Tā bija tā pati Baktras pilsēta, tik pilna ar Būdas piemiņu un tik bieži iejaukta no Altaja un Pamira, no Vidusāzijas slepeni nākošo tjurku ordu karagājienos, kuras krišanu sūtņi, lielajā steigā aizelsušies, pavēstīja Čanaņas valdniekam un Likuma skolotājam. Viņi stāstīja, ka pilsētā iebrukuši un to pakļāvuši nevis tjurki, ko visi gaidījuši, bet teiksmaini, līdz tam nevienam nezināmi karotāji, kuri nākot no kādas leģendu zemes Āfrikas nomalē un pirms tam iekarojuši Ktesifonu Bagdādes dienvidos, pēc tam sakavuši Persijas sasanīdu armiju Kādīsijas kaujā. Šie nezin no kurienes iznirušie iekarotāji, par kuriem neviens nekā nezināja, saucoties noslēpumainā vārdā— par arābiem.
♦
Izaks Lakedems būtu vēlējies, lai viss apstājas un lai sieviete durvīs paliek stāvam uz visiem laikiem, lai viņu aizsedz lukturis, ko viņa tur roka un kas vīriešus apžilbina. Viņa nolaida lukturi, klusēdama pakāpās sānis, dodot abiem ceļu, un ar galvas mājienu aicināja iekšā.
Viņi iegāja.
Līdzko vīrieši bija iegājuši mājā, sieviete rūpīgi aizvēra durvis un apgriezās. Viņa bija ļoti tumšmataina, ļoti tieva un augumā pasīka, ar skarbu seju un milzīgām, tumšām acīm. Sievietei mugura bija pavisam vienkārša melna kleita, un viņa stāvēja ļoti taisni, ne vārda nerunādama, pret durvīm atspiedusies, varbūt mazliet drebēdama.
— Es redzu Mariju Kazarē, — Marija sacīja.
— Kā vēlaties, — Simons atbildēja. — Lai būtu Marija Kazarē. Viņi bija iegājuši diezgan plašā, nevainojami kārtīgā virtuvē, ko apgaismoja divas sveces; tur bija koka galds un uguns pavardā. Vienā telpas kaktā kāpnes veda uz augšstāvu. Neviens nerunāja. Bija silti. īzaku atkal pārņēma mūžības izjūta.
Man joprojām nav īsti skaidrs, kas notika mežmalas mājā kaut kur Polijā drausmīgajā ziemā, kad armija atkāpās no Krievijas. Simons Fusgengers pie Jūras muitas par to runāja atturīgi, stāstījumu nemitīgi pārtraucot ar bezgalīgiem sprediķiem, prasmīgi atgriežoties pie Juaņa Cana vai Ragnara
Gudrā piedzīvojumiem, pēc sava paraduma jaucot gan laikā, gan telpā ļoti tālas epizodes. Liekas, viņi vispirms atkrituši katrs savā krēslā, izstiepuši zem galda ceļā nosalušās un notirpušās kājas un sākuši klusēdami dzert. Sieviete, joprojām ne vārda nerunādama, piepildījusi viņu glāzes.
Ļoti drīz abi vīrieši izgājuši apkopt zirgus. "Vispirms jāparūpējas par zirgiem…" teicis elegantais. Viņa izgājusi abiem līdzi tumsā, iepriekš aptinot ap kaklu sarkanu šalli, kas spilgti izcēlusies uz melnās kleitas, paņemdama līdzi lampu. Viņi jautājuši, vai ir salmi, siens un stallis. Viņa aizvedusi vīriešus uz kūti, kur jau bijusi viena govs un viens zirgs. Parādījusi sienu, suku, ūdeni un kaktā — divas segas. Pēc tam viņa pakārusi lampu pie sijas un atgriezusies mājā. Viņi zirgus noseglojuši, noberzuši ārsienu, padzirdinājuši un paēdinājuši, pārbaudījuši pakavus, apskatījušies, vai lopiņiem nav kādi ievainojumi vai skrambas. Virtuvē atgriežoties, viņi ieraudzījuši uzklātu galdu, ēdieni izplatījuši kārdinošas smaržas: kāpostu zupa, lieliska omlete, siers ar spēcīgu aromātu. Siltums atstājis savu iespaidu. Arī alkohols. Abiem vīriem atraisījušās mēles. Katrs runājis par savu. Elegantais, kas ēdis un dzēris no visas sirds, stāstījis par Mirā, Davū, par Bertjē, kuru uzskatījis daudz pārāku par visiem citiem Napoleona ģenerāļiem; īzaks skopākos vārdos stāstījis it kā lasīto vai no mutes mutē ceļojošus notikumus — kaut ko līdzīgu tam, ko viņš mums ar Mariju jau piecas vai sešas dienas stāsta pie Jūras muitas. Klusējusi vienīgi jaunā sieviete, kas stāvējusi virtuves stūri. No brīža, kad abi jātnieki iegājuši mājā, viņa nebija ne muti atvērusi.
