Kaprālis mēģina uzspridzināt Kremli, viņam tas neizdodas, es mēģinu aizlidināt pa gaisu galvu, un man tas izdodas: tam visam nav vairāk nozīmes kā mušai, kas nolaižas uz mana zirga auss. Dzīve ir nekam nederīga kaislība. Pret pasauli jāizturas ar dedzīgu vienaldzību. Karš, zirgs, mūzika, mīlestība ir vajadzīgi, lai savaldzinātu dzīvi, kā mēdz hipnotizēt čūskas, un nomaskētu vienaldzību. Es nocirtu to galvu, lai dotu darbu atraitnei. Viņa daudz raudās. Es viņu iztēlojos pagaišiem matiem… nē, varbūt — ļoti gaišmatainu ar zaļganzilām acīm un pabiezām lūpām. Viņas rokas utt."
Lēnām pārcilādams tādas domas galvā, kas diemžēl pamatīgi turējās uz pleciem, Izaks Lakedems bija iejājis diezgan dziļi Polijā, kad piepeši uz pavisam taisna ceļa, kam abās pusēs auga koki, Kapitolam — viņa zirgam, kas bija tikpat nenogurdināms kā jātnieks, — skrienot slaidā riksī, viņš piedzīvoja citu satikšanos. Lakedems sev priekšā ieraudzīja jātnieku, kas jāja soļiem, nevērīgi un mazliet izaicinoši, ģērbies spožā uniformā, ko Izaks pazina no pirmā acu uzmetiena: tas bija Bertjē adjutantu slavenais ietērps. Aleksandrs Bertjē — Lielās Armijas ģenerālmajors, Neišateles valdošais princis, Vagramas princis, kas vecā režīma laikā bija sīks muižnieciņš, — maza auguma mūžam rosīgs vīriņš, kurš, ja vien neturēja rokas kabatā, visbiežāk grauza nagus vai urbināja degunu, — par adjutantiem izraudzījās ļoti skaistus vīriešus. Viens no viņiem—barons Ležens—bija uzzīmējis to uniformu. Jātnieks, kas lēnā gaitā virzījās pa ceļu priekšā īzakam Lakedemam, šo uniformu valkāja ar vietai un laikam pavisam neparastu eleganci: tas bija ungāriska piegriezuma tērps ar melna drapa kažoku, baltu, ar zelta tresēm apšūtu un kažokādām rotātu dolmenu, spilgti sarkanām, platām biksēm un purpurkrāsas sako, pie kuras bija piestiprināts dzēses spalvu pušķis; tas viss bija pārbagāti apdarināts ar lentēm, auklām un zelta pogām. Josta bija taisīta no melna zīda un zelta, zobens kaldināts no Damaskas tērauda. Arābu šķirnes zirgs bija tikpat grezns kā jātnieks, tam visās malās bija lentes un zelta pušķi. Seglus greznoja ar zeltu un purpuru apdarināta panteras āda. Tā bija uzklāta ar izsmalcinātu nevērību un pamodināja skaudību Izakā Lakedemā, kas neko daudz vairs neiekāroja, bet ilgus gadsimtus bija nostaigājis bezveidīgā nenosakāmas krāsas paltrakā.
Mazliet piespiedis pie zirga sāna piesi, imperatora kurjers panāca spožo jātnieku.
— Esiet sveicināts, kapteiņa kungs, — Lakedems sacīja. — Ar ko varu jums pakalpot?
— Sveiks, mīļais draugs! — adjutants atsaucās, paskatīdamies svešiniekā tā, it kā būtu to saticis Neišateles prinča vai virskanclera ballē, — kādi vēji?…
— Esmu imperatora kurjers, — Lakedems sacīja.
