♦
Dziļa godbijībā domāju, ka Jusu Dievišķā Majestāte, kas saņēmusi saskanīgās daļās laimīgo debesu un zemes harmoniju un Saules un Mēness labdarīgo ietekmi, mierīgu prātu neierobežoti valda, mīlot savus padotos kā dēlus. Tā ir pasaules centrā un, pakļauti ļusu varai, kam nav robežu, visi tās iemītnieki līdz pat Lulana Jezi un uiguru zemēm un simt barbaru ciltīm bauda Jūsu dziļās cilvēcības augļus un ir apveltīti ar Jūsu bagātīgo labdarību. Tas vel nav viss. Uz Jūsu imperatora troni tiecas godinājumu un apbrīna straumes, jo Jūs esat labvēlīgs gudrajiem un rakstu pratējiem; Jūs mīlat tikumu un Jūsu laipnības starojums gaiši apmirdz tos, kas tikumu ievero.
Visiem zināms, cik savulaik centīgi bija gudrie un mācītie. Ja jau vecajie ir gājuši tālus ceļus meklēt zinības, kā gan lai tie mūsdienās baidītos no gara ceļojuma un neietu dedzīgi meklēt budu noslēpumainās pēdas, jo būdas ir sevi veltījuši pasaules laimei un Trīs Svēto Rakstu grozu brīnumainajai tulkošanai, kas palīdz lauzt laikmeta saites? Es, šramana Juaņs Cans, jau sen zināju, ka savulaik Buda, kas dzimis Rietumos, novēlējis savas mācības izplatīšanu Austrumos — Ķīnā. Taču dārgie principu teksti mūs sasnieguši nepilnīgi un izkropļoti, tādēļ mani ilgi urdīja doma, ka vajadzētu doties tos meklēt tālumā, nebēdājot par savu dzīvību. Tādēļ Dženguaņa laikmetā (629. gadā), pārvarot neskaitāmas briesmas un šķēršļus, es slepeni devos uz Indu, ko turienieši sauc par Jambudvīpu.
Es pazemīgi krītu uz vaiga Jūsu Dievišķās Majestātes priekšā un izlūdzos piedošanu, ka esmu bez īpašas pavēles uzņēmies ceļojumu uz tālajām Rietumu zemēm. Es iedrošinos cerēt, ka Jūsu Dievišķā Majestāte savā laipnībā piedos grēkus nožēlojošajam vergam, kas zinību un tikuma labad ir devies daudzās briesmās. Esmu šķērsojis plašus jo plašus līdzenumus, akmeņu un plūstošu smilšu tuksnešus, pārgājis milzīgus, sniegotus kalnus, ticis cauri Dzelzs vārtu stāvajām klintīm un pāri siltās jūras mežonīgajām straumēm. Izgājis no dievišķās Čanaņaspilsētas, es savu ceļojumu beidzu Ziloņa zemē un Lauvas salā Jambudvipas dienvidos, kur dzīvo melni, augumā mazi, mežonīgi un nesavaldīgi cilvēki. Garajā svētceļojumā, kura laikā ne reizi neesmu atpūties, esmu veicis piecdesmit tūkstošus li.
Varbūt Jūsu Dievišķā Majestāte, ko vienmēr mudina neremdināma zinātkāre visās zinātnes nozarēs, vēlētos zināt, kādus vārdus mērvienībām devuši Indu iedzīvotāji ķīniešu li vietā. Tie ļoti atšķiras no tiem, par kuriem Ķīnā esam pateicību parādā Jūsu slavenajiem senčiem un kurus zina visi: li, džans, kas simt astoņdesmit reizes ietilpst li, či un cuņ, ko Jūsu Dievišķās Majestātes pakļautie barbari, kuri Jums maksā nodevas, visā pasaulē dēvē par pēdu un par collu. Tur, Indu zemē, jojana ir armijas vienas dienas gājums. Saskaņā ar senām tradīcijām, viena jojana atbilst četrdesmit li; saskaņā ar vairāku Jambudvīpas karaļvalstu paražām, tā drīzāk atbilst trīsdesmit li; bet jojana, kas pieminēta svētajās grāmatās, satur tikai sešpadsmit li.
Lai sasniegtu mazo daudzumu pēdējo robežu, jojana tiek sadalīta astoņās krosās. Viena krosa ir attālums, kādā Jūsu Dievišķā Majestāte spēj sadzirdēt vērša māvienu. Krosa dalās piecsimt arkos. Viens arks ir četras olektis. Olektī ir divdesmit četras pirkstu starpas. Viena pirkstu starpa ir septiņi vēlie graudi. No turienes nonāk pie uts, pēc tam — pie gnidas, tad — pie govs spalvas, pie aitas vilnas, pie zaķa spalvas. Pēc zaķa spalvas septiņkārtīgas dalīšanas nonāk pie smalka puteklīša, kas ir mazāks par vismazāko caurumiņu. Sīkais puteklītis, kas ir mazāks par vismazāko caurumiņu, ja to septiņkārt dala, kļūst par pārlieku sīku puteklīti. Ja Jūsu Dievišķā Majestāte to liktu dalīt vēl tālāk, nonāktu pie tukšuma. Tieši tādēļ šo puteklīti sauc nevis vienkārši par sīku, bet par pārmērīgi sīku.
