeši pieplūda ar gaismu un Būdas ēna žilbinošā baltumā parādījās uz alas sienas kā brinumaina zelta kalna tēls. Mirdzošs starojums apgaismoja dievišķās sejas aprises. Pilnīgas ekstāzes pārņemts, Juaņs Cans ilgi vēroja sava apbrīna ne ar ko nesalīdzināmo un dievišķo mērķi. Būdas augums un viņa mūka drānas bija sarkanīgi zeltainas. No ceļgaliem līdz pakausim viņa ķermeņa skaistums mirdzēja pilnā gaismā. Apaļā, lotosam līdzīgā troņa pakāje tinās krēslā. Budam pa labi, pa kreisi un aiz muguras varēja nojaust visu bodhisatvu, pilnīgās apziņas debesīs mājojošo svēto, ēnas — šie svētie gaidīja savu iemiesošanos uz Zemes būdas veidā — un veselu virkni godājamu šramanu, kuri veidoja viņa pavadonību.
Šo brīnumu pieredzējis, Likuma skolotājs no tālienes pavēlēja saviem pavadoņiem — zēnam un sirmgalvim, kā arī četriem laupītājiem, kas aiz ziņkāres vai, ticības aizkustināti, bija viņiem piebiedrojušies, atnest uguni un ienākt alā, lai kvēpinātu smaržas. Līdzko uguns tika ienesta, Būdas ēna no tās novērsās un spēji pazuda.
Juaņs Cans uzreiz lika uguni nodzēst. Viņš pavēlēja, lai sirmgalvis vēlreiz parāda vietu, un tajā pašā brīdi Būdas ēna no jauna pavērās viņa skatienam. No sešiem cilvēkiem to redzēja pieci. Taču bija viens, kas nepamanīja neko.