Lielais zilonis, ko man dāvināja, lai tas nestu svētās grāmatas, noslīka atpakaļceļā lielajā upē, ko sauc par Hin du jeb Sindu, jeb Indu. Nebija ratu, ar ko vest daudzos iegūtos rakstus, tādēļ ceļojums aizkavējās. Cik vien ātri būs iespējams, es steigšos pie Jūsu Dievišķās Majestātes, lai kristu uz vaiga Viņas priekšā. Nespēdams vairs ilgāk apvaldīt savu apbrīnu un godbijību, es iedrošinājos sūtīt pie Viņa Majestātes vēstnesi no Turfanas: viņš devās ceļā kopā ar tirgotājiem, lai noliktu šo vēstuli Jūsu troņa pakājē, lai iepriekš paziņotu par manu ierašanos un izlūgtos Jūsu Dievišķajai Majestātei piedošanu.
Atgriezies no Austrumiem, es pārtulkošu svētās grāmatas, sēšu tālu visapkārt nezināmas patiesības, iznīdēšu kļūdu biezo mežu, sagraušu samākslotību un viltus doktrīnas, aizpildīšu Ziloņa doktrīnas baltos laukumus, pareizi nostādīšu noslēpumaino vārtu kompasu. Ar šiem vārgajiem pūliņiem es varbūt beidzot atmaksāšu par Jūsu bezgalīgajām labdarībām un iegūšu Jusu iecietību.
Beidzu šo vēstuli ar godbijīgas pateicības apliecinājumiem. Es nezinu, kā lai to izsaku Jūsu Dievišķajai Majestātei: Dzeltenās upes bagātīgie ūdeņi ir tīrais nieks salīdzinājumā ar Jūsu laipnību; Konlina kalni liekas viegli un mazi salīdzinājumā ar mana parāda smagumu Jūsu priekšā. Drīz došos ceļā, lai mestos pie kājām Jūsu Dievišķajai Majestātei, un jau doma par to, ka varēšu krist uz vaiga Jūsu troņa priekšā, mani pilda ar svētlaimi."
♦
Izaks Lakedems, imperatora kurjers, dienām un naktīm auļoja sniegā. Viņam patika ceļot vienam, izlikties, ka riskē, un saskatīt kādu mērķi ceļa galā. Viņam labāk nekā jebkuram piederējās Krievijas un Polijas līdzenumi ar mežiem un upēm, kam jātiek pāri, ar uzglūnošiem ienaidniekiem visās malās un kaut ko noderīgu, ko vēl paveikt šajā nekam nederīgajā pasaulē. Viņš aizmirsa. Viņš dziedāja vecas dziesmas, kas iznira atmiņā no visām pasaules malām un senseniem laikiem. Viņš jau sen nebija juties tik priecīgs.
Laiku pa laikam tālumā mežu un bērzu biržu malā, kuri neskaidri un draudīgi robojās pie līdzenumu apvāršņa, viņš pamanīja cilvēku grupas. Vai tie bija franči? Krievi? Partizāni? Marodieri? Katram gadījumam viņš no tiem vairījās. Izakam vajadzēja iespējami drīz nonākt Parīzē un nodot uzticētās imperatora vēstules, lai paziņotu par valdnieka ierašanos kādai mūžīga ienaidnieka meitai un veciem karaļa slepkavām, kas par godu astoņpadsmit mēnešus vecam puišelim nodevās sulainiskai pazemībai un vecuma plānprāta pilnai kalpošani.
— Jums, Lakedem, imperators ir uzticējis misiju, — Beils teica. — Ja kaut kada iemesla dēļ jūs to nespēsiet izpildīt pats…
— Ja mani nogalinās? — Lakedems pavaicāja.
— Nu… Jā, ja jūs nogalinās, ja smagi ievainos vai sagūstīs…
— Mani nenogalinās, — Lakedems atbildēja. — Pasaulē nav neviena, kas varētu liegt man iet.
— Vārdu sakot, — Beils, nepacietīgi turpināja, — ja ceļā kaut kas notiks, nododiet portfeli kādam uzticamam cilvēkam, ko pats iespējami labi izraudzīsieties un kas sasniegs Parīzi jūsu vietā. Taču nezaudējiet modrību.