Ziņnesis mēģināja uzzināt, ko uz Polijas ceļa tādā rāmā
mierā dara Bertjē adjutants. Tās bija veltīgas pūles. Lakedemam neizdevās noskaidrot, vai jaunais ceļabiedrs, ko viņš savā prātā nosauca par eleganto, ir dezertieris parādes uniformā, diletants, kas kavē laiku, vai ari virsnieks, kurš sūtīts uzdevumā un nav no vakarējiem. Tajos laikos bija tik parasti sastapt frančus Itālijā, Spānijā vai vistālākajā Polijas kaktā, ka Lakedemam jautājums nelikās pārlieku svarīgs. Kurjers aizrāva līdzi adjutantu, un viņi kādu gabalu straujā gaita, daudz neko nerunādami, jāja kopā. Sāka jau krēslot, kad viņi mežmalā ieraudzīja dažas mājas. Viņi devās uz vislielāko no tām. Durvis atvēra sieviete.
♦
— Un tālāk? — Marija jautāja.
— Tādas ir sievietes! — Simons sacīja. — Es jums stāstu visinteresantākās lietas par pārlieku smalkiem putekļiem septītā gadsimta Indijā, par ko raksta kāds ceļojošs budistu mūks, par sakaru sistēmu Lielajā Armijā laikā, kad tā atkāpās no Krievijas, par ebreju pretošanos romiešiem pēc Jeruzalemes Tempļa nopostīšanas — un jāatzīst, ka šos tiešām aizraujošos sīkumus jūs klausāties pa ausu galam un neapšaubāmi izklaidīgi. Bet pietiek pieminēt sievieti, kas ziemas nakti atver sava nama durvis diviem nezin no kurienes nākošiem vīriešiem, kad piepeši jūsu uzmanība pamostas. Abi vīrieši ir uniformā. Viņi nokāpj no zirga. Viņi savus kumeļus piesien pie riņķa, kas iestiprināts mājas sienā. Sieviete tur lukturi sejas augstumā, tā ka viņi to nevar saskatīt.
— Lukturi? — Marija pārjautāja.
— Lukturi gan, — Simons apstiprināja. — Ar nožēlu konstatēju, ka šis lukturis jūs mulsina tāpat, kā tas mulsināja abus vīriešus, kas stāvēja sniegā kādā 1812. gada ziemas naktī. Jūs prātojāt, kas bija aiz luktura. Viņi ari par to prātoja. Sieviete skatījās uz abiem vīriešiem. Abi nekustīgie vīrieši pūlējās uzminēt, kas slēpjas aiz luktura.
Ir brīži, kad laiks šķiet apstājies. Tas plūst nenogurdams, tas paiet, acu nepamirkšķinādams, un piepeši šķiet, ka tas apsēžas. Tas mazliet atpūšas. Tas uzceļ kājas uz galda. Tas pavelk platmali dziļāk uz pieres, lai aizsargātos no gaismas. Tas atdu: sas. Dienām un naktīm īzaks Lakedems bija auļojis pa līdzenumu. Viss vēja ātrumā drāzās garām — stundas un koki, ainava un no rumpja atšķeltas galvas. Mājas priekšā ik lieta piepeši nostājās savā vietā. Miera brīnums. Klusums. Miers. Laimes izjūta. Mūžības dvesma.
Jūs, protams, reizēm esat piedzīvojuši tādas mazas apskaidrības, tādas tukšuma ekstāzes. Mašīnas aprauj skrējienu, pulksteņi apstajas, jūsu sirds pārstāj pukstēt, pasaule vairs negriežas: kaut kas nolaižas no augstumiem un sniedz jums atslēgu. Bažas izgaist. Noslēpumi izklīst. Viss kļūst skaidrs. Jūsu krūtīs eksplodē nākotne. Par to vairs nav ko gudrot. Jūs esat gaidījuši kaut ko tādu, kas tagad gaida jūs. Visbiežāk to piedzīvo cilvēki, kurus moka uzmācīga ideja, — viņiem piepeši liekas, ka ir nonākuši pie mērķa, ka tur snauž tik ilgi cerētais noslēpums. Mīlestība pārņem mīlētāju un miers — mirēju. Komponists mirklī dzird savu simfoniju, gleznotājs redz gleznu, jūsmas pārņemtais rakstnieks saprot, ko īsti grib darīt. īzaks Lakedems savā veidā ari bija mākslinieks: viņš vienu
mirkli iedomājās, ka ir pārstājis iet un ka varēs nomirt.