♦
Es daudz runāju par nāvi, īzaks sacīja. — Bet par ko citu lai runā? Jūs — tāpēc, ka tā jūs apdraud, bet es — tāpēc, ka alkstu pēc tās. Dzīvei jābūt tiešām spēcīgai, lai liktu jums aizmirst, ka mirsiet, un man — ka nemiršu. Kokto apgalvoja, ka miegs ir labakā narkotika; pret nāvi vai nāves neesību nav stiprāka aizmiršanās līdzekļa par dzīvi. Reizēm tai palīdz kaislība. Mīlestība cīņā pret nāvi nav nekas, jo tajās abās ir sava daļa mūžības. Bet, ja neskaita mīlestību, pārējās kaislības šajā ziņā ir ļoti noderīgas. Galvenais ir izklaidēties, domāt par kaut ko citu, nodarbināt prātu, līdz pienāk uguns nodzēšanas stunda. Tāda izklaide ir karš. Tāda ir nauda. Tādi ir ceļojumi. Tāda izklaide ir reliģija. Tādas izklaides ir glezniecība, mūzika vai arhitektūra. Viss, ko jums stāstu, ir tikai variācijas par izklaides tēmu, tas ir, par nāvi.
Jūs taču droši vien zināt, kas ir izklaides skolotājs, kas ir visu romānistu pirmavots un paraugs? Nē, tas nav Stendāls, nedz Dimā, nedz Servantess, nedz arī Tolstojs. Tā ir sultāne Šeherezāde: viņa stāstīja, lai novērstu likteni un aizgainītu nāves domas. Tas ir tas, ko dara ar jums, kuri baidās nāves…
— Es nebaidos nomirt, — Marija iebilda.
— Jūs baidaties gan, — Simons atbildēja, — bet pati to nezināt. Jo jūs esat ļoti jauna un nedomājat ne par ko. Bet, ja jūs nebūtu tik jauna un par kaut ko domātu, jūs domātu par nāvi, un jūs tikpat lielā mērā baidītos nomirt kā es — nenomirt. Jo nav tādas dzīvības, ko neapēnotu nāve. Dzīvības galvenā tieksme ir atvairīt nāves domas ar dzīves trauksmi, pārbagā-
Iib.i un uzkrāšanu. Tieši tādēļ pastāv ceļi, tilti, sazvērestības, Līislibas, ceļojumi, biržas, operas, kaujas, skaistumkonkursi mi vēršu cīņas, laimīgas un nelaimīgas mīlestības, sajūsma un procesijas, godkāre un sapņi. Un cilvēki, kas to visu stāsta, I .un ši nodarbe ir kā cietokšņa donžons, kā otrais nocietinājumu valnis aiz pirmā — radīšana radīšanas klēpī un mazliet vairāk dzīves pašā dzīvē. Tas ir tas, ko ar jums, kuri baidāties nomirt, dara nabaga Simons Fusgengers, kas mirst katru dienu uz bēdām, ka nevar nomirt. Stāsti! Stāsti! Mums vajadzīgi
slāsti, lai aizmirstu, kas mūs gaida.
♦
Likuma skolotājs tik tikko bija atgriezies Canaņā — viņam par godu skanēja svētku mūzika un ar procesiju karogiem izklātajās ielās uzgavilēja pūlis —, kad kļuva zināms apstulbinošs jaunums: Baktra bija kritusi nezināmu iebrucēju rokās.
Baktra — pilsēta, kur piedzimis Zoroastra, kura vārdu kāds traks XIX gadsimta beigu filozofs ģeniālā kārtā pārtaisīja par Zaratustru, bija ziedoša pilsēta, kurā Juaņs Cans bija iegriezies savā ceļā uz Rietumu zemēm, uz Indu. Toreiz ķīnieši pilsētu sauca par Bohi un tā bija Baktrijas karalistes galvaspilsēta. Ši valsts pletās Hindukuša piekājē uz ziemeļiem no Bāmjānas, kur slējās milzīgas Būdas statujas, uz dienvidiem no Samarkandas, Kašas un Dzelzs Vārtiem.
Ceļojums cauri Samarkandai un Dzelzs Vārtiem Likuma skolotājam bija ļoti grūts. Samarkanda bija jo bagāta pilsēta, ap kuru pletās auglīgas zemes, klimats bija mērens, un drosmīgajam valdniekam klausīja ļoti spēcīga armija. Taču nedz valdnieks, nedz tauta neticēja Būdas Likumam. Samarkandicši pielūdza uguni un ar degošām pagalēm uzbruka citu reliģiju svētceļniekiem, it sevišķi budistiem. Valdnieks Juaņu Canu pieņēma, neslēpdams nicinājumu, un divus jaunus mūkus, kas viņu pavadīja, lai izpildītu dievbijības pienākumu kādā tukšā klosterī, pūlis vajāja ar degošām pagalēm.