Kurjers Lakedems bija cieši apņēmies pastu nenodot nevienam un pats to aiznest līdz Tilērijām. Ik pa brīdim jātnieks ar stingiem pirkstiem aptaustīja pie segliem piestiprināto somu: imperatora lēmumi un impērijas liktenis bija viņa rokās.
Kādu rītu ļoti agrā stundā — saule vēl tik tikko bija uzlēkusi, apgaismodama nupat uzkritušo sniegu un jau biezo iepriekšējā sniega segu, jo sniga bez mitas, — Lakedems nonāca pie upes, kas varbūt nemaz nebija sevišķi plata un ko viņš vairākkārt bija šķērsojis gan vienā, gan otrā virzienā. No pavasara līdz rudenim upe, kuras vārdu Lakedems nezināja un kuru bija nosaucis par Austrumu Luāru, laiski plūda pa līdzenumu, kas pletās visapkārt, cik vien tālu skatiens sniedzās. Divas pēdējās reizes upe jau bija aizsalusi, un patlaban to sedza bieza svaiga sniega sega. Lakedems atcerējās tiltu, pa kuru bija jājis pirms paris mēnešiem. Ja jau bija ledus, tilts nebija vajadzīgs, bet sniegpārslu virpulī mazliet uz augšteces pusi, kur viņš gatavojās jāt upei pāri, kurjers piepeši ieraudzīja iznirstam četrus kazakus. Tie laikam bija pārlaiduši nakti zem tilta un šķita izaugam no zemes un no lediem. Lakedems acumirklī izvilka pistoli. Viņš paspēja aiz sniega aizkara saskatīt vistuvāko kazaku: kalmika seja ar šķībām acīm un platiem vaigu kauliem zem kažokādas cepures. Galvenais, viņš pamanīja šķēpu, kas jau bija pavērsts viņa virzienā. Viņš izšāva. Kazaks nokrita. Iespindzējās lode, ko bija izšāvis otrs kazaks no šautenes, kuru karotājs vēl turēja pie pleca ar saltumā vai bailēs mazliet drebošu roku. Lakedems izvilka no seglu somas otru pistoli un notēmēja uz viru, kas atvēra platu muti un izbaiļu pilnas acis. Izšaujot viņš drīzāk nojauta nekā redzēja trešo kazaku, kas patlaban metās viņam virsū ar paceltu zobenu rokā. Pistoles stobrs pavērsās par dažiem grādiem, un kazaks ar zobenu bija pagalam vienā mirkli: lode bija trāpijusi tieši virs deguna starp acīm.
Lakedems izvilka zobenu un pagrieza zirgu pret ceturto kazaku. Viņi apmainījās ar dažiem cirtieniem, viegli viens otru ievainodami, viņus kavēja zemē guļošie līķi, ap kuriem sniegs metās sarkans, un zirgi bez jātniekiem, kas slējās pakaļkājās. Imperatora kurjers gribēja atbrīvoties, doties projām, pārtraukt cīniņu. Kazaks dzinās viņam pakaļ, drīz tam pievienojās otrs — tas, kuram nodrebēja roka. Lakedems bija nolēmis viņus abus aizvilināt projām no upes un viesuļa ātrumā drāzties atpakaļ uz tiltu. Abi kazaki saprata viņa plānu un, vajāšanu pārtraukuši, nostājās pie upes ar diezgan stāviem krastiem, lai neļautu viņam tikt pāri.
— Muļķi tādi! — Izaks norūca.
