Skaidri skatījis dievišķo parādību, Juaņs Cans no jauna aiz cieņas krita ar vaigu pie zemes un pārklāja alas grīdu ar puķēm un smaržām. Pēc tam debešķīgā gaisma nodzisa. Tā bija redzama tikai dažus mirkļus.
Tad Likuma skolotājs atvadījās un izgāja no alas, kur
Gadsimta Pilnīgais bija atstājis savu ēnu.
♦
Maskava dega. Pavēli aizdedzināt franču ieņemto pilsētu, caram Aleksandram nezinot, bija devis Rostopčins. Ģenerālis grāfs Rostopčins bija Maskavas gubernators. Viņš bija arī tēvs mazai, gadus divpadsmit vecai meitenei, kuru sauca par Sofiju. Tā bija nākamā grāfiene Segīra, kas sarakstījusi Mazas rātnās meitenes, Ēzeļa atmiņas, Sofijas nelaimes un Ģenerāli Durakinu. Kādā jaukā septembra rītā tieši nedēļu pēc Borodinas kaujas viņa kopā ar vecmāmiņu pastaigājās pa jau patukšajām galvaspilsētas ielām — lielākā daļa iedzīvotāju bija to pametuši —, kad ielās parādījās franči. Imperatora kurjers īzaks Lakedems meiteni paņēma un uzcēla savā zirgā par lielam šausmām guvernantei, kas skaļi sauca palīgā. Jātnieks, kas smiedams viņu pacēlis augstā zirgā, uz visiem laikiem palika bērna atmiņā. Tas dažu labu reizi iznirs grāmatās, kuras vēlāk tiks sacerētas. Bet tobrīd Maskava dega. Rudens bija klāt.
īzaks Lakedems jau vairākus menešus piederēja pie Lielās Armijas kurjeru dienesta. Labu daļu vasaras kurjeru stafetes ar imperatoram adresētiem sūtījumiem auļoja šurpu un turpu starp Parīzi un vietu, ko tolaik mēdza dēvēt par imperatora pili, kaut arī bieži vien tā bija nožēlojama zemnieku būdiņa, kur ģenerāļu ielenkumā imperators deva pavēles un dažas stundas gulēja. Ļoti drīz Lielā Armija uzdūrās neparedzētiem šķēršļiem: milzīgā krievu masa, bez kaujām atkāpjoties, neatstāja aiz sevis nevienu kleperi, nevienus ratus. Franči bija kā pazuduši Krievijas tuksnesī. Ja viņiem izņēmuma kārtā izdevās notvert kādu pavadoni no vietējiem, viņi bija spiesti to sēdināt zirgā sev aiz muguras un pēc dažām dienām pamanīja, ka nolaupītais, aizvests pārāk tālu no dzimtās sādžas, apvidu nemaz nepazīst. Jo tālāk uz austrumiem virzījās armija, jo lielāka atšķirība bija jūtama starp nožēlojamo vietējo sakaru juceklibu un nevainojamiem sakariem ar Parīzes kantoriem. Impērijas kurjeru dienests, pie kura piederēja īzaks Lakedems, bija sasniedzis tādu pilnību, ka radīja apbrīnu. Laikā no Krievijas kampaņas sākuma līdz vēlam rudenim Lakedema stafetei pagāja tikai četrpadsmit vai piecpadsmit dienas, lai nonāktu Tilērijās vai atgrieztos no tām. Pie tādām ērtībām pieradis, imperators dusmojās par katru niecīgāko kļūmi. Ja viņš izrādīja slikto omu, iemesls visbiežāk bija tas, ka portfelis, kurā bija jaunumi no Romas karaļa un tikko izstrādātie Franču komēdijas teātra statūti, aizkavējies par dažām stundām. Kad Maskava bija liesmās, Liela Armija jau atkāpās un ziema tuvojās, viss ar katru dienu kļuva grūtāk izdarāms. Oktobrī stāvoklis sarežģījās galīgi.
No oktobra sākuma franču kurjeri bieži piedzīvoja uzbrukumus. Tāpēc tiem bija vajadzīgi bruņoti pavadoņi. 12. un 13. oktobri, par spīti eskortam, divi ziņneši tika sagūstīti. Atkāpšanās tikko bija sākusies, kad imperatoram ziņoja: kazaki pārtver kurjerus abos virzienos. 29. oktobrī Gžatskā, dienas desmit pēc aiziešanas no Maskavas, kas par divām trešdaļām bija nodegusi, imperators saņēma no Parīzes vairāk nekā mēnesi vecas ziņas. 3. decembrī Molodečnā, kad Berezina jau bija pārieta, Napoleons atrada piecpadsmit sūtījumus — pēc adjutanta Kolenkūra liecības to bija četrpadsmit, pēc sekretāra Fēna apgalvojuma — divdesmit; tie bija krājušies kopš 12. novembra. Imperators metās virsū sūtījumiem, un, kā apgalvo liecinieki, būtu tos uzšķērdis, ja viņam rokā būtu nazis. Iespēja saņemt jaunumus no Francijas — tur tikko bija atklāta Malē sazvērestība — Napleonam bija sevišķi svarīga. Bet bija kaut kas vēl svarīgāks: aizsūtīt frančiem, kas vairs neko nezināja par Lielo Armiju un sāka bažīties un klausīties tikko radušās baumas, informāciju par imperatoru, uz kuru balstījās viss. Napoleons pavēlēja ģenerālintendantam Dari katrā ziņā aizsūtīt kurjeru uz Parizi, lai pavēstītu par viņa atgriešanos.