Juaņs Cans prata un viņam patika darīt divas lietas: iet un runāt. Pēc pirmajiem noraidošajiem vārdiem viņam izdevās turpināt sarunu ar valdnieku visu nakti, izskaidrojot cilvēku m ibas augļus, Būdas tikumus un laimi, ko gūst, Budu godinot . Sakuma valdnieks klausījās atturīgi un īgni, nemaz neīrējot nepacietību. Taču pamazām vien viņš ļāvās Likuma skolotāja vārdu valdzinājumam un pats sāka uzdot jautājumus, l.ii vairāk ko uzzinātu par Būdas dzīvi, viņa mācību un dzīves likumiem. Vēlāk, prieka pārņemts, viņš apliecināja Juaņam (ianam vislielāko cieņu. Uzzinājis par likteni, kāds viņa valstī piemeklējis divus jaunos mūkus — svētceļnieka pavadoņus, viņš ļoti sadusmojās un lika vainīgos apcietināt. Tos aizturēja, i/.veda sapulcinātās tautas priekšā, un valdnieks lika tiem noi irst rokas. Taču Likuma skolotājs un pat abi cietušie mūki nespēja noskatīties, ka tā sakropļo kaut vai barbarus un vainīgos. Likuma skolotājs viņus paglaba no mokām un līdz ar to guva iespēju pievērst valdnieku tikumam. Valdnieks apmierinājās ar to, ka lika vainīgos nopērt, un atļāva Juaņam Canam pievērst ticībai samaitātos, mācīt Likumu visu vecumu un visu rangu ļaudīm, no jauna atvērt tukšos klosterus un iemitināt tur gudros, mācītos un mūkus.
Uz dienvidiem no Samarkandas, Pamira austrumos, ziemeļos no Hindukuša netālu no Kašas pilsētas pavērās Dzelzs Vārti, kas bija Likuma skolotājam pietaupījuši visgrūtākos pārbaudījumus un vislielākās fiziskās ciešanas. Pašā Amudarjas augštecē — antīkajā pasaulē upi sauca par Oksu, bet ķīnieši to dēvēja par Bočžu — bija ļoti šaura aiza starp diviem paralēliem kalniem, kas kreisajā un labajā pusē pacēlas milzīgā augstumā. Šos kalnus, kas abās pusēs slēja pret debesim kā stāvas akmens sienas dzelzs krāsā, šķira tikai ļoti šaura taka, kura locījās te gar vienu, te otru krauju, uz kurām veda ļodzīgi, ļoti augstu virs bieži izsusējušās upes gultnes pārmesti tiltiņi. Taka, kas jau tāpat bija grūti ejama, daudzviet apledojusi un vienmēr stāva, vietumis bija aizsprostota ar baļķiem, kurus kopā saturēja dzelzs. Turklāt visur bija sakārti dzelzs zvaniņi — vai nu tādēļ, lai brīdinātu par uzbrukumu, vai arī lai darītu zināmu, ka turpmākais ceļa posms ir sevišķi bīstams. Laikam jau visu šo iemeslu dēļ apkārtējie iedzīvotāji pāreju bija nosaukuši par Dzelzs Vārtiem. Izgājis caur Dzelzs Vārtiem, Likuma skolotājs dienvidos ieraudzīja Hindukuša lielos, sniegotos kalnus; rietumos viņš tālumā nojauta Buasi valsti jeb Persiju; Austrumos pacēlās Conlina kalni, kas pieslejās Himalajiem dienvidu pusē. Viņš daudzviet redzēja slapju sniegu, kas parasti nebeidza snigt visu ziemas otro pusi un daļu pavasara. Tad viņš turpināja ceļu Baktras virzienā.
Baktru ieskauj augsti, sniegoti kalni. Tur ceļi un takas ir vēl grūtāk izejami un vēl bīstamāki nekā akmeņu un ledus tuksnešos. Ik mirkli ceļotāju var pārsteigt krusas mākoņi vai sniega virpuļi. Ledi sakrājas kalnu augstumā un kā viesulis gāžas tūkstoš li tālumā. Pilsētu iejoza apmēram simt klosteru, kuros mita trīstūkstoš mūku. Likuma skolotāju visvairāk pārsteidza rakstība, ko lietoja mūki un mācītie vīri: atšķirībā no neskaitāmajiem ķiniešu hieroglifiem tai bija tikai divdesmit piecas zīmes, kurām pašām nebija pilnīgi nekādas nozimes, bet kuras saistībā cita ar citu izteica pilnīgi visu. Ar šādām zimēm rakstītajās grāmatās rindas bija lasāmas no kreisās uzlabo pusi. Ziemeļos no sniegotajiem kalniem bija uzcelts klosteris, kur zinību viri bez mitas strādāja godājamu darbu — viņi rakstīja šāstras, tas ir, filozofiskus sacerējumus. Šajā klosteri ticīgi tika glabāts apmēram divas collas garš un collu plats Būdas zobs, Būdas slota ar dažādiem dārgakmeņiem izrotātu kātu un bļoda, kurā Buda mazgājies.
Baktriešiem vislielākās bažas iedvesa kažokādās tērptie tjurki — seni ienaidnieki, kas mēdza iebrukt no ziemeļiem un austrumiem. Tjurku hans ar visu savu ordu vairākkārt bija apdraudējis Baktru. Daudzi turienes gleznojumi attēloja uzbrūkošus tjurkus. Stāstija, ka pēdējā iebrukuma laikā viņu vadonis hans Di Šehu, Šehu dēls, barbarisko karotāju priekšgalā ieņēmis klosteri, kur blakus Būdas relikvijām glabājušies lieli dārgumi. Pēc tam viņš ar visu armiju uz nakti apmeties tuvējā ielejā. Miegā viņš pa sapņiem dzirdējis balsi, kas teikusi: "Kas tas ir par spēku, kā vārdā tu iedrošinies domāt par klostera sagraušanu?" Tajā pašā mirkli viņš sajutis zobena smaili i/.duramies cauri no krūtīm līdz mugurai. Spēji pamodies, hans sajutis stipras sāpes. Viņš steigā sūtījis vēstnieku pie klostera mūkiem, lai izteiktu viņiem savu nožēlu. Taču ziņnesis vel nav atgriezies, kad viņš jau bijis beigts.