Vēl kādu bridi viņš jāja upei pretēja virzienā un pazuda sniega virpuļos, kas aizsedza apvārsni. Abi dzīvi palikušie krievi noliecās pie biedriem, pār kuriem jau klājās sniegs, kad ieraudzīja no miglas iznirstam jātnieku, kas auļos drāzās viņiem virsū ar paceltu zobenu rokā. Viņiem būtu pieticis laika piecelties un paņemt šķēpu. Pirmajam galva jau aizlidoja pa gaisu, tā bija nocirsta ar drausmīgu atvēzienu, kas savā gaitā ķēra plecu biedram — kazakam ar drebošo roku. "Tas bija trieciens," pēc simt piecdesmit gadiem rakstīja Žiono, "kas prasa desmit gadu vingrinājumu un trīssimt gadu iedzimtas pārdrošības." Tieši ta. Tikai jāņem vērā, ka desmit vingrinājumu gadus partrauca vienpadsmit mēnešus ilgais jūras ceļojums ar vikontu un ka pārdrošība drīzāk bija nevis iedzimta, bet radās no daudz vairāk nekā trīssimt gadu ilga izmisuma. Ievainotais sabruka, kliegdams drīzāk aiz šausmām nekā aiz sāpēm. Imperatora kurjers bija šķērsojis tiltu.
Viņš ļāva zirgam iet soļiem, lai lopiņš mazliet atpūstos, un turpināja ceļu uz rietumiem. Viņa elpa bija maķenīt paātrināta. Atstājot krievu zemi, no prāta neizgāja to cilvēku likteņi, kuriem viņš bija pārrāvis dzīvības pavedienu. Tie nebija pirmie, no kuriem īzakam Lakedemam vienu vai citu iemeslu dēļ bija jāatbrīvojas. Jau ilgus gadsimtus ap viņu lija asinis. Taču šī galva, kas aizlidoja pa gaisu… Skats joprojām bija acu priekšā.
"Muļķi tādi! Viņi ļauj sevi nogalināt ne par šo, ne par to. Ja viņi tikpat karaliski nospļautos par savu caru un saviem bajāriem kā es nospļaujos par erchercogieni un to nolāpīto gaili virskancleru, mēs būtu rīkojušies pareizāk, visi pieci iedzerot kādu glāzīti, nevis ķīviņā izlejot asinis. Žēl gan. Es darīju visu iespējamo, lai viņus aizvilinātu no tilta. Jo ļaunāk viņiem. Tam drebētājam gan paveicās. Man ir nojauta, ka otrajam — tam, kam galva aizlidoja pa gaisu, — ir skaista sieva. Viņa tam lūpas vairs neskūpstīs. Ko gan tas drebeklis varētu iesākt ar galvu? Vai viņš mironi apraks sniegā un galvu noliks uz rumpja? Vai varbūt papūlēsies iesaldēt ledus gabalā un aiznesīs viņa atraitnei? Es tiešām lāgā nezinu, ko dara ar galvu, kas lidojusi pa gaisu. Žēl, ka man nebija laika viņiem izskaidrot dzīvi. Es būtu sacījis, ka nedz Tilērijas, nedz Kremlis nav mūsu darīšana un ka ģenerālis Rostopčins un Kambaserē mums ir pie kreisajiem sāniem. Viņi savu mūžu nav redzējuši Rostopčinu, es nekad neesmu redzējis Kambaserē. Vai tad tiešām būtu jāļauj sevi nogalināt, aizstāvot svešus cilvēkus? Nu jā, viņi man stāstītu par Krievzemi. Es viņiem būtu teicis, ka imperators ir velna puika, kas prot runāt ar zaldātiem. 18. pusbrigādei viņš teica: "Jūs no astoņpadsmitās es pazīstu: ienaidnieks tiks sakauts." Trīsdesmit otrajai: "Es biju mierīgs: tur bija trīsdesmit otrā." Bet piecdesmit septīto viņš sauc par "briesmīgo". Ak, īstenībā mēs tik un tā būtu villojušies. Galva aizlidotu tik un tā. Cilvēks jau tāpēc vien, ka viņam viss vienalga, nepārstās karot. Kaut kā taču mūžs ir jāpiepilda — man tāpat kā citiem, un citiem tāpat kā man. Visam, ko mēs šajā dzīvē darām, nav pilnīgi nekādas nozīmes, bet dzīve mums ir dota tādēļ, lai aizrautīgi darītu nenozīmīgas lietas. Lielā Armija ieiet Krievijā, Rostopčins nodedzina Maskavu, Mazais