Dari nekavējoties pasauca kādu savu provinces brālēnu, kuru protežēja jau vairākus gadus un kurš viņam sekoja uz Krieviju, kur vispārējā nomāktībā pārtika no kafijas.
— Anri, — Darī sacīja, — imperators vēlas, lai tūlīt tiek sūtīta stafete uz Parīzi.
— Uz Parīzi! Pie joda!… Jau tas būtu brīnums, ja imperators pats ar savu smago un spēcīgo eskortu tur nonāktu bez aizķeršanās un ja mums visiem kopā būtu pa spēkam viņam sekot. Pat vairāku jātnieku apsardzībā vienam pašam kurjeram nav nekādu izredžu uz sekmīgu iznākumu.
— Tomēr tas jādara. Imperators pieprasa. Un labāk būtu, ja kurjers dotos projām viens, lai ātrāk tiktu uz priekšu.
Anri Beils — jo tas bija viņš —, nolika tasi un mirkli apdomājās.
— Es pazīstu vienu vienīgu kurjeru, kas spētu izvairīties no kazakiem un partizāniem, nodzīt sešus zirgus, ja vajadzīgs, šķērsot kājām Poliju un Vāciju un dzīvs sasniegt Parizi: tas ir Izaks Lakedems.
— Neiespējami, — Dari atbildēja. — Viņš atstāja Maskavu 15. oktobri un ir jau atgriezies — viņš atveda pēdējo pastu, ko imperators atrada Molodečnā. Tajā ir Kambeserē vēstule: "Romas karalis šorit pieņēma tos, kas ieradās viņam apliecināt cieņu. Es biju to skaitā; redzēju, ka viņa majestāte, kas sāka brokastot, ir labā garastāvoklī un runīgs…" — un arī vēstule no ķeizarienes. Imperators Kolenkūram nolasīja priekša abas un pēc tam ieknieba viņam ausī, teikdams: "Vai man tur nav viena krietna sieva?" To visu man pastāstīja pats Kolenkūrs: viņš aiz laimes un lepnuma vai kusa, iedomādamies, ka gluži kā uzticības persona ir noklausījies stāstos par ģimenes lietām, hercogieņu tenkas un Romas karaļa vēdera urkšķēšanu… Tu taču negribēsi sūtīt uz Parizi cilvēku, kas no Parīzes ieradies tikai pirms dažām dienām? Vai zini, ka snieg?
Man jau ir bijuši kurjeri ar apsaldētām rokām un kājām. Atrodi kādu citu.
— Es nevienu citu nevaru iedomāties. Lakedems ir nenogurdināms. Viņš ir kā radīts skriešanai. Turklāt man šķiet, ka viņam tas darbiņš patīk.
— Tādā gadījumā… — Darī teica.
Darī uzticēja Izakam Lakedemam Napoleona vēstuli Marijai Luīzei: "Noskūpsti no manis dēlu, viss, ko Tu man par viņu raksti, rada vēlēšanos viņu redzēt, taču visvairāk man gribētos noskūpstīt Tevi, mīļā draudzene…" — otru vēstuli Kambaserē: "Saņēmu Jusu 10. novembra vēstuli. Lieciet strādāt Šaijo. Šonakt dodos uz Poliju. Mani kareivji ir braši. Esmu veselāks nekā jebkad. Dariet to zināmu Parīzē un lieciet nošaut tos, kas šaubās," — un veselu virkni lēmumu, ko imperators lakonisku piezīmju veidā rakstīja uz ziņojumu malām. Tas bija tīrais sīkums salīdzinājumā ar milzīgo daudzumu papīru, ko vajadzēja upurēt. Laba daļa ratu, kariešu un kamanu nevarēja šķērsot Berezinu. 23. novembrī Toločinā, lai samazinātu kravu un atvieglotu zirgiem nastas, imperators lika sadedzināt apmēram trīsdesmit sūtīšanai uz Parīzi sagatavotu portfeļu. Armijas dārgumus varēja izglābt, starp tiem — ar rubīniem un safīriem izrotāto krustu no Uspenskas katedrāles un vēl citas trofejas, par kuru iegūšanu neuzmanīgi bija ziņojis Parīzes Moniteur. Kaut arī Darī bija vilcinājies, pirms izlēmis sūtīt ceļā īzaku Lakedemu, viņš deva kurjeram līdzi pamatīgu kravu. Beils uzstāja, lai Izakam liek vest tikai visnepieciešamāko — pusotra portfeļa tiesu dokumentu un vēl krustu un dažus dārgus niekus, ko nekavējoties parādīt parīziešiem. Pēdējā brīdī Darī visam pievienoja vēstuli savai sievai un novēlēja laimīgu ceļu kurjeram, kuru sirds dziļumos jau uzskatīja par nolemtu neveiksmei. Lakedems pazuda sniegā, kas bagātīgi sniga visā Austrumeiropā.