Visu Indu veidojošo karaļvalstu kopējais apkārtmērs ir apmēram deviņdesmit tūkstoši li. No trijām pusēm Indu zemi ieskauj liela jūra, tāpēc šo zemi daudzkārt uzskata pārsālu. Taču ziemeļos tā atbalstās pret drausmīgiem kalniem, kurus klāj ledāji un mūžīgi sniegi, kas nekad neizkūst. Šī zeme ir plata ziemeļos un šaura — dienvidos. Tās kontūras atgādina pusmēnesi. Šī iemesla dēļ mēs Jambudvīpai dodam ķiniešu vārdu Indu — Mēness. Tā ir sadalīta septiņdesmit karaļvalstīs. Tur nemitīgi valda briesmīgs karstums. Zemi veldzē neskaitāmi avoti. Ziemeļos kalni un ielejas ir piesātināti ar sāli un veido nepārtrauktas grēdas. Austrumos ielejas un līdzenumi ir bagātīgi apūdeņoti un apstrādājamās zemes — leknas un auglīgas. Dienvidos augi un koki zeļ neparasti spēcīgi. Rietumos zemes ir akmeņainas un neauglīgas. Tāds ir vispārīgs pārskats, ko var dot par Indu zemi. Tās iedzīvotāji valkā tērpus, kas nav nedz piegriezti, nedz šūdināti. Reizēm viņi rotā galvas ar ziedu vijām un galvassegām, kas bagātīgi izgreznotas ar dārgakmeņiem; dažkārt viņu vienīgā greznumlieta ir aproces. Lielākoties viņi staigā basām kājām, sasien matus mezglā, izdur caurumus ausu ļipiņās, krāso zobus sarkanus vai melnus, viņiem ir lielas acis un, galvenais, —garš deguns. Tādi viņi ir pēc izskata. Mūkus un mācītos vīrus, kas spēj izskaidrot svētos rakstus, tur augstā cieņā. Ja viņi prot runāt par abstraktiem jautājumiem un ar elegantu daiļrunību attīstīt smalkus principus, viņus ceļ ziloņiem mugurā un, milzīgu pūļu pavadīti, viņi iet pa triumfa vārtiem.
Par spīti paražu un klimata atšķirībām un neskaitāmajām briesmām, ar kurām sastapos, es, Debesu spēcināts, jo tās nevēlējās manu nāvi un lika iet uz priekšu, es gāju un gāju, un gāju, un visur es nonācu bez kavēkļiem. Mani apbēra ar godinājumiem, un mana pasargātā miesa necieta nekādas mocības, un manas dvēseles alkas tika piepildītas iespējamā mērā.
Uzzinot, ka esmu ieradies no tālajiem apvidiem, kur valda Jūsu Dievišķā Majestāte, karaļi un prinči pavēlēja, lai es tiktu pavadīts ar laipnību un uzņemts ar vislielāko viesmīlību. Bieži man ļāva uzrunāt ļaudis un izklāstīt Likumu. Vairāki valdnieki, kad bija svinīgi man piešķīruši brāļa titulu, iedeva vēstules pāri par divdesmit rietumzemju valstu valdniekiem un pavēlēja mani pavadīt no zemes uz zemi ar eskortu, līdzi dodot pārtiku. Juzdami līdzcietību, domājot par to, cik neaizsargāts ir vientuļš ceļotājs, kas šķērso rietumu apvidus, un par lielo saltumu, kāds jāpārcieš sniega ceļos, viņi bieži sūtīja man līdzi novičus, lika darināt man mūka drānas, filca paklājus, vatētas cepures, kažokādas un zābakus. Daži valdnieki tam visam pievienoja zīda un tafta gabalus un zināmu daudzumu zelta un sudraba monētu, kuru nekad nepietrūka divdesmit gados, kas man pagāja ceļā turp un atpakaļ. Pārsteigts un apmulsis par tik daudzām labdarībām, par kurām īstenībā esmu pateicību parādā Jūsu Dievišķajai Majestātei, es vairs nebaidījos šķērsot balto un melno kalnu bīstamos ledājus. Man bija tā laime cieņā sveicināt Debesu kāpnes, Vanaga smaili un Gudrības koku. Es redzēju dievišķus pieminekļus. No skolotāju mutes es uzklausīju Pilnīgā likuma mācību. Es vēstīju svešām tautām par sava Augstā Valdnieka tikumiem, un tā viņam par godu skanēja slavinājumi un cieņas apliecinājumi. Esmu gājis septiņpadsmit gadu un atgriezies impērijā, kur valda Jūsu Majestāte.