Laiku pa laikam kāds no vīriešiem piecēlās un piegāja pie loga palūkoties laukā. Sniga aizvien stiprāk.
— Vai vilku te nav? — elegantais jautāja.
Jaunā sieviete gan pavērās viņā, bet neatbildēja. Viņi saskatījās, it kā viens otram jautātu, vai sieviete nav mēma vai idiote. Elegantais atgriezās pie galda. Sieviete viņam ielēja dzērienu. Atmosfēra bija saspriegta kā stiegra. īzaks Lakedems jau atvēra muti, lai kaut ko sacītu, kad elegantais, alkohola pievārēts, saļima. Sieviete palīdzēja Izakam, kas pats lāgā neturējās kājās, uzvilkt ļengano augumu pa koka kāpnēm un iestiept trūcīgi iekārtotā, bet tīrā istabā, kur to noguldīja gultā ar biezu pārsegu; imepratora kurjers turpat blakus pirmajai gultai paspēja pamanīt otru zem mežģīnēm un bārkstīm. Tā
bija veiksme. Viņš iegāzās guļvietā kā blāķis.
♦
Likuma skolotājs, kas bija ļoti mācīts vīrs un lasījis daudz grāmatu, uzreiz saprata, ka Baktras krišana ir pavisam kas cits nekā pastāvīgās kaujas pret tjurku ordām un nemitīgās sadursmes starp Rietumu apvidu valstiņām. Aizelsušies ziņneši viņam vēstīja jaunumus par Kādīsijas kauju un arābu uzvaru pār persiešiem, ko uzvarētāji nesaprotamā valodā, kuru Ķīnā runāja vienīgi Juaņs Cans, dēvēja par fat al-futuh — vislielāko uzvaru. Ceļotāji klāstīja, ka arābus komandējot karavadonis, vārdā Omārs. Viņš esot kāda pravieša — Muhameda vai Mahometa brālēns un svainis, šo pravieti sūtījis vienīgais Dievs, lai iekarotu pasauli; Omārs esot kalifs un pareizi ticīgo vadonis — artiiral muminīns. Pēc aculiecinieku apgalvojumiem, ticīgo pavēlnieks esot uzticīgs jaunās reliģijas askētismam un Jeruzalemē iejājis, tērpies vecā, salapītā apģērbā, bet sniegbalta kamieļa mugurā: trūcīgās skrandas apliecinājušas viņa nicinājumu pašam pret sevi, bet kamieļa lieliskums — Dieva varenību. Tikko atgriezies Čanaņā, Likuma skolotājs prātoja tikai par vienu: viņam jāmēro ceļš atpakaļ, jāatgriežas Baktrā, lai kādas pūles tas prasītu, jāpievienojas arābiem un caur Bagdādi un Damasku jāatgriežas svētītajā bērnības zemē, kur viņš vēl bija tāds pats cilvēks kā visi un ar katru dienu vairāk tuvojās nāvei, kas vēlāk no viņa nemitīgi bēga.
— Es pievērsos budismam, jo tā uztverē visa dzīve ir nebeidzama un mokoša. Tāpēc, ka budistam jāilgojas aiziet no tās pavisam. Un tāpēc, ka budists, gaidīdams atbrīvošanu, nomirst tikai tādēļ, lai atdzimtu. Nevar iedomāties neko vairāk atbilstošu budismam kā nomirt budismā un atdzimt citur. To es arī izdarīju. Es pazudu no Ķīnas. Es gāju un gāju. Izniru islamā. Biju tikpat lielā mērā arābs savā jaunajā inkarnacijā kā biju bijis ķīnietis pirms tam. Man nebija grūti kļūt par musulmani: ebreji un arābi ir ienaidnieki, bet viņi pirmām kārtām ir brāļi. Es mīlēju zirgus, vanagus, strūklakas, nocietinātas pilis tuksneša malā, tirgus, svēto karu, vakarus telti, kur karavānai pēc karavānas klejojošais stāstnieks stāstīja no kamieļiem nokāpušajiem tirgotājiem brīnumainos Sindbada Jūrasbraucēja piedzīvojumus vai pasakas par Aladina lampu vai Alibabu un viņa četrdesmit laupītājiem. Vēsturnieki un filologi ir daudz prātojuši par Tūkstoš un vienas nakts avotiem, — tajās sajaucas persiešu un arābu ietekmes, tās liecina par ceļojumiem uz Indiju, Samarkandu, Isfahānu un Ķīnu, Rietumzemju pazīšanu un tajās ir tādi izteicieni un stils, kas var būt aizgūts vienīgi no ebrejiem. Jūs gan laikam varat iedomāties, kas bija tas, kurš stundām ilgi, gadsimtiem stāstija šos stāstus jauniem, izbrīna pārņemtiem cilvēkiem un ari sirmgalvjiem smiltāju Venēcijās, pie pavisam citam Jūras muitām.